MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Iedams garām soliņam, uz kura sēdēja redaktors ar dzejnieku, ārzemnieks pašķielēja uz tiem, apstājās un negaidīti nosēdās uz blakussoliņa, pāris metru no tiem.

«Vācietis,» nosprieda Berliozs.

«Anglis,» nodomāja Bezpajumtnieks, «un, padomā tikai, cimdos viņam nemaz nav karsti.»

Bet ārzemnieks pārlaida skatu augstajām mājām, kas kvadrāta veidā apņēma dīķi, un varēja manīt, ka šo vietu viņš redz pirmoreiz un viņu tā ir ieinteresējusi.

Viņš paskatījās uz augšējiem stāviem, kuru stiklos žilbinoši spīdēja atspulgos salūzusi un Mihailam Aleksandrovičam tagad jau uz visiem laikiem rietošā saule, pēc tam pavērsa skatu zemāk, kur stikli jau lēnām tumsa, nezin par ko pasmaidīja, samiedza acis, uzlika rokas uz spieķa gala un atspieda zodu rokās.

— Ivan, — Berliozs sacīja, — tu esi ļoti labi un satīriski notē­lojis, piemēram, Dieva bērna Jēzus piedzimšanu, bet tur jau tas suns ir aprakts, ka vēl pirms Jēzus bija dzimusi vesela rinda Dieva bērnu, teiksim, frīģiešu Atijs, vai, pareizāk sakot, neviens no viņiem nav ne dzimis, ne bijis, tajā skaitā ari Jēzus, un tev vajag aprakstīt nevis dzimšanu un, teiksim, gudros no Austrumiem, bet gan visas bezjēdzīgās baumas par pašu piedzimšanu… Citādi pēc taviem vārdiem iznāk, ka viņš tiešām ir piedzimis…

Tajā brīdī Bezpajumtnieks vēlreiz mēģināja apvaldīt mokošās žagas, aizturēja elpu, rezultātā nožagojās vēl skaļāk un žēlabai­nāk — un Berliozs pārtrauca savu stāstāmo, jo ārzemnieks pēkšņi piecēlās un devās pie rakstniekiem.

Tie izbrīnā skatījās uz nācēju.

— Atvainojiet, lūdzu, — pienācējs ierunājās ar ārzemnieka akcen­tu, taču vārdus nokropļodams, — ka es, nebūdams pazīstams, atļaujos… bet jūsu zinātniskās pārrunas temats ir tik interesants, ka…

Viņš pieklājīgi noņēma bereti, un abiem draugiem nekas cits neatlika kā celties kājās un paklanīties.

«Nē, drīzāk jau francūzis…» nosprieda Berliozs.

«Polis?…» nodomāja Bezpajumtnieks.

Jāpiebilst, ka jau ar pirmajiem vārdiem ārzemnieks atstāja uz dzejnieku visriebīgāko iespaidu, bet Berliozam viņš gandrīz vai iepa­tikās, tas ir, ne nu iepatikās, bet… kā to labāk pateikt… ieinteresēja.

— Vai atļausit man apsēsties? — ārzemnieks laipni jautāja, uzrunātie nevilšus pavirzījās katrs uz savu pusi, ārzemnieks apsē­dās vidū starp abiem un tūlīt iesaistījās sarunā. — Ja es nepār- klausījos, jūs izteicāt domu, ka Jēzus nekad nav uz pasaules bijis? — pievērsis Berliozam savu kreiso zaļo aci, ārzemnieks jautāja.

— Nē, jūs neesat pārklausījies, — pieklājīgi atbildēja Berliozs,

— tieši tā es teicu.

— Ak, cik interesanti! — ārzemnieks iesaucās.

«Kāda vella pēc viņam to vajag?» nodomāja Bezpajumtnieks un sabozās.

— Un jūs savam sarunu biedram piekritāt? — painteresējās ārzemnieks, pievērsdamies Bezpajumtniekam.

— Par visu banku! — tas atbildēja, kā vienmēr izsacīdamies puķaini un figurāli.

— Pārsteidzoši! — nelūgtais sarunu biedrs iesaucās, nez kāpēc zaglīgi palūkojās visapkārt un pusbalsī turpināja: — Piedodiet manu uzmācību, bet es sapratu, ka jūs, nemaz nerunājot par visu citu, ari Dievam neticat. — Viņš sataisīja izbijušās acis un piemetināja:

— Zvēru, ka nevienam nesacīšu!

— Jā, mēs neticam Dievam, — pasmaidījis par intūrista izbai­lēm, Berliozs atbildēja, — bet par to pie mums var runāt pilnīgi brīvi.

Ārzemnieks atgāzās pret sola atzveltni un pat iespiedzās aiz

ziņkārības:

— Jūs esat ateisti?!

— Jā, mēs esam ateisti, — Berliozs smaidīdams atbildēja, bet Bezpajumtnieks noskaitās un nodomāja: «Ko tas ārzemju spruk­stiņš piesienas!»

— Ak, cik brīnišķīgi! — iesaucās savādais ārzemnieks un sāka grozīt galvu, te uz vienu, te uz otru literātu skatīdamies.

— Mūsu valstī ateisms nevienā izbrīnu neizsauc, — diplomātiski pieklājīgi paskaidroja Berliozs, — vairums mūsu iedzīvotāju apzi­nīgi un jau sen ir pārstājuši ticēt pasaciņām par Dievu.

Tad ārzemnieks iztaisīja tādu triku: piecēlās kājās un paspieda pārsteigtajam redaktoram roku, sacīdams šādus vārdus:

— Atļaujiet jums pateikties no visas sirds!

— Par ko tad īsti jūs viņam pateicaties? — acis mirkšķinādams, painteresējās Bezpajumtnieks.

— Par ļoti svarīgām ziņām, kuras man kā ceļotājam ir bezgala interesantas, — daudznozīmīgi pacēlis pirkstu, paskaidroja aizrobežu savādnieks.

Svarīgās ziņas acīmredzot uz ceļotāju bija atstājušas spēcīgu iespaidu, jo viņš pārlaida skatienu mājām, it kā baidīdamies ieraudzīt katrā logā pa ateistam.

«Nē, anglis viņš nav…» nodomāja Berliozs, bet Bezpajumtnieks nodomāja: «Interesanti zināt, kur viņš tik labi krieviski iemanī­jies!» — un atkal sabozās.

— Bet, ja drīkst jautāt, — pēc sasprindzinātām pārdomām ārzemju viesis ierunājās, — ko tad darīt ar Dieva esamības pierā­dījumiem. kuru, cik zināms, ir veseli pieci?

— Diemžēl, — līdzcietīgi atbildēja Berliozs, — neviens no tiem nav plika graša vērts, un cilvēce sen tos ir noglabājusi arhīvā. Jūs taču piekritīsiet, ka prāta sfērā nekāds Dieva esamības pierādījums nevar pastāvēt.

— Bravo! — ārzemnieks iekliedzās. — Bravo! Jūs pilnībā atkārtojāt tā rosīgā veča Imanuela domas šinī jautājumā. Bet ir viens kuriozs: viņš nolīdzināja līdz ar zemi visus piecus pierādīju­mus, lai vēlāk, it kā pats par sevi smiedamies, radītu pats savu — sesto pierādījumu.

— Kanta pierādījums, — ar smaidiņu uz lūpām iebilda izglīto­tais redaktors, — ari nav pārliecinošs. Ne velti Šillers teica, ka tikai vergiem der Kanta prātojumi, bet Strauss gluži vienkārši smējās par šo pierādījumu.

To teikdams, Berliozs domāja: «Bet, beigu beigās, kas viņš tāds ir? Un kāpēc tik labi runā krieviski?»

— Vajadzētu šo Kantu ņemt un par tādiem pierādījumiem uz gadiņiem trim iespundēt Solovkos! — negaidīti spēra vaļā Ivans Nikolajevičs.

— Ivan! — sakaunējies nočukstēja Berliozs.

Bet priekšlikums — iespundēt Kantu Solovkos — ārzemnieku ne tikai nepārsteidza, bet radīja viņā pat sajūsmu.

— Pareizi, pareizi, — viņš iesaucās, un Berliozam pievērstā zaļā kreisā acs iespīdējās, — tur viņam ir īstā vieta! Es jau toreiz pie brokastīm viņam teicu: «Tā nu ir jūsu darīšana, profesor, bet tas, ko jūs esat izdomājis, nav visai sakarīgi. Var jau būt, ka tas ir gudri, bet šausmīgi nesaprotami. Jūs apsmies.»

Berliozs iepleta acis. «Pie brokastīm… Kantam?… Ko viņš tur tādu gvelž?» Berliozs nodomāja.

— Taču, — svešzemnieks turpināja, nelikdamies ne zinis par Berlioza izbrīnu un pievērsdamies dzejniekam, — aizsūtīt viņu uz Solovkiem nav iespējams tādēļ, ka vairāk nekā simt gadu viņš atro­das par Solovkiem daudz tālākā vietā un izdabūt viņu no turienes nekādi nevar, ticiet man.

— Žēl! — kasīgais dzejnieks nerimās.

— Man ari žēl, — aci spidinādams, svešais piekrita un tur­pināja: — Man, redzat, nedod miera tāds jautājums: ja reiz Dieva nav, kas tad vada cilvēka dzīvi un vispār visu kārtību zemes virsū?

— Pats cilvēks vada, — Bezpajumtnieks ātri un dusmīgi atbildēja uz šo, jāatzīst, ne visai skaidro jautājumu.

— Piedodiet, — nepazīstamais maigi atbildēja, — lai vadītu, ir vajadzīgs daudzmaz precīzs plāns kaut cik pieklājīgam laika posmam. Ja atļauts jautāt, kā cilvēks var vadīt, ja viņš ne tikai nav spējīgs sastādīt kaut kādu plānu smieklīgi īsam laika posmam, teik­sim, tūkstoš gadiem, bet nevar būt drošs pat par savu nākamo dienu? Patiešām, — te nepazīstamais pagriezās pret Berliozu,