ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

— Bet kā tad lai es aizbēgu? — jautāja van — Berls.

— Lēcat pa logu!

— Divdesmit piecas pēdas.

— Jūs uzkritīsat uz mīkstas zemes.

— Jā, bet tur apakšā ir manas tulpes.

— Vienalga, lēcat!

Van - Berls paņēma trešo sīpoliņu un piegāja pie loga. Bet iedomājies, ka jālēc uz tulpēm, viņš nevarīgi atkāpās.

— Nē, es to nevaru.

Tajā brīdī aiz kāpju margām jau parādījās kareivju cepures.

Aukle pacēla rokas pret debesīm.

Kas attiecas uz van - Berlu, tad viņam, kā puķkopim par godu jāsaka, ka arī šajā svarīgajā brīdī visa viņa vērība bija veltīta dārgajām puķēm.

Viņš meklēja ar acīm papīru, kurā ietīt sīpoliņus, un, ieraudzījis zīmīti, kuru nolika uz galda Krakē, paņēma to, un, neievērodams, ka tā izplēsta no bībeles, ietina tajā sīpoliņus un noglabāja azotē. Tad viņš mierīgi gaidīja.

Ienāca kareivji ar tiesnesi.

—Vai jūs būsat doktors van - Berls? — jautāja izmeklēšanas tiesnesis, kaut labi zināja, ka tas ir viņš. Bet to viņš darīja, lai piedotu savai vizītei nopietnu un oficiālu raksturu.

— Jā, tas esmu es, van - Spennena kungs, — laipni atbildēja van - Berls, — jūs taču to labi zināt.

— Izdodat noziedzīgos papīrus, kurus jūs slēpjat pie sevis!

— Noziedzīgus papīrus? — jautāja van — Berls, apstulbis no šādas prasības.

— Lūdzu, neizliekaties pārsteigts!

— Es tiešām nezinu, van - Spennena kungs, ko jūs ar to gribat teikh

— Nu tad es jums nākšu palīgā, — teica tiesnesis: — izdodat tos papīrus, kurus janvāra mēnesī jums iedeva glabāšanā valsts nodevējs Kornēlijs de - Vitts.

Van - Berla seja mazliet noskaidrojās.

— Nu, redzat, — teica tiesnesis, — jūs sākat jau atcerēties.

— Bez šaubām, bet jūs runājat par noziedzīgiem papīriem. Tādu man nav.

— Jūs noliedzat?

— Katrā ziņā.

Tiesnesis sāka apskatīt visu van - Berla kabinetu.

— Kuru istabu jūsu namā sauc par laboratoriju ? — viņš jautāja.

— Mēs esam tieši lajā istabā, par kuru jūs jautājat, van - Spennena kungs.

Tiesnesis ieskatījās kādā zīmītē, kas gulēja pašā virsū viņa papīriem.

— Labi, — viņš pārliecināti teica: — vai izdosat man šos papīrus?

— Es to nevaru darīt, van - Spennena kungs, tie papīri nav mani. tie man nodoti glabāšanai.

— Doktor van - Berl, — bargā balsī teica tiesnesis: — valdības vārdā es jums pavēlu atvērt šo atvilkni un izdot papīrus.

Un tiesnesis ar pirkstu norādīja uz trešo atvilkni rakstāmgaldā, kas stāvēja pie kamīna.

Tā bija zīme, ka policija labi informēta. Šajā atvilknē patiesi atradās aploksne, kuru Kornēlijs nodeva glabāšanā.

— Jūs, laikam, negribat, — teica tiesnesis, redzēdams, ka apstulbušais van - Berls stāv kā Sastindzis. — Tad es pats atvēršu.

Tiesnesis izvilka atvilkni visā garumā. Pirms viņš ieraudzīja divdesmit sīpoliņus, kas bija rūpīgi sakārtoti, tad atrada arī aploksni, kura gulēja tādā pašā stāvoklī, kā bija nolikta.

Tiesnesis noplēsa zīmogu, atvēra aploksni un uzmeta kāru skatienu papīriem. Tad bargā balsī uzsauca:

— Likumsargātāja vara ir saņēmusi pareizu ziņojumu.

— Kā, —jautāja .van - Berls, — kādu ziņojumu?

— Vai zināt ko, doktora kungs, metat pie malas izlikšanos un nākat man līdz.

— Kā? Jums līdz?

— Jā, es valdības vārdā jūs apcietinu.

Oranijas Vilhelma vārdā pagaidām vēl neapcietināja.

— Mani apcietināt? — iesaucās van - Berls, — ko tad es būtu noziedzies?

— Tā nav mana darīšana, doktora kungs, par to jūs izs ka id rosāt ies ar jūsu tiesnešiem.

— Kur?

— Hāgā. .

Van - Berls neizpratnē noskūpstīja pie viņa kājām saļimušo aukli, paspieda roku raudošiem kalpiem un gāja tiesnesim līdz. Viņu iesēdināja karietē un, kā politisko noziedznieku, steidzīgi veda uz Hāgu.

Viegli iedomāties, ka viss notikušais bija Izāka Bokstela velnišķīgo roku darbs.

Mēs atceramies, ka viņš ar sava tālskata palīdzību nepalaida nevienu sīkumu no van - Berla un Kornēlija dc — Vitta tikšanās. Mēs atceramies, ka viņš nekā nedzirdēja, bet visu redzēja.

Mēs atceramies arī, ka van - Berls rūpīgi saņēma Kornēlija pasniegto aploksni un noglabāja to atvilknē, kurā bija novietoti visdārgākie tulpju sīpoli.

No sacītā redzams, ka Bokstels, kurš politikai veltīja daudz lielāku vērību, nekā viņa kaimiņš van - Berls, pirmais dzirdēja par Kornēlija dc - Vitta kā valsts noziedznieka arestu, un saprata, ka vajag pateikt tikai vārdu, un apcietināts būs arī viņa ienaidnieks — van - Berls.

Bet, lai Bokstela sirds bija, cik ļauna būdama, pirmā brīdī viņam tomēr šķita briesmīgi ķerties pie denunciācijas, kura varētu novest van - Berlu pie karātavām.

Ļaunu domu briesmīgākā īpašība ir tā, ka tas neatvairāmi padodas ļaunu spēku iespaidam.

Bokstels nomierināja savu sirdsapziņu ar šādu sofismu:

Kornēlijs de - Vitts apcietināts kā valsts noziedznieks, tā tad viņš nav godīgs pilsonis. Es, turpretim, esmu godīgs pilsonis, jo mani neviens nekādā noziegumā neapvaino, esmu brīvs kā vējš. Ja nu Kornēlijs de — Vitts ir kaitīgs pilsonis, ko pierāda tas, ka viņš apvainots valsts nodevībā un apcietināts, tad taču skaidrs, ka viņa līdzzinātājs, van - Berls, ir tik pat bīstams kā de - Vitts. Tā kā katra apzinīga valsts pilsoņa pienākums ir valsts varai iet palīgā noziedzību atklāšanā, tad viņa, Izāka Bokstela pienākums šajā gadījumā ir — paziņot, ko viņš zina par van - Berla noslēpumaino aploksni.

Ļoti var būt, ka atriebības dēmons vien nebūtu sakūdījis Bokstela prātu uz nodevīgo soli, bet atriebības dēmonam šajā gadījumā pievienojās otrs, vēl varenāks dēmons: mantkārības dziņa.

Bokstels zināja, kādas sekmes sasniedzis van - Berls melnās tulpes meklēšanā.

Liti doktors Kornēlijs van - Berls bija, cik kautrīgs būdams, viņš saviem tuviniekiem vairākkārt izteicās, ka 1673. gadā viņš izaudzēs melnu tulpi un saņems Harlemas pilsētas puķkopju biedrības izsolīto prēmiju: simts tūkstoši florinu.

Un šī van - Berla pārliecība bija faktors, kas izšķīra Izāka Bokstela rīcību.

Van - Berla arests, bez šaubām, radīs lielu apjukumu viņa namā. Naktī, kad tas notiks, neviens viņa kalps nedomās par tulpju sargāšanu.

Šajā naktī Bokstels pārrāpsies pār žogu un paņems melno tulpju stādus, jo viņš zināja, kur tie atrodas. Un melnā tulpe neuzziedēs vis van — Berla, bet Bokstela dārzā. Viņš to nosauks "Tulipa nigra Bo.\tellensis" un saņems simts tūkstošu florinu lielo prēmiju.

Tāds iznākums apmierināja nevien viņa atriebības kāri, bet arī mantkārību.

Melnā tulpe tagad ieņēma viņa <^omās dominējošo vietu un viņš ne par ko citu vairs nevarēja domāt.

Beidzot 19. augustā pulksten 2 dienā viņa doma bija liktālu nobriedusi, ka viņš tai nevarēja vairs pretoties. Viņš uzrakstīja anonīmu ziņojumu par nodevīgo aploksni.

Galvenais tiesnesis saņēma ziņojumu tajā pašā vakarā un citu rītu saaicināja savus kolēģus uz apspriedi. Apspriedē nolēma izdarīt kratīšanu un apcietināt van - Berlu. Mēs zinām, ka arests notika tajā pašā laikā, kad Hāgas oranžisti cepināja uz ugunskura pēdējās nalaimīgo Jana un Kornēlija de — Vittu ķermeņu atliekas.

Vai nu aiz kauna vai vājā gribas spēka, bet šajā dienā Izāks Bokstels savu tālskatu nevērsa uz kaimiņa dārzu un māju.