RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Ko nu palīdzēja visiem tiem bagātajiem saimniekiem, kuri še bij saskrējuši, ko nu tiem palīdzēja viņu zelts un sudrabs? Ko palīdzēja vecajam Kļaviņam, kas bagātu vedeklu bij gribējis, Trauklaižu Made? Auksti drebuļi viņam skrēja pār kauliem. Un Bizuļu Trīnei ar savu milzīgo brūtganu, ko nu tiem abiem Samsona dzimuma cilvēkiem palīdzēja viņu spēks? Bāli kā miroņi tie spiedās pie sienas.

Nu sievas sāka kliegt:

«Ak kungs Jēziņ... vai Dieviņ, viņš mums skries virsū! Vai die, vai die, glābiet, glābiet! Nu esam pagalam! Ak tu debesu tētīt, palīdzi, palīdzi!»

Un vecais debesu tētiņš dzirdēja kliegšanu, un, tā ka viņš visā šai ļaužu pūlī nezināja neviena cita kā tikai Kļaviņu Ješkas, kas būtu paklausīgs izpildīt viņa pavēli, viņš to sauca pie vārda, lai gan tikai Ješka vien šo sava augstākā kara kunga saucienu dzirdēja: «Labprātīgais, nāc priekšā - Ješka Kļaviņ, kur tu esi? Tu ar tām šaurajām krūtīm, tu, kas priekš zaldātiem biji nederīgs, tagad tu man deri!»

Ar spēcīgu lēcienu Ješka atšķīrās no ļaužu pūļa. Vecais Kļaviņš, pamanījis, ko dēls grib darīt, šķitās dabūjot uz vietas trieku, gribēja dēlam skriet pakaļ, bet tika saturēts cieti no kādiem nāburgiem, kuri domāja, ka ar viena cilvēka dzīvības upurēšanu pietiekot. Viss tas notika ātrāk, nekā tas izstāstāms.

Suns, redzēdams Ješku lielu un slaiku savā priekšā, atkāpās drusku atpakaļ, vēl vienu acumirkli, un viņš gāzās Ješkam krūtīs, bet šis, no neredzamas rokas spēcināts, ievēroja izdevīgu brīdi, aizlēca suņam garām, satvēra to aiz siksnas, kas tam bij ap kaklu, un nosvieda suni sāņus. Sajucis caur negaidīto uzbrukumu, suns streipuļoja, bet ai - Ješka, kam nekāda ieroča nebij klāt, tagad tomēr bij nāvei zobos. Suns saplaka uz lēkšanu, ta viena roka Ješkas rokai aizstiepās garām, te bija viņa Marija pie viņa nāves briesmās. Jā, mīlestība, kura nav ar naudu samaksājama un pirkama, tā viņam palīdzēja vislielāko briesmu brīdi, un, par ko neviens savās izbailēs nebij iedomājis, m ī l e s t ī b a to satvēra ar spēcīgu roku.

«Ješka, dašķes!...»

Dašķes bij pieslietas pie šķūņa āras sienas. Kas tās tur bij pieslējis, to neviens nav izdibinājis, un nav arī vajadzīgs izdibināt; kur tik daudz siena ko nokopt, tur galu galā dašķes nav nekāds brīnums, tomēr Ješka viņu nemūžam nebūtu varējis satvert, ja Marija tam nebūtu nākusi palīgā. Zibeņa ātrumā viņa tās satvēra un iespieda Ješkam rokā, un šis, dabūjis tik brangu ieroci, sajūt sevi deviņu vīru spēku, gāžas suņam taišņi virsū un iegrūž tam asos tērauda zarus krūtīs, tā ka suns saļumst un nobeidzas... Ješka stāvēja durvīs vesels un neaiztikts, bez mazākās zīmītes pie rokām vai pie ģīmja, viņš pats nezināja, kā viss bij noticis.

Nāves klusums bij valdījis šķūnī. Bet tagad, kur ļaudis savu glābēju redzēja izglābtu, tie sacēla varenu troksni, uzteikšanas un pateikšanas vārdi bira kā pupas, sievietes raudāja, un vecajam Kļaviņam pietrūka elpas, tik dikti tas bij sakustināts.

Ješka, ieraudzījis tēvu, piegāja pie tā un sacīja laipnā balsī:

«Apmierinies, tēt, man nekas nav noticis,» - bet tēvs atmeta ar roku, jo viņš vēl nejaudāja runāt.

Nu visi, kas vien tik varēja, spiedās uz durvīm suni redzēt, cits citam skatījās pār pleciem, pēdīgi kāds iesaucās:

«Tas jau ir Trauklaižu suns, viņi to nav lāgā barojuši, tāpat kā savu veco suni, un caur to viņš palicis traks, pārrāvis važus un aizskrējis; lūk, kāda nelaime caur cilvēku skopību var izcelties.»

Kāda cita balss ievaicājās:

«Vai tad viņi ir skopi?»

«Skopi kā velni pret lopiem un cilvēkiem. Vai tad nav zināms, kā tie savu veco tēvu turējuši? Devuši ēst no melnā govju ķipīša, gluži kā tai pasakā stāv.»

Vecajam Kļaviņam šie vārdi bij kā naža dūrieni sirdī, un viņā sacēlās tādas dusmas uz Trauklaižiem, it kā kad pats jau no melnā ķipīša būtu ēdis.

«Nu, pagaidāt tik,» viņš domāja.

Bet, tā kā viņam arvienu vēl bij nelabi ap sirdi, tad tika par vāģiem gādāts, ar kuriem Ješka viņu varētu aizvest uz māju. Bet, pirms viņš iekāpa vāģos, vecais Kļaviņš aplaida visapkārt acis.

«Kur tā meita palikusi?» viņš jautāja. «Es viņu gribu rādīt savai vecenei.» Marijai, kuras vaigi tvīka rožu sārtumā, bij jābrauc līdz. Kad zirgs sāka iet, visi vīrieši vicināja cepurēm un visi kliedza:

«Lai dzīvo Kļavkalnu Ješka! Kļaviņu Jēkabs lai dzīvo augsti!» Un, kad kāds iesāka dziedāt: «Lai dzīvo sveiks!» - tad visi trīs reizes nodziedāja: «Lai dzīvo sveiks!» -un pēdīgi vēl neskaitāmas reizes nokliedza: «Urā!»

Vecais Kļaviņš sēdēja vāģos gluži klusu un nekustējās, viņam bij ļoti jāsaņemas, citādi tam asaras būtu sākušas birt, un tas tak nedrīkstēja notikt. Bet ceļā uz māju viņš labi noskatījās Marijā, un nu viņš saprata, kādēļ Ješka viņam tik daudz bij pretojies: meita bij patiesi ļoti skaista un mīlīga... Kā nu viņi nonāca mājā un gaidošai mātei visu izstāstīja un kā šī meiteni spieda pie savām krūtīm un pie sevis domāja: «Tas ir tas ģīmis, par kuru tovakar ķēķī domāju, kad šie bij aizbraukuši brūtes meklēt, tādai mana Ješkas līgaviņai vajaga izskatīties,» - tas nav aprakstāms, tas pašam jāpiedzīvo, lai pietiek ar to, ka visi bij ļoti kustināti un šo acumirkļu nekad neaizmirsa. Pēdīgi viņi drusku aprima, un nu Marija ļoti lūdza, lai tak viņu atkal aizvedot uz Jaunzemjiem un Šīroniem sakot, ka Ješka šo precēšot, citādi tie viņai neticēšot. Tā kā visiem arvienu vēl tā svinīgi bij ap dūšu un diena tā kā tā «sapušierēta» (kā vecais Kļaviņš teica), tad tēvs lika aizjūgt, un viņi aizbrauca. Jaunzemjos iebraucot, varavīksne izstiepās taišņi pār tiem. Vecais Kļaviņš noskatījās mājās ar pazinēja skatieniem.

«Tēt, tev še patīk,» Ješka sacīja. Vecais pamāja ar galvu.

Šīrons un viņa sieva stāvēja durvju priekšā: vienkāršs, bet izskatīgs pāris.

Puķes pie istabas pēc lietus izskatījās divkārt skaistas, bezdelīgas lidoja apkārt un dziedāja, bet Šīrons, palīdzēdams vecajam Kļaviņam izkāpt no vāģiem, smējās, ka visus viņa zobus varēja redzēt, un Zirnīšu Marija arī smējās.

«Es jau visu zinu, nāburgs,» viņš sacīja, veco Kļaviņu vezdams uz istabu, «jūsu dēls ir zelta cilvēks, tādu puiku arī es labprāt sauktu par savu dēlu... Bet ko par to meitu! Neņemat par jaunu, nāburgs, bet jums par savu vedeklu vienā ziņā ir maldīgas domas. Viņu gan sauc Mariju, bet nevis Zirnīšu, bet Šīronu Mariju. Viņa ir mana meita, un, ja jums, nāburgs, tas pa prātam un jums, nāburgmāt, arīdzan, tad ļausim šiem mūsu vienīgajiem bērniem saprecēties. Ar izskaidrošanām es neielaižos, tās lai notiek mūsu sievu starpā.»

Bet, kad nu vecais Kļaviņš bez izskaidrošanas nebij ar mieru, Šīroniete, kura labprāt runāja un kurai vārdi jau bija deguši mēles galā, sāka stāstīt:

«Tas, lūk, bij tā. Viņa ir mūsu vienīgais bērns un ir labprāt allaž pēc sava prāta visu darījusi, un, uz ko viņa reizēm ietiepās, tam bij jānotiek, bet citādi viņa vienumēr bij paklausīgs meitens. Mēs nu gribējām, lai viņa drusku peināka paliek, un aizdevām uz Rīgu, lai mācās pār šņeiderieni. Un tur, Rīgā, viņai tās mamzeles iestāstījušas visādus niekus: «Tu esi bagāta mātes meita, tevis neviens neņems patikšanas, bet tik naudas dēļ vien,» - un saprotams, tas meitenam iet pie sirds. Par šņeiderieni viņai negribas mācīties, nepatīk sēdēt, ņemas reiz krietni pēc Jaunzemjiem sažēloties, iesēstas vagonā un ienāk kājām mājā. Es prasu: «Vai tu jau iemācījies šūt?» Bet viņa tik atmet ar roku, sāk pa māju saimniekot, ka prieks ko redzēt, un, kad siena laiks klāt, iet siena pļaut un kast un nestāv mājā, dari ko gribi. Bet šad un tad, kad tā ar mani iesāk runāt, viņa saka: «Māt, es neprecēšos. Ja mani kāds gribēs ņemt, tad viņš to gribēs manas naudas dēļ. Ja mani kāds gribēs, nezinādams, kas es esmu, pie tā es iešu...» Te nu laikam Dievs bij nolicis, ka Ješkam ar viņu uz kunga pļavas bij jāsatiekas, un, kā jau tas mēdz notikt, viņš viņai patīk, un viņa domā: «Pag, redzēšu, vai es kādam ir bez saviem naudas maisiem varēšu patikt?» - un izdodas par Zirnīšu Mariju - tā, lūk, sauc mūsu vienu kalponi. Nu un, ko domā, viņai laimējas, un Ješkam viņa patīk, un viņš viņu uzrunā. Marija saka «jā», un to citu jūs zināt, tik tā vēl nezināt, viņa mums visu tūliņ izstāstīja un lūdza, lai mēs šai palīdzot. Nu, mums jūsu dēls bij pa prātam, lai gan toreiz vēl nezinājām, kas viņš par vīru, tik tas mums, večiem, ļoti patika, ka viņš uz bagātību neskatījās, no tā mēs redzējām, ka viņam laba sirds un ka tur Dievs savas svētības neliegs...»