RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Nu labi, manis dēļ nāci arī pēc trim dienām, bet iepriekš tev nevienam cilvēkam nekā nav brīv teikt.»

«Un, kad tēvs mani gribēs saprecināt ar Trauklaižu Madi, ko tad? Viņš šovakar vēl gribēja nobraukt uz Trauklaižiem.»

«Uz Trauklaižiem arī vēl! No tiem nedzird nekā laba. Ko tu domā, viņi saimei nedodot lāgas ēšanas, un neilgi atpakaļ viņiem pat suns, ko tie bijuši piesējuši važos, nosprādzis badā. Trauklaiži rauš mantu kaudzē kur un kā varēdami.»

«Bet kad nu manam tēvam šitāda raušana sevišķi patīk?...»

«Ej nu tagad projām, citādi ņemšu grābekli palīgā,» Marija atteica.

«Ņem vien viņu, ņem!»

Viņš gribēja vēl ilgāk palikt pie viņas, bet, kad redzēja, ka viņai tas patiesi nepatika, viņš atvadījās un aizgāja, laimīgi smiedamies. Uz grābekļa atspiedusies, Marija viņam noskatījās pakaļ.

«To melni tu vari dabūt,» viņa tam nosauca pakaļ, «viņš ir bez kādas vainas.»

Ješkas māte visu dienu uzcītīgi bija strādājusi, un, ar darbiem kaunoties, viņai vīrs ar dēlu pavisam bij izgājuši iz prāta. Tikai kad vakara blāzma atspīdēja padebešos, viņa pacēla galvu un klausījās, vai tie vēl nebrauca.

«Bet tie paliek ilgi uz lauka,» viņa pie sevis runāja, «viņiem būs nācies grūti atrast īsto brūti!»

Bet palika vēlu un vēlāk, un no tēva un dēla arvienu vēl nebij ne vēsts.

«Kad viņiem līdz tumšai naktei bijis jānopūlējas ar brūtes meklēšanu, tad tie pārnāks noguruši mājā,» māte no jauna pie sevis runāja, «un tad viņiem arī vajaga krietnu vakariņu; tiklīdz kā viņš nogurst, vecais Kļaviņš saīgst.» Tātad viņa iesāka sagatavot labas vakariņas, tā ka patīkami tvaiki pa skursteni kāpa uz augšu. Un, kā viņa tur stāvēja pavarda priekšā un liesmas spīdums viņas ģīmi nokrāsoja sārtu, viņas gara acīm stājās priekšā visu visādas mīlīgas un patīkamas bildes. Viņa redzēja savu Ješku, kā tas puskaunīgu, puslaimīgu ģīmi viņai pieveda skaistu, mīlīgu vedekliņu, viņa dzirdēja priecīgu kāzu troksni. Viņas dēla mājā iet savādāk nekā citās mājās. Tur nedzird bāršanās, tur nemājo naids; vīrs ar sievu, sirsnīgā mīlestībā savienoti, uzaudzina bērnus - - -

Te noplīkšķēja pātaga istabas priekšā, puisis ar lukturi izsteidzās ārā. Lēniem soļiem vecais Kļaviņš iegāja istabā, kur māte ar vakara maltīti jau papriekšu bij iesteigusies.

«Nu, tēv, ko esat izdarījuši?» viņa jautāja, vīra cepuri un svārkus pakārdama pie sienas.

Vecais Kļaviņš izsvelpa kādu jautru meldiņu, kuru bij uzsācis, līdz galam un tad atbildēja:

«Esmu Trauklaižu Madi sarunājis. Un labu grasi naudas tā dabūs līdz, nemaz nebiju domājis, ka tie tik daudz būtu varējuši iekrāt! Bez tam viņa ir dūšīgs meitens, ne tik stipra kā Bizuļu Trīne, bet naskāka un prot taupīt un krāt. Madi ņemdams, Ješka nevilsies, to es tev saku ja viņš nevarēs, viņa vilks vezumu viena pati, tā ir ellīgs meitens, nudien!»

Uz mātes nupat vēl tik spīdošā ģīmja nolaidās it kā tumša ēna. No visām meitām, uz kurām tēvs bija teicies braukt, viņa Trauklaižu Mades vismazāk sev par vedeklu bij vēlējusies un tādēļ, ka Trauklaiži vistāļāk no Kļavkalniem bij, par viņiem arī vismazāk iedomājusi.

«Vai tad viņa Ješkam arī patīk?» viņa pēdīgi nedroši vaicāja. Bet vecais Kļaviņš paskatījās pār plecu stingri un nievājoši mātē.

«Es viņu uz Trauklaižiem nemaz neņēmu līdz, bet aizsūtīju uz Jaunzemjiem, tādēļ ka viņš kur vien bijām, visu ar savu balto ģīmi samaitāja. Bet Made ir prātīgs meitens; tā viņu ņems, viņa neredzējusi, tik tādēļ, lai viņas manta caur Ješkas mantu vairotos un otrādi. Es tev saku, tas tik ir meitens! Es domāju, naudas dēļ tā pat no baznīcas torņa nolēktu zemē, turklāt viņai ir pāris acu galvā, tās zib vien un izsmatrī visus kaktus, un redz ir to, kas aiz akmeņu mūriem notiek.»

«Ak tu žēlīgs tēvs!» māte nopūtās.

«Nu, vai jau tev atkal kaut kas nav pa prātam?» vecais Kļaviņš sajucis ievaicājās. «Vai mūsu braukums tā nav izdevies, ka visi varam būt mierā? Vai tev jau atkal jāvaid? Nu es zinu, no kā tam Ješkam tāds sagrozīts prāts, paldies Dievam, ka viņam drīzi būs sieva, kas to pratīs pa pareizo ceļu vadīt.»

Kad vecais šitā sāka runāt, tad nebij labi, ka viņam daudz ko atbildēja; māte tādēļ arī nekā nesacīja, tik noslaucīja paslepšus priekšauta stūrī acis un ienesa vakariņas. Spēcīgais ēdiens, no kura viņš krietni vien ēda, apmierināja veco Kļaviņu.

«Brīnums, ka tas Ješka vēl nenāk mājā,» viņš runāja, «naktī tak melnu zirgu nevar apskatīt.» Pēc veca ieraduma viņš uzvilka sienas pulkstenu un devās pie miera. Bet māte nevarēja izturēt istabā, viņai bij tik grūti ap sirdi, viņa nosēdās uz sola zem kļaviem, un tik gaiši spīdēja mēness, ka viņa koku lapu ēnas uz zemes redzēja tricot un kustot. Kādā nāburgu mājā vēl rēja suns, pēdīgi arī tas apklusa, un māte sēdēja un gaidīja Ješkas.

Visas mīlīgās bildes bij pazudušas, kuras viņai, ķēķī ēšanu taisot, bij stājušās priekšā.

«Vai tad tam allažiņ tā jānotiek,» viņa domāja, «ka tur, kur cilvēks priekus gaida, izceļas bēdas un raizes. Es jau labprāt arī panestu sirdsēstus un iztiktu ar niknu vedeklu, kad tik Ješkam vien nebūtu nelaime jācieš. Tēvs jau gan labi domā, bet tomēr nezina, kas tam puikam der. Tagad tā lieta vairs nav atdarāma, lai nāk kas nākdams.»

Kamēr viņa vēl tā pie sevis sūrojās, suns aizrējās un Ješka ienāca pagalmā. Mēneša gaismā viņš izskatījās vēl garāks un slaikāks nekā citad.

«Māt, vai tu vēl neesi gulēt gājusi?» viņš sacīja.

«Tu esi ilgi palicis uz lauka,» viņa atteica, «tev tagad gribēsies ēst, ne?»

Viņš papurināja galvu.

«Mēs visur labi tikām mieloti,» viņš atbildēja.

«Vai tu jau zini,» māte runāja saspiestā balsī, «ka tēvs Trauklaižu Madi sarunājis? Ak Ješkiņ dēliņ, ka tik viņa tev pa prātam, ka tik tu ar viņu būtu mierā!»

«Tā, Trauklaižu Madi?»

Ješka šos vārdus izrunāja tādā savādā un vienaldzīgā balsī, kā kad viņam gar to notikumu nebūtu ne mazākā dalība. Māte vairs nevarēja ilgāk saturēties, tā iesāka gauži raudāt.

«Māt, kas tad nu?» viņš izbrīnojies ievaicājās. «Gan jau nu kaut kādi tikšu pie sievas. Neesi nu par mūsu šās dienas braukumu tik noskumusi!»

«Ješkiņ dēliņ, tev Trauklaižu Made nevar nekādi būt pa prātam! Dēliņ, es arī mīlēju taupību un baros, kad kādu drusciņu nomet zemē un min kājām. Bet starp taupību un taupību ir viena liela šķiršana. Taupība var būt savienota ar dievbijāšanu, un tā var būt savienota ar bezdievību, kā nu kuru reizi, un pie Trauklaižiem nav dievbijāšanas. Pie tiem nepastāv nedz meita, nedz puisis, un savu veco suni, kas tiem astoņus vai deviņus gadus uzticīgi klausījis un māju sargājis, viņi važu galā nomērdējuši, un iz tādas mājas, dēls, tu lai ņemot sievu!... Es to nevaru izturēt, man tas ķeras pie sirds, un tomēr nezinu, ko lai daru, jo, ko tēvs reiz nodomājis darīt, to viņš arī izdara, lai iet šā vai tā. Tev viņa būs jāņem, dēls, un jālūko ar viņu kā nekā iztikt.»

Ne bez dziļām nopūtām viņa šitā runāja, šad un tad valodu apturēdama un šņukstēdama. Bet Ješkas ģīmī no bēdām nebij ne vēsts, laimīgi smaidi vijās ap viņa lūpām, tikai māte to neredzēja, jo mēness aizlīda aiz padebešiem.

«Māmiņ,» viņš runāja, brīdi apdomājies, «nebēdājies, lai nāk kas nākdams. Tu jau vienumēr esi teikusi, neviens stobriņš tīrumā neaugot pats no sevis. Vēl jau ar Madi neesmu baznīcā. Var būt, ka vēl ar pavisam citu stāšos pie altāra.»