MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

— Ļoti patīkami, — pa to laiku murmināja samulsušais redaktors, un ārzemnieks bāza dokumentus kabatā.

Nu viss bija noskaidrojies, un visi trīs atkal apsēdās uz sola.

— Jūs par konsultantu esat pie mums ielūgts, profesor? — jautāja Berliozs.

— Jā, par konsultantu.

— Vai jūs esat vācietis? — painteresējās Bezpajumtnieks.

— E—es? — profesors pārjautāja un kļuva domīgs. — Jā, laikam jau vācietis… —viņš teica.

— Krieviski jūs runājat uz Ūsiņu, — atzina Bezpajumtnieks.

— 0, es vispār protu ļoti daudz valodu, — profesors atbildēja.

— Un kas ir jūsu specialitāte? — apvaicājās Berliozs.

— Mana specialitāte ir melnā maģija.

«Vēl kaut kas!…» pazibēja Mihaila Alcksandroviča galvā.

— Un… un jūs par konsultantu šajā specialitātē ataicināja? — viņš rīstīdamies jautāja.

— Jā, šajā specialitātē, — apstiprināja profesors un paskaidroja:

— Valsts bibliotēkā pie jums ir atrasti Aurilakas Herberta rokrakstu oriģināli no desmitā gadsimta. Nu, un man ar tiem jātiek galā. Es esmu vienīgais speciālists pasaulē.

— Ā—ā! Jus esat vēsturnieks? — ar lielu iekšēju atvieglojumu un cieņu jautāja Berliozs.

— Jā, es esmu vēsturnieks, — zinātnieks atbildēja un pilnīgi ne no šā, ne no tā piemetināja: — Šovakar pie Patriarhu dīķiem būs interesants notikums.

Redaktors ar dzejnieku kārtējoreiz nobrīnījās, bet profesors ar žestu paaicināja tos pie sevis un, kad tie bija pieliekušies pie viņa, pačukstēja:

— Iegaumējiet, ka Jēzus ir bijis!

— Saprotiet, profesor, — ar samocītu smaidu atsaucās Berliozs, — mēs cienām jūsu bagātās zināšanas, bet mums šinī jautājumā ir cits viedoklis.

— Bet nevajag nekādu viedokļu, — atbildēja dīvainais profesors,

— vienkārši viņš ir bijis, un cauri.

— Bet ir taču vajadzīgi kaut kādi pierādījumi… — iesāka Berliozs.

— Nekādi pierādījumi nav vajadzīgi, — atbildēja profesors un ierunājās klusā balsī, turklāt akcenta viņam vairs nebija:

— Viss ir vienkārši: baltā, asinssarkani oderētā apmetni…

Baltā, asinssarkani oderētā apmetnī, šļūcošā kavalērista gaitā pavasara mēneša nīzāna četrpadsmitās dienas agrā rītā slēgtā kolonādē, kas atradās starp Hēroda Lielā pils diviem spārniem, iznāca Jūdu zemes prokurators Poncijs Pilāts.

Par visu vairak uz pasaules prokurators nevarēja ciest rožu eļļas smaržu, un viss tagad vēstīja nelabu dienu, jo šī smarža proku- ratoru bija sākusi vajāt jau kopš ritausmas. Prokuratoram šķita, ka rožu aromāts nāk no palmām un cipresēm dārzā, ka ādas un kon­voja smaržai picjaucas tā nolādētā — no rozēm. No piebūvēm pils viņā galā, kur bija izvietojusies ar prokuratoru reizē uz Jerušalajimu atnākusi Divpadsmitā Zibenīgā leģiona pirmā kohorta, caur dārza augšējo laukumu kolonādē ieplūda dūmi, liecinot, ka pavāri cen- tūrijās jau sākuši gatavot pusdienas, bet dūmu rūgtenumam klāt jaucās arvien tā pati taukā smarža — no rozēm. 0-, dievi, dievi, par ko jūs mani sodāt?

«Jā, šaubu nav! Atkal klāt nepieveicamā, briesmīgā slimība hemikrānija, no kuras sāp puse galvas. Pret to nav līdzekļa, un no tās nav glābiņa. Pamēģināšu galvu nekustināt.»

Uz mozaīkas grīdas pie fontāna jau bija sagatavots krēsls, un prokurators, ne uz vienu nepaskatījies, atlaidās tur un pastiepa roku sānis.

Sekretārs iztapīgi ielika šajā rokā pergamenta gabalu. Viebda­mies no sāpēm, pusšķielējot prokurators pavirši pārlaida skatienu uzrakstītajam, atdeva pergamentu atpakaļ sekretāram un ar grūtībām izrunāja:

— Aizturētais no Galilcjas? Vai tetrarham lieta ir sūtīta?

— Jā, prokurator, — atbildēja sekretārs.

— Un ko viņš?

»

— Viņš savu slēdzienu rakstīt atteicās un Sinedrija nāves spriedumu atsūtīja jums apstiprināšanai.

— Ievediet apsūdzēto!

Un tūlīt no darza laukuma uz balkona zem kolonnām divi leģio­nāri ieveda un nostādīja prokuratora krēsla priekšā gadus divdesmit septiņus vecu cilvēku. Viņš bija ģērbies vecā, saplēstā, gaišzilā hitonā. Galvu sedza balts apsējs, ap pieri bija siksniņa, bet rokas — sasietas aiz muguras. Zem kreisās acs cilvēkam bija liels zilums, lūpu kaktiņā — noskrambājums ar sakaltušām asinīm. Atvestais skatījās uz prokuratoru ar tramīgu ziņkāri.

Bridi paklusējis, prokurators klusu jautāja aramiešu valodā:

— Tad tu esi tas, kurš visus kūdīja uz Jerušalajimas tempļa noplēšanu?

Prokurators sēdēja kā sastindzis, tik tikko kustējās vienīgi viņa lūpas, kad vajadzēja izrunāt vārdus. Kā sastindzis prokurators bija tādēļ, ka baidījās pakustināt savu elles sāpēs liesmojošo galvu.

Cilvēks ar sasietajām rokām paliecās mazlietiņ uz priekšu un sāka runāt:

— Labais cilvēk! Tici man…

Bet prokurators, joprojām nekustēdamies un nemaz nepaaug­stinot balsi, tūlīt viņu pārtrauca:

— Es būtu tas, ko tu sauc par labu cilvēku? Tu maldies, Jerušalajimā visi čukstas par mani, ka es esot nikns briesmonis, un tā ir tīra patiesība, — un tikpat monotoni piebilda: — Centurionu Zurkkāvi pie manis!

Visiem šķita, ka balkonā satumst, kad par Zurkkāvi iesauktais sevišķās centūrijas komandieris Marks nostājās prokuratora priekšā.

Žurkkāvis bija galvas tiesu garāks par visiem leģionāriem un tik platiem pleciem, ka pilnīgi aizsedza sauli, kas vēl nebija necik augstu pakāpusies.

Prokurators centurionu uzrunāja latīniski:

— Noziedznieks sauc mani par «labo cilvēku». Izvediet viņu ārā uz brītiņu, paskaidrojiet viņam, kā vajag ar mani runāt! Tikai nekropļojiet!

Visi, atskaitot nekustīgo prokuratoru, ar skatieniem pavadīja Marku Žurkkāvi, kas pameta ar roku arestētajam, lai tas seko viņam.

Žurkkāvim vispār skatījās pakaļ, lai kur viņš parādījās, viņa augu­ma dēļ, bet tie, kas viņu redzēja pirmoreiz, skatījās pakaļ arī izkrop­ļotās sejas dēļ: viņam bija ar ģermāņu kara vāli sadragāts deguns.

Marka smagie zābaki nodunēja pa mozaīku, sasaistītais klusu, bez skaņas sekoja viņam, kolonādē iestājās pilnīgs klusums, un varēja dzirdēt, kā dūdo baloži dārza laukumā pie balkona un kā fontānā ūdens dzied savu noslēpumaino, patīkamo dziesmu.

Prokuratoram sagribējās piecelties, pabāzt deniņus zem strūk- las un tā palikt. Bet viņš zināja, ka ari tas viņam nepalīdzēs.

Izvedis arestēto dārzā ārpus kolonnām, Zurkkāvis izņēma pie bronzas statujas stāvošajam leģionāram no rokām pātagu, drusku atvēzās un iesita arestētajam pa pleciem. Centuriona kustība bija pavisam viegla, taču sasaistītais uzreiz nogāzās kā nopļauts, viņam aizcirtās elpa, seja nobālēja un acīs izdzisa sajēga. Marks ar kreiso roku uzrāva nokritušo augšā tikpat kā tukšu maisu, nostādināja uz kājām un, aramiešu vārdus kropļodams, caur degunu ierunājās:

— Romas prokuratoru saukt — valdītājs! Citus vārdus nerunāt! Mierā stāvēt! Tu mani saprast, vai es tevi sist?

Arestētais sagrīļojās, bet tad saņēmās, seja atguva krāsu, viņš ievilka elpu un atbildēja piesmakušā balsī:

— Es tevi sapratu. Nesit mani!

Pēc brīža viņš atkal stāvēja prokuratora priekšā.

Ierunājās neizteiksmīga, slima balss:

— Vārds?

— Mans? — arestētais steidzīgi atsaucās, ar visu savu būtni izteikdams gatavību atbildēt pēc būtības, neizraisīt naida uzplūdus vēlreiz.