RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Uz tādām blēņām necerē,» Zemīts cieti atbildēja. «Tu zini, Sieriņam tevi esmu apsolījis un savu vārdu turēšu!»

«Nu tad, kad no tevis nekā nevar cerēt, tad cerēšu uz Dieva palīdzību,» meita sacīja raudulīgā balsī un aizsedza ar priekšautu acis.

«Dievam gar tavu precēšanos nav nekādas daļas,» vecais sapīcis izgrūda.

«Kam tad? Vai velnam?» Marija atsedza ģīmi un skatījās izbrīnējusēs tēvā.

«Kam? Velnam?» šis ātri iesaucās. «Vai es tā teicu pļāpa, ko?» Un žigli viņš izsteidzās no istabas ārā, durvis aiz sevis tā aizsizdams, ka logam rūtis nodārdēja.

Šitādas un tamlīdzīgas sabāršanās atkārtojās šad un tad, bet nedz tēvs caur tām ko panāca, nedz meita. Marija tādēļ lūkoja izvairīties no šādām nepatīkamām sarunām, jo viņa atzina, ka tās bij kaitīgas, jo tai ikreiz neizdevās palikt mierīgai un viņas piktums tēvu padarīja vēl stūrgalvīgāku. Marija apņēmās cerēt un paciesties, un gaidīt. Viņa jau vēl bija tik jauna, tāpat Pēteris! Vai nu tie apprecēsies gadu agrāk vai vēlāk, tas tak nebija ne no kāda svara. Bet gaidīšana prasa daudz pacietības, un tiem, kas samīlējušies, kā zināms, tās nav visai daudz. Pēc pusotra gada Marija ar savu pacietību bija galā.

«Nu gan vairs nezinu, ko iesākt, ko ne,» viņa gaudās uz Pēteri, satikdamās ar to kādā svētdienas pēcpusdienā. Satikšanās, saprotams, notika, tēvam nezinot, pa lielākai daļai Danderu smēdē, kuras īrnieks bija Pētera skolas biedris un draugs. «Kas lai notiek, kad mums vēl pusotra gada, varbūt arī vēl ilgāk jāgaida! Es to vairs nevaru izturēt, un, ja tēvs drīzi nedos savas atļaujas, tad precēsimies bez tās. Diezgan ilgi esmu bijuse viņa paklausīgā meita.»

«Jā, bet, kad mēs bez viņa atļaujas precēsimies, kas tad būs ar Danderiem?» Pēteris raizīgi jautāja. Jo, lai gan tas savu Mariju karsti mīlēja, tad tomēr viņš labprāt vēl kādu gadu gribēja gaidīt, ja caur to tikai nezuda cerība reiz tikt par Danderu saimnieku.

«Kas mums par Danderiem bēdas!» Marija atbildēja. «Vai mēs nevaram strādāt? Vai tavas vai manas rokas līdz šim bez darba gulējušas klēpī? Vai Danderos vien maize?»

«Ir jau nu i citur ar,» Pēteris atteica, aiz ausi kasīdams, «bet kalpu maize. Un tā nav saldena, tici man, sirsniņ.»

«Pēteram taisnība,» kalējs Matīss runāja starpā, «nevajaga pārsteigties. Tik labas mājas zaudēt, kādas Danderi, tas nava joks. Un jums viņas putēs, ja veča gribai pretosieties. Tēvs ir stūrgalvis.»

«Bet ko tad lai darām,» Marija iesaucās, «cik ilgi tad lai gaidām!»

«Darāt tā, ka vilks paēdis un kaza dzīva,» kalējs atbildēja. «Ar lūgšanām jūs nekā nepanākat pie veča -labi, tad mēģināt to darīt citādā vīzē, par piemēru ar viltu.»

«Ar viltu?» Pēteris un Marija vienā mutē iesaucās.

«Nu jā, ar viltu. It īpaši tev, Marij, to ieteicu. Jūs, sievietes, tak esot čūskai rada.»

Marija papurināja galvu.

«No sieviešiem,» viņa teica, «tēvs neliksies pievilties. Viņš nav vis tik lēti piemānāms, kā tu varbūt domā.»

«Bet pamēģināt taču var. Ja viņš neiet, neiet cilpā, vai jūs tādēļ ko zaudējat?»

«Itin nekā,» Pēteris sacīja.

«Bet vai tad tev kāds puslīdz gudrs padoms ir prātā?» Marija jautāja.

«Nē, bet mums jau laika diezgan to izdomāt. Kad jūs nākamā svētdienā - vai nu kad - atkal atnāksiet šurp, tad runāsim par šito lietu tāļāk. Bet pa tam lauzīsim krietni savas galvas, ko lai gudru izdomātu.»

Marija un Pēteris šos vārdus atzina par ļoti prātīgiem, un, apņēmušies kaut ko «gudru izdomāto, visi trīs šķīrās.

* * *

«Nu, ko tad nu labu stāstīsiet?» kalējs jautāja mūsu pārim, kas noteiktā svētdienā, krēslai metoties, atkal ieradās smēdē. «Sēstaties!»

«Tik gudrs biju vakar, tik gudrs esmu šodien, es nekā nezinu,» Pēteris atbildēja, nosēzdamies Marijai līdzās. «Mani visu laiku mocīja sapnis, rādīdams man naudu, kas aiz smēdes zem akmens guļot. Ja tur patiesi nauda gulētu, tad jau nu būtu labi, bet ej nu sazini, ko tas nozīmē.»

Kalējs iesmējās. «Nu, un tu, Marij, par ko tad tu esi sapņojuse?» viņš jautāja.

«Es? Par neko. Visas šitās naktis tikko ar mokām varēju aizmigt, kur tad nu bij laiks, ko sapņot! Bet domāt jau nu arī nekā neesmu izdomājuse.»

«Nu, tad jau laikam pēc mana padoma būs jādara,» kalējs runāja. «Tavs tēvs, Marij, mēdz stāstīt, ka šis ne cita nekā nebīstoties kā tikai no trakiem suņiem un spokiem. Kā būtu, ka mēs pašu nelabo ņemtum palīgā?...» Un Matīss sīki sāka izstāstīt savu nodomu.

Pēc pusstundas laika visi trīs šķīrās. Marijas un Pētera vaigi spīdēja cerības pilnā spožumā.

* * *

Līdz šim neviens cilvēks nebij zinājis, kad kalējam Matīsam bij, dzimšanas diena. Jo, lai gan viņš jau septiņus gadus Zemīša smēdē dzīvoja, tad tomēr tas šito dienu vēl nekad nebija svinējis. Tāpēc jo vairāk pārsteidza Danderu sieviešu vēsts, ko kāds puisis īsi priekš ziemas svētkiem pārnesa no smēdes uz istabu. Viņš stāstīja, ka redzējis Matīsa istabiņā uz plaukta stāvam veselu cukura galvu un dzeltenos un sarkanos papīros ietītas pudeles. Prasījis, ko kalējs ar šitām jaukām mantām darīšot. - «Gribu šogad savu dzimšanas dienu pa godam nosvētīt,» kalējs atbildējis...

Savu dzimšanas dienu svētīt, lai nu viens cilvēks paklausās!...Tas nu atkal no kalēja bija melots. Vai no stāstītāja Andža. Jo tie abi bija ļoti «štukoti» cilvēki... Ja sniegs nebūtu bijis tik dziļš, tad Annulei būtu jāaizskrien uz smēdi un pa logu jāpaglūn, vai uz plaukta patiesi stāv cukurs ar pudelēm vai ne. Bet, ja arī, - vai tad Matīsam tādēļ patiesi dzimšanas dienu vajadzēja svētīt? Vai pirkumi nevarēja būt sagādāti precībām vai pat kāzām!... Jā, jā, - pirkumi būs sagādāti kāzām!...

Un nu Danderu sievieši sāka lauzīt galvas, kura gan būšot kalēja izredzētā.

Gan Andžs visām šīm spriedelēšanām lūkoja stāties pretī, bet ko nu viens nabaga vīrietis pret veselu pūli sieviešu var izdarīt! Viņam bij jāapklus.

Un tomēr Andžam bij taisnība. Jo kādas dienas vēlāk kalējs ieradās Danderos un lūdza saimniekam, lai šis viņam atļaujot savu dzimšanas dienu svētīt Danderos. Taišņi Jaungada vakarā šis kļūšot divdesmit piecus gadus vecs un tādēļ, ka nezinot, vai otrus divdesmit piecus nodzīvošot vai ne, un arī tāpēc, ka pēdējā laikā darbs gājis labi no rokas, šis reiz savu dzimšanas dienu jautri gribot pavadīt. Viens pats jau nu nevarot būt jautrs, un priekš viesiem smēde esot par mazu. Tādēļ lai atļaujot atnākt uz Danderiem. Šis jau negribot izrīkot nekādu balli, negribot arī ielūgt nekādu viesu, izdzeršot visi kopā glāzi labas grokas - un ar to būšot darīts...

Saimnieks, kam glāze labas grokas nebūt neriebās, neapdomājās ilgi, ko uz šitādi lūgumu atbildēt, bet atteica kalējam, lai nākot ar žēlīgu Dievu, tādam nodomam šim nekas neesot pretī.

* * *

Tik jautri kā šogad Danderos Jaungada vakarā vēl nekad nebija gājis. Saimnieks kalēju bija uzlūdzis uz vakariņām, un, pēdējās noturot, Matīss bij attaisījis vaļā vienu no zināmām, papīrā ietītām pudelēm. Tās saturs drīzi vien izplatīja vispārīgu omulību.

Kad galds bija nokopts un pie malas nolikts, Andžs izņēma savas harmoņikas iz maza sienas skapīša un uzspēlēja «krietnu maršu», kā to saimnieks pavēlēja. Tad spēlēja dančus, un nu sākās dancošana.

Atpūtas brīžam iestājoties, Zemīts, kas nomaļš sēdēja, uzreiz iesaucās:

«Diezgan tagad tādas lēkāšanas! Andž, uzraun kazaku!»