RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Bet kad tēvs tevi aizdzen?»

«Lai viņš dzen, ja grib, es tur nekā nevaru darīt. Ir jau diezgan tādu, kas naudas dēļ precē, bet man ir savāda daba, tā grib kaut ko savādu, un - un tas savādais tu esi, sirsniņ!... Lai Trauklaižu Made sēstas uz trim naudas maisiem un lai tu viņai stāvi līdzās, pienenīti rokā, tad tomēr tu man esi kā kāda ķēniņa meita, bet Trauklaižu Made ir tikai - Trauklaižu Made!» - Uzmanīgi Marija klausījās Ješkas vārdos, lepns prieks spīdēja viņas zilajās acīs.

«Bet nu ir diezgan,» viņa sacīja, kad viņi vēl kādu laiku mīlestības vārdus un bučiņas bij mainījuši, «man tak arī vēl jāiet uz sienu un tev uz māju un jāpastāsta tēvam un mātei, ko tu nodomājis. Kad es ar vecākiem ierunājies, tad atkal atnāci un izstāsti, kā tev gājis, bet nestāsti līdz tam laikam nevienam, ka esmu tava brūte, citādi man neies labi.»

«Kādēļ?»

«Nu ej nu vien tagad un neprasi, gan to vēlāk dabūsi zināt.»

Ješka vismīļāk Mariju tūliņ būtu sev vedis līdz un uz māti, bet to jau nu nevarēja, un tātad viņam vienam pašam bij jāaiziet no Jaunzemjiem.

Kad viņš no pagalma bij izgājis, viņš Mariju ļoti jautri dzirdēja līgojot:

Auklē baltu, dēlu māt,

Manu miežu arājiņu.

Balta guļ tava sagša

Mana pūra dibenā.

Ješka apstājās un klausījās. Kad līgošana bij apkIususi, viņš gāja tālāk...

Diena pa tam bij palikuse arvienu karstāka, ne vēsmiņa nebij manāma. Spīdošie padebešu kluči pie apvārsnes vairs nebij tik spodri, bet tērpās zilgani pelēkās krāsās, siseņi zālē dikti sisināja. Ješka, kurš šās dabas zīmes labi prata tulkot, paātrināja savus soļus, bet nokļuva tomēr tik vēl ap pusdienas laiku pie kunga pļavām. Cilvēki, kuriem viņam bij jāiet garām, strādāja vienos sviedros, kūpēdami zirgi smagās gabanas rikšos vilka uz kaudžu vietām, kur pa diviem, pa trim vīriešiem smaržīgo sienu sāka mest kaudzēs.

Te uz reizi liels un smags piliens nokrita uz Ješkas degošā vaiga, pelēks šķidrauts aizstiepās zilajām debesim priekšā. Uz kāda pakalnīša, netālu no Ogres malas, stāvēja liels kunga siena šķūnis. Durvis tam bij izceltas, jo nupat kā sāka tajā gabanas vest iekšā. Acis apžilbinošs zibens tagad pāršķēla tumšos mākoņus, vareni norībēja pērkons, lietus sāka kā ar spaiņiem gāzt. Uz pļavām sacēlās lieliska kustēšanās, no visām pusēm cilvēki steidzās uz šķūni, zemākās vietas pārplūda un līdzinājās maziem ezeriņiem, grāvjos cēlās ūdens, zem visiem tiltiņiem šņāca, šļāca, burbuļoja un čurkstēja. Ātri šķūnis pildījās ļaudīm, it kā kad ūdens plūdi būtu uznākuši un šķūnis būtu bijis glābošais Noasa šķirsts. Sievas, kuras brunčus par galvām pārsegušas, šķūnī ieskrēja, ķērca, vīri bārās, puiši un meitas smējās. Visi tuvīnie un tālīnie nāburgi, kuriem pļavu gabali bija nodalīti no kunga pļavām, saradās šķūnī, bet bij arī bijis vajadzīgs glābties, jo gaisos sacēlās nedzirdēta rūkoņa un šņākoņa: auka kauca un svelpa, zibeņi gluži balti stiepās zemē, un slapjā zeme kūpēja - zeme un debesis likās jūkot un savienojoties.

Ješka, kurš ar pāra spēcīgiem lēcieniem šķūni sasniedza, tur atdūrās paresnā, brašā vīrā ar zili strīpotām pakulu biksēm.

«Tēv,» viņš izbrīnojies sacīja, «kur tu te?»

«Es? Kas nu par mani, bet kur tu te ieradies?» vecais Kļaviņš sajucis atbildēja.

«Biju Jaunzemos, tēt.»

«Nu, vēlāk tam gājienam arī vēl laika bij diezgan: kamēr tu, nekā neteicis, aizbižo, tikām, vej še, salīst mūsu labākais siens.» Un saīdzis viņš nodarbojās gar savu pīpi, kura līdz ar viņa sienu bij salijusi. Ješka satvēra tēvu aiz krekla piedurknes un ievilka to kaktā.

«Tēt,» viņš runāja klusā, bet noteiktā balsī, «kad nu tev tā lieta reiz jāzin, jāzin, - meļņa dēļ Jaunzemjos nebiju.»

«Nu un kādēļ tad?»

«Vienas meitas dēļ, tēt.»

Vecais Kļaviņš iesmējās.

«To tu iestāstīsi kādam citam, ne man.»

«Un es viņu gribu precēt, tēt...»

Tēvs viņu uzlūkoja stingriem skatieniem.

«Man liekas, tu sāci tagad muldēt,» viņš sacīja.

«Viņa ir bāraine,» Ješka droši turpināja, «un ir Jaunzemos pie Šīroniem par meitu, es vēl savā mūžā tādas neesmu redzējis, kāda viņa ir, un es viņu esmu sarunājis, un es viņu ņemšu, jo tā man ir mīļāka nekā mana dzīvība.»

Vecais Kļaviņš skatījās dēlā kā pusdulls.

«Ješka, vai tu esi traks palicis, vai?...» viņš pēdīgi auksti sacīja.

«Es tevi no sirds lūdzu, tēt,» dēls atkal uzsāka, «neliedz man viņas precēt, jo tas tomēr nekā nelīdzēs. Es negribu Trauklaižu Mades, es nevienas negribu kā tik šitās vien. No mazām dienām tev esmu bijis paklausīgs dēls, es arī tagad tevis negribētu sakaitināt, bet šai lietā manai gribai jānotiek.»

Nu vecais Kļaviņš atkāpās soli atpakaļ, ģīmis tam tapa sarkans kā ugunsgrēks.

«Ješka,» viņš tikko varēja izdvest, «Ješka, man liekas, tu esi piedzēries.»

«Ja tu mīlestību turi par vienu dzērienu, tad gan būšu sadzēries, tur nekā nevar darīt.»

«Un tomēr tur tiks kas darīts,» vecais spēcīgi atbildēja, «kalpa vīra meitas tu man neievedīsi mājā par vedeklu, to es tev saku. Viens no diviem: vai nu tu to meitieti atstāj, vai no manis nesagaidi ne plika graša! Tas ir kā āmen baznīcā; nu tu to zini un vari darīt, kā tev patīk.»

Ješka cieta klusu, viņš pacēla galvu un skatījās lietū; bij gluži tā, kā kad viņš gribētu doties laukā, bet pelēkais, tekošais priekškars arvienu vēl šķīra pasauli no šķūņa. Arvienu vairāk cilvēku ieradās glābošā telpā, vecais Kļaviņš varēja skatīties kur skatīdamies, visapkārt bij pazīstami ģīmji. Te bij Mežmaļu Lapiņš ar sievu un abām meitām, kuras bez mitēšanās smējās un pļāpāja, tur Avens, saulē nodedzis un vīrišķs. Bet kas vecā Kļaviņa dusmas lieliski pavairoja: ienāca arī lielā Bizuļu Trīne, vēl lielāka zemnieku puiša pavadīta, un proti, tas bija tas pats, kas četrus pūrus rudzu uz muguras nesa un turklāt vēl smējās; visiem šiem bij Ogres malā pļavas vai, kā jau teikts, no kunga pļavām nodalīti gabali. Viss šķūnis tagad bij pilns, vecais Kļaviņš ar dēlu drūzmā tika izšķirti, kas viņiem arī bij gluži pa prātam. Vispēdīgi, kad ārā jau sāka mesties gaišāks un lietus stāties, viegli kā cielava šķūnī vēl viena meita ietecēja, kura līdz šim sāņus zem kokiem bij stāvējuse. Ješka redzēja, ka tā bija viņa Marija, bet, tādēļ ka tā laikam no ļaudīm kaunējās, viņa Ješkam pamāja ar acīm, lai nenākot pie šās klāt, un pazuda drīzi cilvēku pūlī.

Te piepeši saule iespīdēja pa durvīm šķūnī, lai gan aiz tā lietus vēl mirgāja, un daži jau no tā runāja, esot jāsāk iet, kad tie, kuri durvīm stāvēja vistuvāk, tikpat piepeši nelabi iekliedzās un ar joni spiedās uz šķūņa iekšieni, tā ka acumirklī vispārīga lieliska spiešanās un kliegšana izcēlās. Kas tad nu, Dieva kunga dēļ, bij noticis, ka tie cilvēki, kuri nupat vēl tik jautri bij pļāpājuši un smējušies, tik lieliski izbijās? Dažas sievas jau paģība, bet arī vīriem drebēja ceļi un nošļuka rokas bez spēka gar sāniem.

Kas to ar miesīgām acīm nav redzējis, tas no apraksta vien tā skata briesmīgumu nevar nojēgt.

Saules gaišajiem stariem nejauki apspīdēts, šķūņa durvis stāvēja viens no lielās sugas suņiem, kuri, jau veseli būdami, daudz stiprāki par vienkāršiem ganu suņiem, bet šitas, to uz pirmo acumirkli varēja redzēt, bij traks, neglābjami traks... Arī gluži muļķam vajadzēja noskārst no lopa neskaidrajām, sarkanajām acīm, iekritušajām paslēpenēm, sašļukušajiem krustiem, kājstarpī iemiegtās astes un iz vaļējās mutes tekošām slienām, ka še parādījās nāve visubriesmīgākajā izskatā. Likās, ka suns bij tai stāvoklī, kurā ar trakumu saslimuši radījumi kā akli gāžas visam virsū, kas dzīvs, bez žēlastības kozdami un nāvēdami.