MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

Berliozs tūlīt aptvēra, kas būtu darāms. Atgāzies pret sola atzveltni, viņš profesoram aiz muguras mirkšķināja uz Bezpajumt­nieka pusi — sak, tikai nerunā pretī, bet galīgi apjukušais dzejnieks signālus nesaprata.

— Jā, jā, jā, — Berliozs uzbudināti runāja, — vispār tas viss ir iespējams! Pat ļoti iespējams — gan Poncijs Pilāts, gan balkons, gan tādā garā… Vai jūs viens atbraucāt vai ar dzīvesbiedri?

— Viens, viens, es esmu viens vienmēr, — ar rūgtumu atbildēja profesors.

— Bet kur tad jūsu mantas, profesor? — pieglaimīgi iejautājās Berliozs. — «Metropolē»? Kur jūs esat apmeties?

— Es? Nekur, — pusjukušais vācietis atbildēja, ar mežonīgi šaudīgu zaļu aci skatīdamies uz Patriarhu dīķiem.

— Kā? Bet… kur tad jūs dzīvosit?

— Jūsu dzīvoklī, — pēkšņi nekautrīgi atbildēja vājprātīgais un piemiedza aci.

— Es… es ļoti priecājos, — Berliozs murmināja, — bet tiešām jums būs neērti pie manis… Turpretī «Metropolē» ir brīnišķīgi numuri, tā ir pirmklasīga viesnīca…

— IJn nelabā arī nav? — ne no šā, ne no tā slimais jautri vaicā­ja Ivanam Nikolajevičam.

— Nelabā arī…

— Nerunā pretī! — aizslēpies aiz profesora muguras, vaikstī- damies bez skaņas čukstēja Berliozs.

— Nav nekāda nelabā! — no visas tās jezgas apstulbis, Ivans Nikolajevičs kliedza to, kas nebija vajadzīgs. — Sasodīts! Beidziet taču muļķoties!

Te jukušais sāka tik skaļi smieties, ka no liepas virs viņu galvām aizmuka zvirbulis.

— Nu, tas jau ir pavisam interesanti, — kratīdamies no smiek­liem, sacīja profesors, — kā tad tā — pie jums vari prasīt, ko gribi, nekā nav! — Viņš pārstāja smieties un, kā tas bieži gadās ar garīgi slimiem cilvēkiem, pēc smiekliem iekrita otrā galējībā — iekaisa un uzkliedza: — Tā gluži vienkārši — nav, un cauri, jā?

— Nomierinieties, nomierinieties, profesor, — murmināja Berliozs, baidīdamies satraukt slimo, — pasēdiet vienu brītiņu ar biedru Bezpajumtnieku, bet es aizskriešu līdz stūrim, piegriezīšu pa telefonu, un pēc tam mēs jūs pavadīsim, uz kurieni tikai gribat. Jūs taču pilsētu vēl nepazīstat…

Berlioza plāns jāatzist par pareizu: vajadzēja aizskriet līdz tele­fona automātam un paziņot ārzemnieku birojam, ka, lūk, pie Patriarhu dīķiem sēž no ārzemēm iebraucis konsultants un atstāj gaužām nenormāla cilvēka iespaidu. Tā ka veiciet nu nepie­ciešamos pasākumus, citādi iznāk visai nepatīkama padarīšana.

— Pazvanīt? Labs ir, zvaniet, — skumji piekrita slimais un pēkšņi dedzīgi ierunājās: — Bet uz atvadīšanos es jūs ļoti lū­dzu — ticiet man, ka nelabais pastāv! Neko citu es nelūdzu. Iegau­mējiet, ka šai ziņā pastāv septītais pierādījums, visdrošākais! Un šo pierādījumu jūs tūlīt saņemsiet.

— Iabi, labi, — māksloti mīlīgā balsī teica Berliozs un pamirk­šķināja sašļukušajam dzejniekam, kam nu prāts galīgi nenesās uz ju­kušā vācieša apsargāšanu, bet pēc tam steigšus devās uz to izeju no Patriarhu dīķiem, kas ir pie Bronnajas un Jermolaja šķērsielas stūra.

Profesors savukārt uzreiz it kā atspirga — un seja tam noskaidrojās.

— Mihail Aleksandrovič! — viņš kliedza Berliozam nopakaļ.

Tas nodrebēja, pagriezās, bet nomierināja sevi ar domu, ka ari

viņa vārds un tēva vārds profesoram kļuvis zināms no kaut kādām avīzēm. Bet profesors salika rokas ruporā un nokliedza vēl:

— Ja vēlaties, es likšu tūlīt nosūtīt telegrammu jūsu onkulim uz Kijevu!

Berliozam atkal viss iekšā sagriezās. Kā vājprātīgais var zināt, ka viņam Kijevā ir onkulis? Par to nu gan neviena avīze nav rak­stījusi, tas nu ir pilnīgi droši. Ahā, vai tikai Bezpajumtniekam nav taisnība? Bet ja nu tic dokumenti ir falši? 0, ir gan dīvains subjekts! Jāzvana, jāzvana! Tūlīt pat jāzvana! Tur ar viņu driz vien tiks skaidrībā!

Un, vairs neklausīdamies, Berliozs drāzās tālāk.

Jau pie pašas izejas uz Bronnajas ielu no sola redaktoram pretī piecēlās uz mata tāds pats pilsonis, kā pirmīt gaišā dienas laikā bija izveidojies no biezās tveices. Tikai tagad viņš vairs nebija gaistošs, bet parasts, ar miesu un asinīm, un vieglajā krēslā Berliozs skaidri redzēja viņa vistas spalvām līdzīgās ūsiņas, mazās, ironiskās, pus- piedzērušās ačeles un tik augstu uzvilktās rūtainās bikses, ka nāca ārā netīrās baltās puszeķes.

Mihails Alcksandrovičs gandrīz vai sāka kāpties atpakaļ, bet tad saņēmās, nodomādams, ka tā ir muļķīga sakritība un ka vispār tagad nav īstais laiks par to gudrot.

— Jūs turniketu meklējat, pilsoni? — rūtainais tips čerkstošā tenorā apvaicājās. — Nāciet, lūdzu, šurp! Taisni, un jūs nonāksit, kur vajag. Par rādīšanu gan no jums pienāktos kortelītis… salāpī­ties… bijušajam reģentam! — Subjekts ķēmodamies ar plašu žestu noņēma žokejcepuri.

Berliozs netaisījās klausīties diedelniekā un šķietamajā reģen­tā, pieskrēja pie turniketa, uzlika roku. Pagriezis to, viņš jau gribēja spert soli uz sliedēm, bet tad sejā iešļācās sarkana un balta gaisma: stikla kastītē bija iededzies uzraksts «Sargies! Tramvajs!»

Tūlīt ari izdrāzās pats tramvajs, pagriezdamies uz jauno līniju — no Jermolaja šķērsielas uz Bronnajas ielu. Izgriezis uz taisnā ceļa, tas pēkšņi iekšpusē viss iegaismojās, nOkaucās un uzņēma ātrumu.

Piesardzīgais Berliozs, jau tā drošā vietā stāvēdams, tomēr nolē­ma atgriezties aiz sētiņas, pieturējās pie virpuļvārtiņiem un spēra soli atpakaļ. Vārtiņi izslīdēja no rokas, kāja kā pa ledu aizšļūca pa bruģi, kas slīpi nolaidās līdz sliedēm, ari otra kāja zaudēja atbalstu, un Berliozs nokrita uz sliedēm.

Cenzdamies kaut kam vēl pieķerties, Berliozs nokrita augš­pēdus, sasita pakausi pret bruģi un paspēja ieraudzīt — bet, vai tas bija pa labi vai pa kreisi, to viņš vairs neapjauta — zeltītu mēnesi. Ar konvulsīvu kustību viņš vēl paspēja pieraut ceļgalus pie vēdera un pagriezties uz sāniem un pagriezies ieraudzīja, ka mežonīgā ātrumā viņam virsū drāžas tramvaja vadītājas seja, pilnīgi balta no šausmām, un ka viņai ir sarkans lakatiņš. Berliozs neiekliedzās, bet ap viņu izmisušās sieviešu balsīs iekliedzās visa iela. Vadītāja parāva elektrisko bremzi, vagons it kā iedūrās ar pumu zemē, pēc tam salēcās — un dārdēdami un šķindēdami izbira logu stikli. Berlioza smadzenēs atskanēja izmisīgs kliedziens: «Vai tiešām?…» Vēlreiz un pēdējoreiz pazibēja mēness, tagad jau salūzis gabalos, un pēc tam kļuva tumšs.

Tramvajs uzbrauca Berliozam virsū un izsvieda uz bmģa pret Patriarhu dīķu sētiņu tumšu, apaļu priekšmetu. Tas vēlās pa slīpumu lejup un aizlēkāja pa Bronnajas ielas bmģa akmeņiem.

Tā bija nogrieztā Berlioza galva.

Norima histēriskās sieviešu klaigas, pārstāja vlterot miliču svilpes, divas ātrās palīdzības mašīnas aizveda: viena — ķermeni bez galvas un nogriezto galvu uz morgu, otra — ar stikliem ievainoto skaisto tramvaja vadītāju; sētnieki baltos priekšautos savāca stikla lauskas un aizkaisīja ar smiltīm asins peļķes, bet Ivans Nikolajevičs, līdz turniketam neticis, atkrita uz sola un turpat arī palika.

Vairākkārt viņš mēģināja piecelties, bet kājas neklausīja — Bezpajumtniekam bija piemeties kaut kas līdzīgs paralīzei.

Dzejnieks metās uz turniketa pusi uzreiz, tikko bija atskanējis pirmais bļāviens, un redzēja, kā galva lēkā pa bruģi. Tas viņu tā satrieca, ka viņš atkrita uz sola un sakodīja roku līdz asinīm. Par vājprātīgo vācieti viņš, protams, bija aizmirsis un centās saprast tikai vienu, kā tas var būt, ka nupat viņš ar Berliozu bija runājis, bet pēc brīža — galva…