MIHAILS BULGAKOVS - MEISTARS UN MARGARITA

Lai cik sašļucis Ivans bija, viņu tomēr pārsteidza pārdabiskais ātrums, kādā notika šī pakaļdzīšanās. Vēl nebija pagājušas ne div­desmit sekundes, kad pēc Ņikitas vārtiem Ivana Nikolajeviča acis jau žilbināja Arbata laukuma ugunis. Vēl dažas sekundes, un jau bija klāt kaut kāda tumša šķērsiela ar nošķiebtiem trotuāriem, kur Ivans Nikolajevičs nožāvās un sasita ceļgalus. Tad bija atkal gaiša maģistrāle — Kropotkina iela, atkal šķērsiela, pēc tam Ostoženka un vēl viena šķērsiela, nemīlīga, pretīga un vāji apgaismota. Tieši te Ivans Nikolajevičs pazaudēja to, kas viņam bija tik vajadzīgs. Profesors bija izčibējis.

Ivans Nikolajevičs bija neziņā, taču neilgi, jo pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka profesoram noteikti jābūt mājā nr. 13 un, bez šaubām, 47. dzīvoklī.

Iedrāzies pa parādes durvīm, Ivans Nikolajevičs vienā rāvienā bija otrajā stāvā, uzreiz atrada šo dzīvokli un nepacietīgi piezvanīja. Gaidīt nenācās ilgi: durvis Ivanam attaisīja gadus piecus veca meitenīte un, atnācējam neko nejautājusi, kaut kur aizgāja.

Milzīgajā, līdz pēdējam nolaistajā priekšistabā dega nespodra spuldzīte pie augstiem, aiz netīrības gandrīz vai melniem griestiem, pie sienas karājās velosipēds bez riepām, bija arī milziga, ar dzelzi apkalta lāde, bet uz plaukta virs pakaramā bija ziemas cepure, un tās garā auss nokarājās lejup. Aiz vienām durvīm skanīga vīrieša balss pa radio dusmīgi spēra vaļā dzejoļus.

Ivans Nikolajevičs nebūt neapjuka šajā nepazīstamajā vietā un devās uz koridoru, nospriedis: «Viņš, protams, ir noslēpies vannas istabā.» Koridora bija tumšs. Taustīdamies gar sienām, Ivans ierau­dzīja gaismas strēlīti zem durvīm, sataustīja rokturi un ne visai stipri parāva. Krampītis atlēca vaļa, un Ivans tik tiešām atradās van­nas istabā un nodomāja, ka viņam ir veicies.

Taču paveicies viņam bija ne gluži tā, kā būtu vajadzējis. Ivanam uzsmaržoja mikls siltums, vannas krāsns ogļu gaismā varēja saskatīt pie sienas piekārtos toverus un pašu vannu, visu vienos no­dauzītas emaljas plankumos. Un šajā vannā stāvēja plika pilsone, visa ziepju putās, ar vīkšķi rokā. Tuvredzīgās acis miegdama un acīmredzot ellišķīgā apgaismojuma dēļ kļūdldamās, viņa klusu un priecīgi Ivanam teica:

— Kirjuška! Beidziet jokus dzīt! Jukuši esat, vai?… Fjodors Ivaničs tūliņ būs mājās. Tūliņ laukā no šejienes! — un pavicināja ar vīkšķi uz Ivana pusi.

Skaidrs, ka bija noticis pārpratums un vainīgs pie tā, protams, bija Ivans Nikolajevičs. Bet atzīties viņš nedomāja un, pārmetoši noteikdams: «Ak, izvirtulcL.» — uzreiz nezin kādā veidā atradās virtuvē. Neviena tur nebija, pustumsā uz plīts stāvēja kāds desmits nodzēstu primusu. Mēness stars, izlauzies caur putekļainām, gadiem netīrītām loga rūtīm, skopi apgaismoja to kaktu, kur putekļos un zirnekļu tīklos karājās visu aizmirsta svētbilde, bija redzami ari divu aiz svētbilžu skapīša aizbāzto kāzu sveču gali. Zem lielās svēt­bildes bija piesprausta mazāka svētbildite — no papīra.

Nevienam nav zināms, kādas īsti domas Ivanu bija pārņēmu­šas, taču pirms mukšanas pa virtuves kāpnēm viņš piesavinājās vienu no svecēm un mazo papīra svētbildīti. Ar šiem priekšmetiem rokās viņš atstāja svešo dzīvokli, kaut ko pie sevis murminādams, kaunēdamies par to, ko bija piedzīvojis vannas istabā, un cenzda­mies uzminēt, kas varētu būt šis bezkaunīgais Kirjuška un vai tikai tā nebija viņa pretīgā ausaine, kas karājās priekšnamā.

Tukšajā un drūmajā šķērsielā dzejnieks paskatījās visapkārt, bēgli meklēdams, bet tā nekur nebija. Tad Ivans stingri noteica pats sev:

— Skaidrs, ka viņš ir pie Maskavas upes. Uz priekšu!

Vajadzētu jau nu paprasīt Ivanam Nikolajevičam, kāpēc viņš domā, ka profesoram noteikti jābūt pie Maskavas upes, nevis kur citur. Tur jau tā bēda, ka nebija neviena, kas paprasa. Pretīgā šķērs­iela bija kā izmirusi.

Pēc neilga laiciņa Ivans Nikolajevičs bija redzams uz Maskavas upes amfiteātra granīta pakāpieniem.

Novilcis drēbes, Ivans uzticēja tās pieskatīt kādam patīkamam bārdainim, kas sukāja paštītu smēķi, blakus nolicis baltu, nodris­kātu kreklu un nošķiebtus zābakus. Pavicinājis rokas, lai mazliet atdzistu, Ivans līdaciņā lēca lejup. Ūdens bija tik auksts, ka aizrāva elpu un pazibēja pat doma, ka nezin vai izdosies iznirt. Tomēr iznirt izdevās, elpu atguvis, no šausmām apaļām acīm Ivans Nikolajevičs šķaudījās un sāka peldēt pa melno, pēc naftas smaržojošo ūdeni starp krasta lukturu salauzītiem atspīdumiem.

Kad slapjais Ivans at dancoja pa pakāpieniem līdz tai vietai, kur bārdaiņa apsardzībā bija palikušas viņa drēbes, izrādījās, ka nolau­pītas ir ne tikai drēbes, bet arī pats bārdainis. Tieši tajā vietā, kur bija drēbju kaudze, bija palikušas strīpainas apakšbikses, nodriskā­tais baltais krekls, svece, svētbilde un sērkociņu kastīte. Bezspē­cīgās dusmās Ivans piedraudēja ar dūri kaut kam nezin kur un ietērpās atstātajās drēbēs.

Tagad viņš sāka uztraukties divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņam vairs nebija MAvSLITASA apliecības, kuru vienmēr bija nēsājis līdzi; un, otrkārt, vai tādā izskatā viņam maz izdosies bez starpga­dījumiem pārvietoties pa Maskavu? Apakšbikses vien ir… Taisnību sakot, kāda kuram daļa, bet ka tikai neiznāktu piekasišanās vai aizkavēšanās.

Ivans norāva apakšbiksēm pogas tajā vietā, kur tās pogājamas virs potītēm, cerēdams, ka tādā veidā varbūt tās uzskatīs par vasaras biksēm, pievāca svētbildīti, sveci, sērkociņus un, dodamies ceļā, pats sev teica:

— Pie Gribojedova! Viņš, bez šaubām, ir tur.

Pilsētā jau bija sākusies vakara dzīve. Saceļot putekļus, drāzās smagās mašīnas, ķēdes dārdinādamas, un to kravas kastēs uz maisiem, ar vēderiem uz augšu gulēja kaut kādi vīrieši. Visi logi vaļā. Katrā no tiem oranžā abažūrā dega uguns, un no visiem logiem, no visām durvīm, no visām pavārtēm, no jumtiem un bēniņiem, no pagrabiem un pagalmiem aizsmakusi lauzās ārā polo­nēze no operas «Jevgeņijs Oņegins».

Ivana Nikolajeviča bažas izrādījās pilnīgi pamatotas: garām­gājēji pievērsa viņam uzmanību un ari atskatījās. Šinī sakarā viņš nolēma vairities no lielajām ielām un lavīties pa šķērsieliņām, kur ļaudis nav tik uzmācīgi, kur mazāka varbūtība, ka piesiesies basam cilvēkam un izprašņās par apakšbiksēm, kuras spītīgi it nepavisam negribēja izskatīties pēc biksēm.

Ivans tā arī izdarīja un ienira Arbata škērsieliņu noslēpumai­najā tīklā, slapstīdamies gar sienām, bailīgi šķielēdams apkārt, ik brīdi atskatīdamies, reižu reizēm slēpdamies vārtu telpā, izvairī­damies no krustojumiem, kur dega luksofori, un no sūtniecību savrupmāju lepnajām durvīm.

Visā šajā grūtajā ceļā viņu nezin kāpēc ārkārtīgi kaitināja visur­esošais orķestris, kura pavadījumā smagnējs bass dziedāja par savu mīlestību pret Tatjanu.

Veclaicīgā krēma krāsas divstāvu ēka atradās bulvāra lokā, panīkuša dārza dziļumā, no trotuāra to šķīra čuguna mežģīnēs kalta sēta. Nelielais laukumiņš mājas priekšā bija noasfaltēts, ziemā tur rēgojās sniega kaudze ar lāpstu galā, bet vasarā tas pārvērtās par brīnišķīgu vasaras restorāna filiāli zem buraudekla nojumes.

Māja saucās par «Gribojedova namu» tāpēc, ka savā laikā it kā esot piederējusi rakstnieka Aleksandra Sergejeviča Gribojedova tantei. Vai ir vai nav piederējusi — mēs skaidri nezinām. Nāk prātā, ka, liekas, Gribojedovam nevienas tantes — namīpašnieces nemaz nebija… Bet māju tā nosauca. Vēl vairāk — viens Maskavas melis stāstīja, ka otrā stāva apaļajā zālē ar kolonnām slavenais rakstnieks esot lasījis priekšā savai uz sofas guļošajai tantei frag­mentus no «Gudra cilvēka nelaimes». Velns viņu sazina, var jau arī būt, ka lasīja, bet tas nav svarīgi!