MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Sāka auļot domas — īsas, nesakarīgas un neparastas: «Man beigas!» — pēc tam: «Mums beigas!…» Un viena starp tām pavisam bezjēdzīga: par kaut kādu neizbēgamu un nolemtu nemirstību — kam?! — turklāt šī nemirstība izraisīja neciešami sāpīgas skumjas.

Pilāts saspringa, atbrīvojās no redzējuma, atkal skatījās uz balkonu, un atkal viņa priekšā bija arestanta acis.

— Paklausies, Ha-Nocri, — prokurators ierunājās, dīvaini skatī­damies uz Ješuu, prokuratora seja bija barga, bet acis pilnas satrau­kuma, — vai tu kaut kad kaut ko esi runājis par lielo cēzaru? Atbildi! Esi?… Vai… ne… esi? — Pilāts pastiepa «ne» drusku vairāk, nekā tas tiesā pienākas, un ar skatienu sūtīja Ješuam kaut kādu domu, it kā gribēdams to iedvest arestantam.

— Taisnību runāt ir viegli, — arestants noteica.

— Man nav jāzin, — nospiestā un niknā balsī atsaucās Pilāts, — vai tev ir patīkami vai nepatīkami teikt taisnību. Tev to nāksies teikt. Bet, pirms runā, apsver katru vārdu, ja negribi ne tikai neiz­bēgamu, bet arī mokošu nāvi!

Nevienam nav zināms, kas bija noticis ar Jūdu zemes prokura­toru, bet viņš atļāvās pacelt roku, it kā no saules stara vairīdamies, un aiz šīs rokas kā aiz vairoga dot ar acīm kaut kādu mājienu arestantam.

— Tātad, — viņš teica, — atbildi — vai tu pazīsti Jūdasu no Kirjatas un ko tieši tu viņam teici, ja vispār ko teici, par cēzaru?

— Tas bija tā, — arestants labprāt sāka stāstīt, — aizvakar vakarā pie tempļa es iepazinos ar vienu jaunu cilvēku, kurš teica, ka esot Jūdass no Kirjatas pilsētas. Viņš uzaicināja mani pie sevis mājās Lejas Pilsētā un uzcienāja…

— Labs cilvēks? —jautāja Pilāts, un velnišķīga uguns nozibsnija

vina acīs. »

— Ļoti labs un zinātkārs cilvēks, — arestants apstiprināja, — viņš izrādija milzīgu interesi par manām domām, uzņēma mani ļoti laipni…

— Aizdedzināja eļļas lampiņas… — tādā pašā tonī kā arestants Pilāts piebilda, turklāt acis viņam staroja.

— Jā, — mazliet pabrīnījies, kā prokurators to zina, Ješua turpināja, — lūdza mani izteikt savus uzskatus par valsts varu. Viņu šis jautājums ļoti interesēja.

— Un ko tad tu teici? — jautāja Pilāts. — Vai arī tu atbildēsi, ka esi aizmirsis, ko runāji? — Bet Pilāta tonī jau bija bezcerība.

— Es teicu, — arestants stāstīja, — ka ikviena vara ir vardar­bība pret cilvēkiem un ka pienāks laiks, kad nebūs ne cēzaru, ne citas varas. Cilvēks ieies patiesības un taisnīguma valstībā, kur vispār nekāda vara nebūs vajadzīga.

— Tālāk!

— Tālāk nebija nekā, — teica arestants, — tūlīt saskrēja cilvēki, sasēja mani un aizveda uz cietumu.

Sekretārs, cenzdamies neizlaist nevienu vārdu, ātri švīkāja uz pergamenta.

— Cilvēkiem uz pasaules nav bijis, nav un nekad nebūs diženākas un skaistākas varas par imperatora Tiberija varu! — Pilāta neskanīgā un slimā balss pieņēmās spēkā.

Prokurators nez kāpēc ar nicināšanu paskatījās uz sekretāru un konvoju.

— Un ne jau tev, neprātīgais noziedzniek, par to spriest! — Te Pilāts uzkliedza: — Izvest konvoju no balkona! — Un, pret sek­retāru pagriezies, piemetināja: — Atstājiet mani ar noziedznieku vienatnē, tā ir valsts lieta!

Konvojs pacēla pīķus un, ritmiski soļiem klaudzot, devās no balkona dārzā, bet pēc konvoja aizgāja ari sekretārs.

Kādu laiku klusumu balkonā pārtrauca vienīgi fontāna ūdens dziesma. Pilāts skatījās, kā virs caurulītes uzpūšas ūdens šķīvis, kā tam aplūst malas un sīkās strūkliņās krīt lejup.

Arestants ierunājās pirmais:

— Es redzu, ka ir notikusi kaut kāda nelaime tāpēc, ka esmu runājis ar to jaunekli no Kirjatas. Man, valdītāj, ir tāda nojauta, ka ar vinu notiks kas slikts, un man vina loti žēl.

— Es domāju, — savādi smīnēdams, atbildēja prokurators, — ka ir vēl kaut kas uz pasaules, ko tev vajadzētu pažēlot vairāk nekā Jūdasu no Kirjatas un kam klāsies daudz sliktāk nekā Jūdasam. Tātad Marks Žurkkāvis, salts un pārliecināts bende, un tie ļaudis, kuri, kā es redzu, — prokurators rādīja uz Ješuas sakropļoto seju, — tevi ir situši par taviem sprediķiem, ļauna darītāji Dismass un Hestass, kas kopā ar savu varzu noslepkavoja četrus kareivjus, un beigu beigās nožēlojamais nodevējs Jūdass — visi viņi ir labi cilvēki?

— Jā, — atbildēja arestants.

— Un būs reiz patiesības valstība?

— Būs, valdītāj, — pārliecināti atbildēja Ješua.

— Nekad viņas nebūs! — Pilāts pēkšņi iekliedzās tik bries­mīgā balsī, ka Ješua atlēca sānis. Tāpat pirms daudziem gadiem Jaunavu Ielejā viņš bija kliedzis saviem jātniekiem: «Kapājiet viņus! Kapājiet viņus! Lielais Žurkkāvis ir ķezā!» Viņš vēl vairāk pa­augstināja komandās izbļauto balsi un izkliedza vārdus tā, lai tos

dārzā var dzirdēt: — Noziedznieks! Noziedznieks! Noziedznieks!

Pēc tam, pazeminājis balsi, iejautājās:

— Ješua Ha-Nocri, vai tu tici kaut kādiem dieviem?

— Dievs ir viens, — Ješua atbildēja, — un es viņam ticu.

— Tad lūdz viņu! Kā nākas, lūdz! Vispār, — te Pilātam aizķērās balss, — tas ari nelīdzēs. Sieva tev ir? — nez kāpēc žēlabaini jautāja Pilāts, pats nesaprazdams, kas ar viņu notiek.

— Nē, es esmu viens pats.

— Neciešamā pilsēta, — pēkšņi nomurmināja prokurators, nosku­rinājās, it kā būtu nosalis, un paberzēja rokas, it kā mazgātos. — Ja tevi būtu nodūruši pirms satikšanās ar Jūdasu no Kirjatas, tici man, būtu bijis labāk.

— Bet varbūt tu mani laistu vaļā, valdītāj, — arestants negaidīti palūdza, un viņa balss kļuva tramīga, — es redzu, ka mani grib nobeigt.

Pilāta seja krampjaini sarāvās, viņš pavērsa pret Ješuu iekaisušos, sarkani dzīslotos acu baltumus un teica:

— Nelaimīgais, un tu domā, ka Romas prokurators atlaidīs cilvēku, kurš sacījis to, ko tu teici? 0, dievi, dievi! Vai ari tu ceri, ka esmu ar mieru būt tavā vietā? Es nedomāju tā kā tu! Un klausies: ja no šī brīža tu teiksi kaut pušplēstu vārdu, sāksi ar kādu runāt, tad sargies no manis! Vēlreiz tev atkārtoju: sargies!

— Valdītāj…

— Klusu! — iekliedzās Pilāts, ar satracinātu skatienu pavadī­dams bezdelīgu, kas atkal bija ielidojusi balkonā. — Šurp, pie manis! — Pilāts kliedza.

Kad sekretārs un konvojs bija atgriezušies savās vietās, Pilāts paziņoja, ka apstiprina Mazā Sinedrija pasludināto nāves spriedumu Ješuam Ha-Nocri, un sekretārs pierakstīja Pilāta teikto.

Pēc brīža prokuratora priekšā stāvēja Marks Žurkkāvis. Viņam prokurators pavēlēja nodot noziedznieku slepenā dienesta priekš­niekam reizē ar rīkojumu — nošķirt Ješuu Ha-Nocri no pārējiem no­tiesātajiem un piedraudēt ar bargu sodu slepenā dienesta komandai, ja tā ar Ješuu sarunāsies vai atbildēs uz kādu viņa jautājumu.

Marks deva zīmi, konvojs ap Ješuu saslēdzās un izveda viņu no balkona.

Pēc tam prokuratora priekšā stājās slaids, gaišbārdains skais­tulis, uz krūtīm tam vizuļoja lauvu purni, bruņucepuri rotāja ērgļa spalvas, uz šķēpa portupejas bija zelta sprādzes, apavi ar trīskāršu zoli bija sašņorēti līdz ceļiem un pār plecu pārmests liesmojošs apmetnis. Tas bija leģionu komandējošais legāts. Prokurators viņam pajautāja, kur pašreiz atrodas sebastiešu kohorta. Legāts ziņoja, ka sebastiešu ķēdes aplenkušas laukumu hipodroma priekšā, kur tautai nolasīs spriedumu par noziedzniekiem.

Tad prokurators deva rīkojumu izvēlēties divas ccntūrijas no romiešu kohortas. Vienai no tām Žurkkāvja vadībā vajadzēs kon­vojēt noziedzniekus, vezumus ar nāves soda izpildīšanai vajadzīga­jiem piederumiem un bendes, kad tie dosies uz Kailo Kalnu, un, nonākot tur, piebiedroties ķēdēm augšējā aplenkumā. Otrai jādodas turp tūlīt, lai iežogotu Kailo Kalnu jau tagad. Sim pašam nolūkam, tas ir, Kalna apsardzībai, prokurators lūdza legātu nosūtīt tur kavalērijas palīgpulku — sīriešu ālu.