MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

Pilāts pamāja ar roku pa labi, nekādus noziedzniekus nere­dzēdams, bet zinādams, ka viņi ir tur, tajā vietā, kur viņiem jābūt.

Pūlis atbildēja ar ilgu, tādu kā izbrīnītu, tādu kā atvieglinātu dūkoņu. Kad tā pierima, Pilāts turpināja:

— Bet sodīti no viņiem tiks tikai trīs, jo saskaņā ar likumu un paražām pēc Mazā Sinedrija izvēles un Romas varas iestāžu apstip­rinājuma par godu Lieldienu svētkiem žēlīgais cēzars imperators vienam no not iesātajiem dāvā viņa nicināmo dzīvību!

Pilāts izkliedza vārdus un tajā pašā laikā klausījās, kā pūļa dūkoņu nomaina visvarens klusums. Ne nopūta, ne čabējiens vairs nenonāca līdz viņa ausīm, un bija pat mirklis, kad Pilātam šķita, ka apkārt vispār nekā vairs nav. Pilsēta, kuru viņš neieredzēja, bija pazudusi, un stāvē­ja tikai viņš viens pats, saules staru svilināts un debesīm seju pievēr­sis. Pilāts vēl paildzināja klusumu un tad izkliedza:

— Tā vārds, kuin tūlīt jūsu klātbūtnē palaidīs brīvībā, ir…

Viņš ieturēja vēl vienu pauzi, nenosaukdams vārdu, pārbau­dīdams, vai visu ir pateicis, jo zināja, ka, uzdzirdusi laimīgā vārdu, mirusī pilsēta augšāmcelsies un tālākie vārdi vairs nebūs dzirdami.

«Viss?» bez skaņas sev čukstēja Pilāts. «Viss. Vārdu!»

Un. nodārdinādams skaņu «r», pār klusējošo pilsētu nokliedza:

— Baraba!

Un viņam likās, ka saule iešķindēdamās saplīst virs galvas un salej uguni ausīs. Un tajā ugunī mutuļo* rēcieni, spiedzieni, vaidi, smiekli un svilpieni.

Pilāts pagriezās un devās pa paaugstinājumu turp, kur bija trepes, neskatīdamies ne uz ko, atskaitot daudzkrāsainās plāksnī­tes zem kājām, lai nepakluptu. Viņš zināja, ka tagad viņam aiz muguras uz paaugstinājumu kā krusa lido bronzas monētas, date­les, kā aurojošā pūlī cilvēki raušas cits citam uz pleciem, grūstās, lai tikai paši ar savām acīm skatītu brīnumu — kā cilvēks, kas nupat vēl bija nāves ķetnās, ir no šīm ķetnām ticis ārā. Kā leģionāri atraisa viņam virves, negribot sagādādami pratināšanā izmežģītajām rokām dedzinošas sāpes, kā viņš pats viebdamies un elsdams tomēr smaida ka pusjucis, kā sajēgu zaudējis.

Pilāts zināja, ka šinī pašā laikā trijus ar sasietām rokām konvojs jau ved uz sānu pakāpieniem, lai tiktu uz ceļa, kas ved uz rietumiem, ārā no pilsētas, uz Kailo Kalnu. Tikai nokļuvis paaugstinājuma aizsegā, Pilāts atvēra acis, zinādams, ka tagad viņš ir drošībā — notiesātie viņam vairs nevarēja būt redzami.

Apklustošā pūļa vaimanām tagad pievienojās skaidri sadzir­damie, spalgie ziņnešu izsaucieni, gan aramiešu, gan grieķu valodā atkārtojot to pašu, ko no paaugstinājuma bija nokliedzis prokura­tors. Vēl viņš saklausīja tuvojošos zirgu skrējiena ritmisko dipoņu un īsu un priecīgu taures pūtienu. No hipodromam blakusesošo māju jumtiem šīm skaņām atbildēja puišeļu spalgie svilpieni un kaut kur izkliegtais «sargies!».

Karavīru nožogotajā laukuma daļā vientuļi stāvošais leģionārs pēkšņi nemierīgi savicināja standartu, un tad prokurators, leģiona legāts, sekretārs un konvojs apstājās.

Kavalērijas āla, uzņemdama arvien straujāku riksi, izjoņoja laukumā, lai šķērsotu to vienā malā, kur pūlis vēl nebija nokļuvis, un pa šķērsieliņu gar vīnogulājiem apaugušo mūra sienu vistais­nākā ceļā nonāktu Kailajā Kalnā.

Alas komandieris sīrietis, mazs kā puišelis un melnīgsnējs kā mulats, straujā riksī nonācis Pilāta tuvumā, nokliedza kaut ko smalkā balstiņā un izrāva šķēpu no maksts. Niķainais, putās no­triektais melnis sacirtās sānis un saslējās divkājās. Iegrūdis šķēpu atpakaļ makstī, jātnieks uzšāva zirgam ar pātagu pa kaklu, izlīdzi­nāja gaitu un aizauļoja šķērsielā. Aiz viņa putekļu mākonī pa trim rindā aulekšoja jātnieki, garām prokuratoram zibēja vieglo bam­busa pīķu gali, ņirbēja tumsnējas sejas ar baltiem turbāniem un priekā atņirgtiem, mirdzošiem zobiem.

Saceldama putekļus līdz debesīm, āla drāzās šķērsielā, un pēdē­jais Pilātam garām aizauļoja jātnieks ar saulē liesmojošu tauri uz muguras.

Aizsedzies ar roku no putekļiem un neapmierināti viedamies, Pilāts devās tālāk uz pils dārza vārtu pusi, bet legāts, sekretārs un konvojs viņam sekoja.

Bija ap pulksten desmitiem no rīta.

— Jā, ap pulksten desmitiem no rīta, cienījamo Ivan Nikolajevič, — profesors teica.

Dzejnieks pārbrauca ar roku pār seju — kā cilvēks, kas tikko atjēdzies, — un ieraudzīja, ka pie Patriarhu dīķiem jau iestājies vakars.

Dīķa ūdens bija kļuvis tumšs, un pa to slīdēja viegla laiviņa, un bija dzirdami ūdens šļakstieni un kādas pilsones smiekli no laiviņas. Alejā un uz soliem jau bija salasījusies publika, bet tajā stūri, kur sēdēja mūsu sarunu biedri, neviena cita nemanīja.

Debesis pār Maskavu bija kā izbalējušas, un pilnīgi skaidri tajās bija saskatāms pilns mēness, ne zeltīts gan vēl, bet balts. Elpot bija jau pavisam viegli, un balsis zem liepām skanēja, kā jau uz vakaru, pieklusinātāk.

«Kā es nepamanīju, ka viņš paspēja veselu stāstu sabrūvēt,» domāja pārsteigtais Bezpajumtnieks, «jau vakars klāt! Bet varbūt viņš neko nestāstīja, es gluži vienkārši aizsnaudos un visu to nosapņoju?»

Jādomā gan, ka profesors tomēr stāstīja, citādi būtu jāpieļauj, ka to pašu ir nosapņojis ari Berliozs, jo tas, uzmanīgi lūkodamies ārzemniekam sejā, teica:

— Jūsu stāsts, profesor, ir ārkārtīgi interesants, kaut gan absolūti nesakrīt ar evaņģēlijā rakstīto.

— Paklausieties, — profesors tēvišķīgi pasmaidīja, — lai nu kam, bet jums vajadzētu zināt, ka nekas no evaņģēlijos aprakstītā patiesībā nekad nav noticis, un, ja nu mēs sāksim atsaukties uz evaņģēliju kā uz vēsturisku avotu… — Viņš vēlreiz pasmīnēja, un Berliozs aprāvās, tāpēc ka, burtiski, to pašu viņš bija teicis Bezpa­jumtniekam, kad viņi pa Bronnajas ielu nāca uz Patriarhu dīķiem.

— Tā jau tas būtu, — piezīmēja Berliozs, — bet baidos, ka neviens nevarēs apstiprināt, ka arī tas, ko jūs stāstījāt, tiešām ir patiesībā noticis.

— 0 nē! To varēs apstiprināt viens, — sākdams runāt lauzītā valodā, ļoti pārliecināti atbildēja profesors un negaidīti noslēpu­maini paaicināja abus sev tuvāk.

Tic pieliecās katrs no savas puses, un viņš teica jau pilnīgi bez akcenta, kurš velns viņu zina, kāpēc te pēkšņi parādījās, te tikpat pēkšņi atkal pazuda:

— Lieta ir tāda… — profesors bailīgi paskatījās apkārt un sāka čukstēt, — ka es personiski tur biju klāt. Gan pie Poncija Pilāta balkonā, gan dārzā, kad viņš runāja ar Kāifasu, gan uz paaugsti­nājuma, bet tikai slepeni, ja tā varētu teikt, inkognito; un tāpēc, es jūs lūdzu, nevienam ne vārda, absolūti nevienam!… Csst!

Iestājās klusums, un Berliozs nobālēja.

— Jūs… jūs jau sen esat Maskavā? — viņš jautāja drebošā balsī.

— Es tik tikko tūliņ Maskavā iebraucu, — profesors apjucis atbildēja, un tikai tad abi paziņas atģidās ka vajag kā nākas, paska­tīties svešajam acīs, un pārliecinājās, ka viņa krisā — zaļā acs ir pavisam neprātīga, bet labā — tukša, melna un mirusi.

«Tad nu beidzot ir skaidrs!» Berliozs samulsis nodomāja. «Atbraucis vācietis, kam visi nav mājās vai kas tepat, pie Patriarhu dīķiem, nojueis. Tas tik ir numurs!»

Jā, patiešām — viss noskaidrojās: gan izcili dīvainās brokastis pie nelaiķa profesora Kanta, gan muļķīgā runāšana par Annušku un saulpuķu eļļu, gan paredzējums par nocirsto galvu, gan viss pārējais — profesors bija jucis.