MIHAILS BULGAKOVS: MEISTARS UN MARGARITA

Uztraukti cilvēki skraidīja pa aleju dzejniekam garām, kaut ko klaigāja, bet viņu vārdi līdz Ivana Nikolajeviča apziņai nenonāca.

Taču negaidot viņa priekšā saskrējās divas sievietes, un viena no tām, ar smailu degunu, bez lakatiņa galvā, dzejniekam pie pašas auss kliedza otrai:

— Annuška, tā ir mūsu Annuška! No Dārza ielas! Tas ir viņas roku darbs! Veikalā nopirka saulpuķu eļļu, un litra pudele — pret tumiketu smalkās driskās! Visu kleitu sašmurgāja… Vai, kā lamājās! Un šis nabadziņš taisni tur paslīdēja un zem sliedēm…

No visas sievietes bļaustības Ivana Nikolajeviča savandītajās smadzenēs aizķērās viens vienīgs vārds — «Annuška».

— Annuška… Annuška?… — murmināja dzejnieks, nemierīgi apkārt skatīdamies. — Paga, paga…

Vārdam «Annuška» piesaistījās «saulpuķu eļļa», bet pēc tam nezin kāpēc «Poncijs Pilāts». Pilātu dzejnieks atmeta uzreiz un sāka veidot ķēdīti no vārda «Annuška». Ķēdīte virknējās ātri vien un noveda pie jukušā profesora.

Viņš ir vainīgais! Viņš taču teica, ka sēde nenotiks, jo Annuška ir izlaistījusi eļļu. Un, lūdzu, nenotiks ari! Vēl vairāk: viņš skaidri un gaiši teica, ka Berliozam galvu nogriezīs sieviete?! Jā, jā, jā! Tramvaja vadītāja taču bija sieviete? Ko tas viss nozīmē? Ko?

Nepalika ne kripatiņas šaubu, ka noslēpumainais konsultants jau iepriekš ir zinājis par Berlioza briesmīgo nāvi visu un visos sīkumos. Divas domas izšāvās caur dzejnieka smadzenēm. Pirmā: «Viņš nav nekāds ārprātīgais! Tās ir blēņas!» — un otra: «Vai tikai viņš pats nav to visu sarīkojis?!».

Bet, ja atļauts zināt, kādā veidā?

— Nu nē! To mēs uzzināsim!

Saņemdams visus spēkus, Ivans Nikolajevičs piecēlās no sola un metās uz turieni, kur viņi ar profesoru bija sarunājušies. Un izrādījās, ka tas, par laimi, vēl nekur nav aizgājis. -

Bronnajas ielā jau dega spuldzes, bet pār Patriarhu dīķiem spīdēja zeltīts mēness, un mūžam mānīgajā mēness gaismā Ivanam Nikolajevičam izlikās, ka svešais stāv, padusē turēdams nevis spieķi, bet zobenu.

Atvaļinātais uzbāzeklis — reģents sēdēja tur, kur vēl nesen bija sēdējis Ivans Nikolajevičs pats. Tagad reģents bija uzkabinājis uz deguna pilnīgi nevajadzīgu pensneju, kuram viena stikla nebija nemaz, bet otrs bija ieplīsis. Tas padarīja rūtoto pilsoni vēl pretī­gāku, nekā viņš bija tad, kad rādīja Berliozam ceļu uz sliedēm.

Ar pamirušu sirdi Ivans tuvojās profesoram, ieskatījās tam acīs un pārliecinājās, ka nekādu vājprāta pazīmju šinī sejā nav un nav ari bijis.

— Atzīstieties — kas jūs tāds esat? — dobji jautāja Ivans.

Ārzemnieks sarauca uzacis, paskatījās tā, it kā dzejnieku

redzētu pirmoreiz, un atbildēja ar nepatiku:

— Nesaprast… krievs runāt…

— Viņa persona nesaprot! — iejaucās uz sola sēdošais reģents, kaut gan neviens nebija viņu lūdzis izskaidrot ārzemnieka vārdus.

— Neizliecieties! — draudoši teica Ivans un sajuta aukstumu zem lāpstiņas. — Jūs tikko brīnišķīgi runājāt krieviski. Jūs neesat ne vācietis, ne profesors! Slepkava un spiegs jūs esat! Dokumentus! — svētā sašutumā kliedza Ivans.

Noslēpumainais profesors nicīgi sašķieba jau tā šķībo muti un paraustīja plecus.

— Pilsoni! — riebīgais reģents iejaucās atkal. — Ko jūs uztraucat šo ārzemnieku? Par to jūs varat krietni dabūt! — Bet aizdomīgais profesors sataisīja augstprātīgu sejas izteiksmi, apgriezās un gāja projām.

Ivans nezināja, ko lai iesāk. Smagi elpodams, viņš pievērsās reģentam.

— Ei, pilsoni, palīdziet aizturēt noziedznieku! Jums tas ir jādara!

Reģents sarosījās, aši pielēca kājās un ieaurojās:

— Kurš ir noziedznieks? Kur viņš ir? Ārzemju noziedznieks? — Reģenta ačeles priecīgi iemirdzējās. —Tas tur? Ja viņš ir noziedz­nieks, tad pirmām kārtām jākliedz: «Turiet!» Citādi viņš aizbēgs. Nu tad — abi divi! Reizē! — un reģents iepleta muti.

Apjukušais Ivans paklausīja jokupēterim un uzkliedza: «Turiet!» — bet reģents viņu apšmauca un nekliedza nekā.

Vientuļajam, neskanīgajam Ivana kliedzienam nekādu labu rezultātu nebija. Kaut kādas divas jaunavas atsprāga no viņa sānis, un Ivans izdzirda vārdu «piedzēries!».

— Ā, tu esi ar viņu uz vienu roku? — nikni iesaucās Ivans. —Tu vēl te ņirgāsies par mani? Nost no ceļa!

Ivans metās pa labi, reģents ari — pa labi. Ivans — pa kreisi, tas maita arī uz to pašu pusi.

— Tu man tīšām maisies pa kājām? — Ivans kļuva nikns ka zvērs. — Es tevi pašu nodošu milicijas rokās!

Ivans mēģināja nelieti satvert aiz piedurknes, bet netrāpīja un palika tukšām rokām. Reģents bija kā ūdenī iekritis.

Ivans noelsās, paskatījās tālumā un ieraudzīja nīstamo sveši­nieku. Tas bija jau pie izejas uz Patriarhu šķērsielu, turklāt ne viens pats. Viņam jau bija paspējis piebiedroties vairāk nekā šaubī­gais reģents. Bet tas vēl nebija viss: trešais šinī kompānijā bija nezin no kurienes uzradies runcis, milzīgs kā suķis, melns kā darva vai krauklis, un viņam bija bramanīgas kavalērista ūsas. Trīsvienība devās uz Patriarhu šķērsielu, turklāt runcis gāja uz pakaļkājām.

Ivans dzinās neliešiem pakaļ, bet uzreiz saprata, ka panākt tos būs ļoti grūti.

Trīsvienība ātri izgāja caur šķērsielu un bija jau Spiridonovkā. Lai kā Ivans centās pielikt soli, attālums starp viņu un vajājamiem nesamazinājās. Dzejnieks nespēja ne atjēgties, kad no klusās Spirido- novkas jau bija nonācis pie Ņikitas vārtiem, kur viņa stāvoklis gauži pasliktinājās. Te bija drūzma. Ivans uzskrēja virsū gājējiem un tika nolamāts. Bet neliešu banda šeit bija nolēmusi pielietot parasto bandītu paņēmienu — bēgt katram uz savu pusi.

Reģents ar pārsteidzošu veiklību iemetās uz Arbata laukumu ejošajā autobusā un prom bija. Pazaudējis vienu no vajājamiem, Ivans sakoncentrēja visu savu uzmanību uz runci un redzēja, ka šis dīvainais runcis pieturā pieiet pie «A» līnijas tramvaja, nekaunīgi pagrūž nost spiedzošu sievieti, pats ieķeras durvju rokturos un pa tramvaja logu, kas tveices dēļ stāv vaļā, pat mēģina iegrūst kon­duktorei savu desmitkapeiku.

Runča uzvešanās tā pārsteidza Ivanu, ka viņš nekustīgi sastin­ga uz stūra pie pārtikas preču veikala, un te otrreiz — turklāt vēl vairāk — viņu pārsteidza tramvaja konduktores rīcība. Tā, ierau­dzījusi runci lienam tramvajā, niknumā trīcēdama, iekliedzās: — Runčiem nav atļauts braukt! Ar runčiem nedrīkst! Bric! Kāp ārā, vai arī es saukšu miliciju!

Ne konduktore, ne pasažieri nebija izbrīnījušies par pašu lietas būtību: nejau par to, ka runcis lien tramvajā, tas būtu tas mazākais, bet par to, ka viņš taisās maksāt.

Runcis izrādījās ne vien maksātspējīgs, bet arī disciplinēts zvērs. Pēc pirmā konduktores uzbrēciena viņš pārstāja spraukties, nolēca no kāpšļa un apsēdās pieturā, ar desmitkapeiku glaudīdams līsas. Bet, tikko konduktore parāva zvanu un tramvajs sāka kustēties, runcis rīkojās tā, kā rīkojas ikviens, kuru izdzen no tramvaja, bet kuram tik un tā braukt vajag. Palaidis garām visus trīs vagonus, runcis uzlēca uz pēdējā vagona bufera, pieķērās ar ķepu pie kaut kāda vada gala, kas tur karājās, un aizvizinājās, tādā veidā ietaupī­dams savu desmitkapeiku.

Ar nešķīsto runci noņemdamies, Ivans tik tikko nepazaudēja galveno no trim — profesoru. Par laimi, tas nebija paspējis aizlais­ties. Lielās Ņikitas vai Hercena ielas sākumā Ivans ļaužu burzmā ieraudzīja pelēko bereti. Pēc mirkļa Ivans pats jau bija tur. Taču nesekmīgi. Dzejnieks gan pielika soli, gan skrēja rikšiem, grūstī­dams gājējus, taču ne par sprīdi profesoram tuvāk netika.