RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Tu jau esi vairāk jāuzlūko nekā tas runcis, tu kārumlaiža, tu!» Trīne bārās. «Kad tas no Dieva un cilvēkiem nekaunas, bet zog, kur var, tad jādomā, tas ir lops, tas nezina nekā, bet tu, tu, - še tev vēl viena, tad tev otrā reizē būs bail iet pie sviesta spaiņa un taisīt sviesta rikas!»

Viņa no meitas pliķēšanas tā bij aizņemta, ka nemaz nemanīja, ka durvis bija atvērušās; bet meita iekliedzās dikti un, vecajam Kļaviņam uzkūkusies aizlīzdama garām, izsteidzās ārā. Nu arī Trīne ieraudzīja ienācējus, nogludināja matus, kuri tai bij sašļukuši uz karstās pieres, un sacīja smiedamās: «Tai es brangi sadevu, tā otrreiz vairs negribēs. Nevar gan vairs nemaz izturēt ar to saimi, kāda tā tagad palikusi.»

«Tu viņu proti labi rāt,» vecais Kļaviņš sacīja, Ješkam šaušalām pār kauliem pārskrienot.

«Bijām pie siena,» Trīne izskaidroja, «un tai sliņķei mums bij jāaiznes launags. Atsūtīju viņu šurp uz māju, bet pati arī no pakaļas viņai aizsteidzos līdz, jo biju jau sen nodomājusi viņu reiz pie nedarbiem ķert. Un tas man šoreiz arī izdevās, atradu viņu ap sviesta spaini ņagājoties. Nu, es viņu krietni sapļaukāju. Lai nedomā, ka tai vairs būs tāda brīvestība kā manas mātes laikā, kad tā vēl bij dzīva.»

Vecais Kļaviņš noskatījās ar labpatikšanu meitas spēka pilnajā stāvā, līdz puspleciem plikajās, spēcīgajās rokās, ziedošos vaigos un biezajās, melnajās bizēs. Zināms, virs deguna vienā laidā saaugušās uzacis, kā arī vīrišķie vaibsti ģīmjam deva stingru izskatu, tomēr Bizuļu Trīne vecajam Kļaviņam it sevišķi patika.

«Tā ir gluži tāda, kādas Ješkam vajaga,» viņš domāja, «ko viņš nevar, to viņa varēs...» - «Grībēju ar tēvu runāt, meit,» viņš sacīja, «vai nebūtu tik laba un neatsauktu viņu uz māju, vakars vairs nav tālu, un mums vēl labs gabals, ko braukt.»

«Kad tu ar mani runā, Kļavkalnu tēv, tad tas tikpat daudz, kā kad tu ar manu tēvu runātu,» Trīne atbildēja, sviesta spaiņam atkal vāku uzlikdama, «viņš tak bez manis nekā nedara.»

«Tā?» vecais Kļaviņš jokojošā balsī sacīja. «Tad jau laikam būs gan tiesa, ka tu nes divi pūri rudzu uz muguras un turklāt ar lielāku veiklumu nekā dažs labs puisietis?»

«Skāde, ka kāda maisa man nav pie rokas,» Trīne atteica, «tad tev tūliņ parādītu, ko varu celt un nest.»

«Tas ir labi,» vecais Kļaviņš atbildēja, «esi dūšīga meita. Tāda man patīk. Man tak būs ar tēvu jārunā, lieta ir steidzama.»

«Lai nu paliek vien ir nerunāts,» Trīne sacīja, pie tam rādīdama savus baltos zobus. «Tā tur,» un viņa rādīja uz Ješku, kurš vismīļāk zemē būtu nogrimis, «tā tur tikpat neņemšu. Tas man par daudz bailīgs, un turklāt viņš izskatās tāds bāls kā mēness. Tam puisiešam, kuru es ņemšu par vīru, vajaga četru pūru rudzu nest uz muguras, un, ja viņš pie tam tuš un sten, tad viņš tomēr priekš manis par sliktu.»

«Ar to tu gan laikam gribi teikt, ka tev jau brūtgans zināms,» vecais Kļaviņš saskaities atbildēja, jo nu jau diena gāja vakarā un vēl nekas nebij panākts; turklāt viņš Trīni labprāt būtu ņēmis par vedeklu, tādēļ ka viņa bij tik dūšīga.

«Var gan būt,» Trīne vaļsirdīgi atbildēja, «bet, pēc manām domām, par to nevienam nav bēda. Lai to dabūtu zināt, jums nevajadzēja no Kļavkalniem šurpu braukt, turklāt vēl pašā siena laikā.»

Vecais Kļaviņš viņu atstāja, kur tā stāvēja, viņš bij gluži saskaities un iekāpa pūzdams un tusdams savos vāģos.

«Ka Trīne mūs šitā atraidīja, pie tā tu vien esi vainīgs,» viņš bārās, kad viņi no Bizuļu sētas bij izbraukuši ārā. «Meitai jau pietiek, ka viņa tik tavā ģīmī ieskatās. Tagad mums tikai Trauklaiži vien vairs atliek, bet uz turieni tevis neņemšu līdz. Man bail, ka mums atkal neizdosies, kad tu būsi klāt. Tagad brauksim tur līdz tai ielejai, tad tu izkāpsi un aiziesi uz Jaunzemjiem, tiem esot brangs melnis, tāds pats kā mūsu. To tu apskati un ierunā, bet galīgi nenopirc, jo es pats viņu arī vēl papriekšu gribu redzēt. Tātad mūsu braukums un dienas nodiedelējums nebūs jel gluži veltīgs.»

Ješka šo uzdevumu saņēma ar prieku.

«Paldies Dievam, ka nu vairs nebūs tos baltos un sarkanos meitiešu vaigos jāskatās,» viņš domāja, apturēja zirgu un izkāpa no vāģiem. Ar nedrošu «uz redzēšanos, tēt!» viņš šķīrās no vecā Kļaviņa un sāka iet uz Jaunzemjiem.

Saule vēl stāvēja diezgan augsti pie debesim un sildīja saviem mīlīgajiem stariem tuvieni un tālieni, Ješka dzirdēja zālē siseņus sisinot un augstu gaisā cīruļus savas jautrās dziesmiņas dziedot. Viņam allaž tā patīkami apmetās ap sirdi brīvajā vientulībā; viss, ko viņš tur redzēja, uz viņu runāja slepenā, brīnišķā valodā. Viņš pazina visas tās puķītes, visus tos ziediņus un zālītes, kas ceļa malā vizēja un šūpojās, visus tos taurenīšus un kukainīšus, kuri ap tiem lidoja un kāpelēja, un, redzoties Dieva jaukajā dabā sevi atkal vienu pašu, viņam novēlās kā akmens no sirds. Zināms gan, no pašām mazām dienām viņš bij bijis savādāks nekā citi, bet kas gan to varēja teikt, ka viņš bij sliktāks par citiem? Kad viņš kā bagātu, augstas kārtas ļaužu bērns būtu piedzimis, viņš būtu sarakstījis stāstus, gleznojis bildes, taisījis dzejoļus vai citu kādu mākslu kopis; bet, tā kā viņš tikai kā zemnieku dēls bij nācis pasaulē, viņš dzīvoja klusu pats priekš sevis, un, kāds viņš īsti bij, to neviens nezināja, izņemot māti, jo šie abi bij kā divi koki iz vienas saknes, kā divas liesmas uz viena pavarda.

Kad Ješka kādu laiku bij gājis, viņš nonāca pie Ogres un, tās ūdeņiem sekodams, pie dzimtskunga pļavām. No šām pļavām daži gabali bij piedalīti tuvīniem un tālīniem saimniekiem, kuriem pašiem pļavu pie mājas nebij diezgan, un uz šiem pļavu gabaliem Ješka redzēja uzcītīgi strādājam. Šur un tur stāvēja glīti apkasītas siena gabanas, spēcinoša smarša pildīja gaisu.

Piepeši Ješka izdzirda līgojam:

Auklē baltu, dēlu māt;

Manu miežu arājiņu.

Balta guļ tava sagša

Mana pūra dibenā - -

Te līgotāja apklusa, jo Ješkas soļi viņu iztraucēja. Kādam kārklu ceram garām aizgājis, puisis ieraudzīja savā priekšā meiteni parastā zemnieku sieviešu uzvalkā.

Viņa bij skaista kā nupat izplaukusi roze, viņas zilās acis lūkojās kaunīgi un arī šķelmīgi pienācējā. Ješkam tā likās, kā kad visas pasaules mīlīgums šai ģīmī būtu savienots.

Mazu brīdi viņi tā stāvēja viens pret otru, meitene, grābekli rokā turēdama, ar kuru tā nupat bij kasusi sienu un pie tam jautri dziedājusi, tad Ješka it kā neviļot pacēla sveicinādams cepuri. Viņš viņai negribēja aiziet garām, viņas nebildinājis, un tādēļ viņš teica: «Dievs palīdz! Kādēļ tu te tā viena pati strādā, tu jau tak šitā siena viena nevari sakast.»

Viņa nolaida acis, šīs laipnās un tomēr tik spīdošās, zilās acis. «Zvaigznēm līdzīgas acis,» Ješka par tām bij domājis.

«Kad saimnieks pavēl, tad jāstrādā vien ir,» viņa atbildēja, «vai darbs padarāms vai ne, par to netop prasīts.»

Ješkam šie vārdi bij kā dūriens sirdī. Tātad šī skaistā meitene bij kalpone, varbūt kāda iebūvieša bērns, kāda nabaga kalpa vīra auklējums. Bet tādēļ viņa Ješkam nelikās esot mazāk skaista un mīlīga, jā, bija gluži tā, kā kad viņa sirds tiktu locīta no līdzcietības pret viņu un ka meitene tādēļ viņam jo vairāk patiktu.

«Pie kā tu dzīvo?» viņš jautāja.

«Pie Jaunzemju Šīrona,» viņa ātri atbildēja.