MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Prokurators klusām teica:

— Mans man ir zināms. Neizliecies muļķāks, nekā esi! Tavs.

— Ješua. — ātri atbildēja arestants.

— Pievārds ir?

— Ha-Nocri.

— Kur dzimis?

— Gamalas pilsētā, — arestants atbildēja, mādams ar galvu, ka tur, kaut kur tālu, no viņa pa labi, ziemeļos, ir tāda pilsēta Gamala.

— Kādu asinu?

— Es skaidri nezinu, — arestētais žirgti atbildēja, — savus vecākus es neatceros. Man teica, ka tēvs esot bijis sīrietis…

— Kur tu pastāvīgi dzīvo?

— Man nav pastāvīgas dzīvesvietas, — kautrīgi atbildēja arestants, — es ceļoju no pilsētas uz pilsētu.

— To var pasacīt īsāk, vienā vārdā — klaidonis, — teica proku­rators un jautāja: — Radinieki ir?

— Nav neviena. Es esmu viens pats.

— Lasīt māki?

— Jā.

— Bez aramiešu valodas vēl kādu proti?

— Protu. Grieķu.

Pietūkušais plakstiņš pacēlās, sāpju dūmakas aizplīvurota acs uzlūkoja arestēto. Otra acs palika ciet.

Pilāts ierunājās grieķiski:

— Tātad tu taisījies noplēst templi un aicināji uz to arī citus?

Arestants atkal atdzīvojās, viņa acis vairs nepauda izbailes, un

viņš grieķiski iesāka:

— Es, lab… — un atkal acīs pazibēja šausmas, jo viņš tik tikko nepārteicās, — es, valdītāj, nekad savā dzīvē neesmu gatavojies plēst templi un nevienu neesmu pierunājis uz tādu bezjēdzīgu soli.

Sekretāra sejā pavīdēja izbrīns, viņš pacēla galvu no zemā gal­diņa, pār kuili bija pārkņupis, liecību pierakstīdams, bet tūlīt atkal noliecās pār savu pergamentu.

— Uz svētkiem šajā pilsētā salasās milzums dažādu ļaužu. Ir starp viņiem magi, astrologi, pareģi un slepkavas, — monotoni runāja prokurators, — bet pagadās ari meļi. Tu, piemēram, esi melis. Skaidri uzrakstīts: kūdījis noplēst templi. Cilvēki to apliecina.

— Tic labie cilvēki… — arestants ierunājās un, steidzīgi pie­bildis «valdītāj», turpināja: — Neko nav mācījušies un ir sajaukuši visu, ko es teicu. Es vispār sāku baidīties, ka šis sajukums var turpināties ļoti ilgu laiku. Un viss tādēļ, ka viņš nepareizi pieraksta manis teikto.

Iestājās klusums. Tagad abas slimās acis ar smagu skatienu raudzījās uz arestantu.

— Atkārtoju tev vēlreiz, bet tā nu ir pēdējā reize: beidz izlikties par prātā jukušu, noziēdzniek, — labsirdīgi un monotoni sacīja Pilāts, — tevis teiktā nav pierakstīts daudz, bet ar to pašu pietiek, lai tevi pakārtu.

— Nē, nē, valdītāj, — viss sasprindzis no vēlēšanās pārliecināt, teica arestētais, — staigā man pakaļ viens tāds ar āžādas perga­mentu rokā un nepārtraukti raksta. Bet es vienreiz ieskatījos tajā pergamentā, un mani pārņēma šausmas. Itin nekā no visa, kas pierakstīts, es neesmu teicis. Es lūdzos viņu: sadedzini, Dieva dēļ, savu pergamentu! Bet viņš izrāva to man no rokām un aizbēga.

— Kas viņš tāds ir? — ar riebuma pieskaņu pajautāja Pilāts un pataustīja deniņus ar roku.

— Lcvijs Matejs, — labprāt paskaidroja arestants, — viņš bija nodokļu piedzinējs, un es viņu pirmoreiz satiku uz ceļa Betvagā pie vīģu dārza, un mēs aprunājāmies. Sākumā viņš izturējās pret mani ar lielu nepatiku un pat apvainoja mani, tas ir, domāja, ka apvainojis, nosaukdams mani par suni, — te arestants iesmējās, — es perso­niski neredzu šajā zvērā nekā tik slikta, lai apvainotos jau par vārdu vien…

Sekretārs pārstāja rakstīt un uzmeta izbrina pilnu skatienu ne arestētajam, bet prokuratoram.

— …tomēr, paklausījies manī, viņš sāka atmaigt, — Ješua turpināja, — beidzot nosvieda naudu uz ceļa un teica, ka ceļos kopā ar mani…

Pilāts iesmējās ar vienu sejas pusi, atņirdza dzeltenus zobus un, pazvēlies ar visu ķermeni pret sekretāru, sacīja:

— 0, Jcrušalajima! Ko tikai tajā nedabū dzirdēt! Nodokļu piedzi­nējs, jūs dzirdējāt, sviež naudu uz ceļa!

Nesaprazdams, ko uz to lai atbild, sekretārs sataisīja tādu pašu smaidu kā Pilāts.

— Bet viņš teica, ka no šī brīža naudu nicina, — tā Ješua izskaidroja Levija Mateja dīvaino rīcību un piebilda: — Un no tā laika viņš ir mans pavadonis.

Joprojām ņirgdams, prokurators paskatījās uz arestēto, pēc tam uz sauli, kas nerimtīgi cēlās augšup pār hipodroma zirgu statujām, tālu lejā pa labi, un pēkšņi — ar smagu sirdi mokoši nodomāja, ka visvienkāršāk būtu bijis patriekt no balkona šo savādo noziedznieku ar vienu pašu vārdu: «Pakārt.» Patriekt ari konvoju, doties prom no kolonādes uz pili, pavēlēt aizkārt logus, nozveltics guļasvietā, pieprasīt aukstu ūdeni, žēlabainā balsī pasaukt suni Bangu un pasūdzēties viņam par hemikrāniju. Un prokuratora slimajā galvā pēkšņi pazibēja vilinoša doma par indi.

Viņš ar duļķainām acīm skatījās uz arestēto un kādu laiciņu klusēja, mokoši pūlēdamies atcerēties, kāpēc šajā nežēlīgās Jerušalajimas rīta saules tveicē viņa priekšā stāv arestants ar sitienu saķēmotu ģīmi un kādi nevienam nevajadzīgi jautājumi viņam būs vēl jāuzdod.

— Levijs Matejs? — aizsmakušā balsī jautāja slimais un aizvēra acis.

— Jā, Levijs Matejs, — līdz viņa ausīm nonāca augstā un viņu spīdzinošā balss.

— Bet ko tu tomēr par templi teici pūlim uz tirgus laukuma?

Atbildētāja balss, šķita, dur Pilātam tieši deniņos, un šī ļoti

mokošā balss sacīja:

— Es, valdītāj, teicu, ka sabruks vecās ticības templis un pacel­sies jauns patiesības templis. Tieši tā es teicu, lai būtu saprotamāk.

— Bet kāpēc tev, klaidoni, tirgū jāmusina tauta, stāstot tai par patiesību, no kuras tu neko nesaproti? Kas tad ir patiesība?

Un tad prokurators nodomāja: «0, mani dievi! Es jautāju to, kas tiesā nemaz nav vajadzīgs… Mans prāts man vairs neklausa…» Un atkal viņam parēgojās trauks ar tumšu šķidrumu. «Indi, dodiet man indi!»

Un no jauna viņš izdzirda balsi:

— Patiesība vispirms ir tāda, ka tev sāp galva un sāp tik stipri, ka tu gļēvulīgi domā par nāvi. Tev ne vien nav spēka runāt ar mani, tev pat ir grūti uz mani skatīties. Tagad es nejauši izrādos tavs bende — un tas mani sarūgtina. Tu pat nespēj domāt un sapņo vienīgi par to, lai atnāktu tavs suns, acīmredzot vienīgais radījums, kam tu esi pieķēries. Bet tavas mocības tūlīt beigsies, sāpes pāries.

Sekretārs iepleta acis uz arestantu un nepabeidza iesākto vārdu.

Pilāts ar mocekļa acīm paskatījās uz arestantu un ieraudzīja, ka saule jau ir pacēlusies diezgan augstu pār hipodromu, ka viens

stars jau iespraucies kolonādē un lien pie Ješuas nošķiebtajām sandalēm un ka tas no saules vairās.

Prokurators piecēlās, saspieda galvu ar rokām, un viņa dzelte­nīgajā, skūtajā sejā bija lasāmas šausmas. Taču tūlīt ar savu gribu viņš tās apvaldīja un nosēdās.

Arestants pa to laiku runāja tālāk, bet sekretārs vairs neko nepierakstīja, tikai, izstiepis kaklu kā zostēviņš, centās nepalaist garām nevienu vārdu.

— Redzi nu, viss ir cauri, — teica arestētais, labvēlīgi uz Pilātu skatīdamies, — un es par to esmu ārkārtīgi priecīgs. Es, valdītāj, tev ieteiktu pamest uz kādu laiciņu pili un paiet kājām kaut kur tepat, kaut vai pa Eļļas kalna dārziem. Negaiss būs, — arestants pagriezās, piemiedzis acis, paskatījās saulē, — vēlāk, uz vakarpusi. Pastaiga tev stipri nāktu par labu, bet es tevi ar lielāko prieku pava­dītu. Man ienāca galvā šādas tādas jaunas domas, kuras, kā man šķiet, varētu tev likties interesantas — jo vairāk tāpēc, ka tu atstāj ļoti gudra cilvēka iespaidu.