MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Sekretārs nobālēja līdz nāvei, un viņa pergamenta rullis nokrita zemē.

— Nelaime ir tā, — neviena netraucēts, sasaistītais turpināja, — ka tu esi pārāk noslēgts un galīgi zaudējis ticību cilvēkiem. Nevar, tu taču piekritisi, visu savu pieķeršanos veltīt vienīgi sunim. Tava dzīve ir nabadzīga, valdītāj. —Te runātājs atļāvās pasmaidīt.

Sekretārs tagad domāja tikai par vienu — ticēt vai neticēt savām ausīm. Bija jātic. Pēc tam viņš centās iedomāties, kādā tieši formā izpaudīsies ātri iekaistošā prokuratora dusmas pēc arestētā nedzir­dētās bezkaunības. Bet to iedomāties sekretārs nespēja, kaut gan prokuratoru pazina labi.

Tad prokurators čerkstošā un piesmakušā balsī latīņu valodā teica:

— Atraisiet viņam rokas!

Viens no konvoja leģionāriem piesita ar pīķi pie zemes, atdeva to otram, lai patur, pats piegāja pie arestanta un atraisīja virves. Sekretārs pacēla pergamenta rulli, nolēma pagaidām neko nepie­rakstīt un ne par ko nebrīnīties.

— Atzīsties, — grieķu valodā klusi jautāja Pilāts, — tu taču esi izcils ārsts?

— Nē, prokurator, .ārsts es neesmu, — arestants atbildēja, ar baudu berzēdams virvju nospiesto un uztūkušo tumši sarkano delnu.

Pilāts, skatīdamies caur pieri, ar skatienu ieurbās arestantā, šajās acīs vairs nebija duļķu, tajās bija atgriezušās visiem pazīstamās dzirkstelītes.

— Es tev nepajautāju. — teica Pilāts, — varbūt tu arī latīņu valodu proti?

— Jā, protu, — arestants atbildēja.

Pilāta dzeltenīgie vaigi piesarka, un viņš jautāja latīniski:

— Kā tu zini, ka es gribēju pasaukt suni?

— Ļoti vienkārši, — arestants latīniski atbildēja, — tu kustināji roku, — arestants atkārtoja Pilāta žestu, — it kā gribētu noglaudīt, un lūpas…

— Jā, — teica Pilāts.

Visi brīdi paklusēja, pēc tam Pilāts uzdeva jautājumu grieķiski:

— Tātad tu esi ārsts?

— Nē, nē, — žirgti atbildēja arestants, — tici man, ka ārsts es neesmu.

— Nu labi. Ja reiz gribi to paturēt noslēpumā, paturi. Ar tavu lietu tieša sakara tam nav. Tātad tu apgalvo, ka neesi aicinājis no­plēst… vai nodedzināt, vai kaut, kā citādi iznīcināt templi?

— Es, valdītāj, atkārtoju, ka neesmu nevienu aicinājis uz tamlī­dzīgu rīcību. Vai tad es izskatos pēc jukuša?

— Jā, jā, pēc jukuša tu neizskaties, — klusu atbildēja prokura­tors un kaut kā drausmi pasmaidīja, — nu tad apzvēri, ka tā nebija!

— Pie kā tu gribi lai es zvēru? — kā atdzīvojies jautāja atraisītais.

— Nu, kaut vai pie tavas dzīvības, — atbildēja prokurators, — ir īstā reize pie tās zvērēt, jo tā karājas mata galā, neaizmirsti to.

— Varbūt tu domā, ka tu viņu tur pakarināji, valdītāj? — jautāja arestants. — Ja tā, tad tu ļoti maldies.

Pilāts nodrebēja un atbildēja caur zobiem:

— Es vaiai šo matu pārgriezt.

— Un arī te tu kļūdies, — gaiši smaidīdams un ar roku no saules sargādamies, iebilda arestants, — tu taču piekritīsi, ka matu pārgriezt var droši vien tikai tas, kurš pakarinājis?

— Nu, nu, — smaidīdams teica Pilāts, — tagad es vairs nešau­bos, ka Jerušalajimas dīkdieņi tiešām staigāja tev pakaļ. Es redzu, ka tu neesi uz mutes kritis. Starp citu, saki man — vai tas ir tiesa, ka Jerušalajimā tu esot ieradies pa Sūzu vārtiem jāšus uz ēzeļa, salašņu pūļa pavadībā un viņi klaigājuši tev slavinājumus kā pra­vietim? — Un prokurators norādīja uz pergamenta rulli.

Arestants neizpratnē paskatījās uz prokuratoru.

— Valdītāj, bet man taču ēzeļa nemaz nav, — viņš teica. — Es ierados Jerušalajimā tiešām pa Sūzu vārtiem, bet kājām, mani pava­dīja viens pats Levijs Matejs, un neviens man neko nekliedza, jo tad Jerušalajimā neviens mani nepazina.

— Vai tu pazīsti, — Pilāts turpināja, acis no arestanta nenovērs­dams, — Dismasu un vēl otru — Hestasu, un trešo — Barabu?

— Šos labos cilvēkus es nepazīstu, — arestants atbildēja.

— Patiešām?

— Patiešām.

— Bet tagad paskaidro man — kāpēc tu visu laiku saki «labie cilvēki»? Varbūt tu visus tā sauc?

— Visus, — atbildēja arestants, — ļaunu cilvēku uz pasaules nemaz nav.

— Pirmoreiz dzirdu, — nosmīnēja Pilāts, — bet varbūt es par maz pazīstu dzīvi. Tālāko varat nepierakstīt, — šos vārdus viņš teica sekretāram, kurš tāpat jau neko nerakstīja, un atkal pievērsās arestantam. — Tu to kaut kādā grieķu grāmatā izlasīji?

— Nē, pats savā prātā izdomāju.

— Un tu to sludini? -Jā.

— Bet, piemēram, centurions Marks, viņš ir iesaukts par Žurk- kāvi; viņš ari ir labs?

— Jā, — arestants atbildēja, — tiesa gan, viņš ir nelaimīgs. Kopš tā laika, kad labi cilvēki viņu izkropļoja, viņā iemājojuši nejūtīgums un cietsirdība. Interesanti būtu zināt, kas viņu sakropļoja.

— Es tev to labprāt pateikšu, — Pilāts atsaucās, — jo pats biju visa tā liecinieks. Labi ļaudis metās viņam virsū kā suni lācim. Germāņi grāba viņu aiz kakla, aiz rokām, aiz kājām. Kājnieku manipuls bija iekļuvis maisā, un, ja no flanga nebūtu izcirtusi ceļu kavalērijas turma, kuru es komandēju, tev, filozof, ar Zurkkāvi parunāt nebūtu iznācis. Tas notika kaujā pie Idistavizo, Jaunavu Ielejā.

— Ja ar viņu parunātu, — negaidīti sapņaini noteica arestants, — viņš stipri pārmainītos.

— Es gan domāju, — atsaucās Pilāts, — ka maz prieka tu sagādātu leģiona legātam, ja tev ienāktu prātā runāt ar kādu no viņa virsniekiem vai kareivjiem. Starp citu, par laimi, tas arī nenotiks, un pirmais, kas par to parūpēsies, būšu es.

Tajā brīdī kolonādē iešāvās bezdelīga, apmeta loku zem zeltīta­jiem griestiem, nospurdza lejup, ar aso spārnu tik tikko neskardama nišā stāvošās bronzas statujas seju, un nozuda aiz kolonnas kapiteļa. Iespējams, ka viņa tur gribēja vīt ligzdu.

Pa bezdelīgas lidojuma laiku prokuratora tagad jau skaidrajā un vieglajā galvā izveidojās formula. Tā bija tāda: valdītājs izskatīja kle­jojošā filozofa Ješuas, pievārdā Ha-NoСri, lietu un nozieguma sastāvu tajā neatrada. It īpaši neatrada ne mazākā sakara starp Ješuas rīcību un nesen Jerušalajimā notikušajām nekārtībām. Klejojošais filozofs izrādījās garīgi slims. Sakarā ar to nāves sodu, ko Mazais Sinedrijs piespriedis Ješuam, prokurators neapstiprina. Bet, tā kā bezprātīgās un utopiskās Ha-Nocri runas var būt par iemeslu nemieriem Jerušalajimā, prokurators izsūta Ješuu no Jerušalajimas un iesloga viņu Stratonas Cēzarejā, tas ir, tieši tur, kur atrodas prokuratora rezidence.

Atlika visu to nodiktēt sekretāram.

Bezdelīgas spārni nošvirkstēja prokuratoram virs pašas galvas, putns metās uz fontāna pusi un izlidoja brīvībā. Prokurators pacēla acis uz arestantu un ieraudzīja, ka blakus tam saulē aizdegas putekļu stabs.

— Par viņu vairāk nekā nav? — Pilāts jautāja sekretāram.

— Diemžēl ir, — negaidīti atbildēja sekretārs un pasniedza Pilātam vēl vienu pergamenta gabalu.

— Kas tur vēl varētu būt? — Pilāts jautāja un sarauca pieri.

Kad pasniegtais pergaments bija izlasīts, prokuratora seja vēl

vairāk pārmainījās. Vai nu tumšas asinis pieplūda kaklam un sejai, vai bija cits kāds iemesls, taču viņa āda zaudēja savu dzeltenīgumu, nobrūnēja un acis iekrita dobumos.

Arī pie tā droši vien vainīgas bija deniņos sakāpušās un dauzī­ties sākušās asinis, jo prokuratoram kaut kas notika ar redzi. Viņam izlikās, ka arestanta galva aizpeld kaut kur projām un tās vietā uzrodas jauna. Uz šīs plikās galvas bija zelta kronis ar retiem žuburiem, uz pieres bija ādā iegrauzusies ar smēri saziesta brūce, bezzobainā mute bija iekritusi un kaprīzā apakšlūpa atkārusies. Pilātam šķita, ka izgaisušas balkona sārtās kolonnas un Jeruša- lajimas jumti tālumā, lejā aiz dārza, un visu apņēmusi apkārtējo dārzu biezā, mūžam zaļā lapotne. Arī ar dzirdi notika kaut kas dīvains — it kā tālumā klusi un draudīgi ieskanētos taures un ļoti skaidra, nazāla balss augstmanigi stieptu vārdus: «Likums par majestātes apvainošanu…»