RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Vai tev nu nav jau labāk ap sirdi?» viņa jautāja. «Diena iesākās jauki, cīruļi dzied un slavē savu radītāju, un no Ogres puses nāk salda siena smarša.»

Ješka purināja galvu. Viņš neprata mākslas - izteikt vārdos, ko tas sajuta, proti, ka vismīļāk viņš sevi būtu licies aiznesties no upītes viļņiem, tālu tālu, līdz turienei, kur neviens cilvēks viņa vairs nebūtu varējis mocīt ar sievas meklēšanu un precēšanos, un tādēļ viņš cieta klusu.

«Domā tik vienumēr, dēls,» māte turpināja, «ka vecāku svētība bērniem uzbūvē mājas. Kur bērns tēva un mātes prātam dara pretī, precējas, kā Ēzavs to darīja, un apbēdina viņus, tur labs nevar iznākt. Bet, kur bērns paklausa tēva pavēli un bausli cienī, un mātes vārdus tura godā, tur viss ņem labu galu, tur nāk priecīgas dienas, eņģeļi debesīs šādiem cilvēkiem palīdz sēt un pļaut.»

Ješka noslaucīja ar roku savas valgās acis.

«Man tas gluži pa prātam,» māte atkal iesāka, «ka tu no šejienes aizej un kādu māju uzņem. Tad tēvs nāks pie atzīšanās, ka tu kam deri. Saņemies, dēls, galva jau tādēļ nebūs jāzaudē, jeb vai tu domā, ka būs, Ješkiņ?»

Pēdējos vārdus māte izrunāja jokojošā balsī, un kā rīta saules spīdums smaids pārskrēja pār viņas ģīmi.

«Tu vari smieties,» Ješka atbildēja klusām un gandrīz dusmīgi. «Tev nav jābrauc sievas meklēt.»

«Tas nu gan man nav jādara, bet nedomā, ka man ir vienaldzīgi, kādu sievu tu dabū. Bērna laime vai nelaime māti aizķer div- un trīskārtīgi... Nu saņemies un parādi tēvam, ko tu vari un kas tu esi. Nenāci tā kaunīgi-bailīgi istabā; tas tēvam nepatīk. Cepuri uz vienas auss, pīpi mutē, ķuļķē, ka dūmi vien jūk, - tad viņš atplētīs acis! Es jau zinu, dēliņ, ka tu nemaz tāds tūļa neesi, tu tik izliecies tik lēnīgs, tādēļ ka tu savā sirdī esi pazemīgs... Tev nav tādas dabas kā citiem. Lielīties un izrādīties tu nekad neesi gribējis, un bez tam tava sirds ir tik mīksta, tik mīksta... Tādēļ neņem Bizuļa meitas, dēliņ! Viņa kraun divi pūri rudzu uz muguras un iegrūž, ja vajadzīgs, pati ar savu roku cūkai dunci rīklē, bet tas nav, kas tev ir derīgs. Smalka, izveicīga meita tev jāņem, kura turklāt stipra un prot saimniekot. Gan tu ar laiku viņu arī mīlēsi, kad būsi ar viņu iedzīvojies.»

«Ak māt, kad man jāprecējas, tad man viena alga, kādu paņemu,» tagad Ješka sāpīgi iesaucās, bet viņa darīja tā, kā kad to nebūtu dzirdējusi, un viņš tai sekoja uz istabu. Brīdi vēlāk puisis izveda zirgu no staļļa un sāka jūgt. Kad zirgs bij aizjūgts, vecais Kļaviņš jaunu pīpi rokā iznāca no istabas, viņam pakaļ Ješka; māte pavadīja dēlu līdz vāģiem. Kā viņa to no sāniem gandrīz paslepšus uzlūkoja, viņa tikko neiztrūkās par Ješkas skaistumu. Garš un slaiks no auguma, viņš ar savu šķīsto, smalko ģīmi, kuru saule nebij varējusi nodedzināt, mātes acīm izskatījās kā eņģelis. Gaiši sprogaini mati apņēma viņa mīlīgos vaibstus, tumši pelēkais vadmalas uzvalks viņam stāvēja kā lietin uzliets.

Ješkam bij jānosēstas tēvam blakus, lai gan viņš to labprāt nedarīja, puisis padeva grožus, rīta vējš pūta, gailis dziedāja, un tā viņi abi aizbrauca. Roku virs acīm turēdama, māte tiem noskatījās pakaļ.

«Dievs kungs, debesu tēvs!» viņa nopūtās. «Svētī tu jel šo braucienu!» Un tad viņa gāja pie darba, to kā arvienu klusi un čakli padarīdama.

Ceļā vecais Kļaviņš ar Ješku daudz nerunāja. Tikai šad un tad tēvs parādīja ar pātagas kātu uz vienu vai otru tīrumu ceļa malā, norūkdams: «Ta tad neglīti nosēts,» - vai: «To tīrumu nemākuļi aruši.» Tomēr zeme visapkārt bij izstrādāta kā dārzs, un prieks bij noskatīties rudzu, miežu, auzu un linu laukos.

Tā ap brokasta laiku tēvs ar dēlu nonāca Mežmaļos. Neierasts laiks priekš preciniekiem, bet nekas, negaidīti viesi allaž dabū drusku ieskatīties mājas būšanā, un to jau vecais Kļaviņš it sevišķi gribēja. Sētā iebraukuši viņi redzēja divas meitas ķēķa priekšā strādājam, viena berza piena traukus, otra skaloja tos. Abas bij brangas, skaistiem, sarkaniem vaigiem un gludi sasukātiem, dzeltāniem matiem. Viņas bij ļoti jautras, smējās un tērzēja, darba tādēļ neaizmirsdamas.

Vecais Kļaviņš piegrūda dēlam pie sāniem.

«Tās viņas ir,» viņš čukstēja, «abas Lapiņa meitas. Un viņas ir glītas, nudien, tas man patīk. Vaigi kā āboļi.»

Bet Ješka, nepatīkami aizķerts, novērsa ģīmi.

Tagad meitas pamanīja piebraukušos, apklusa un pazuda viena pakaļ otrai ķēķī.

Izdzirdis riteņu troksni, Lapiņš bij piegājis pie loga; nāburgus ieraudzīdams, viņš tūliņ izsteidzās ārā, padeva tiem labrītu, lūdza, lai nākot iekšā, un pielika, nāburgi īstā laikā esot atbraukuši, brokasts tūliņ būšot gatavs.

Kamēr nu Lapiņš atkal iegāja istabā un saimniece pa ķēķi rīkojās, tēvs ar dēlu pastaigājās pa sētu. Vecais Kļaviņš visu apskatīja cieši, un viņam daža lieta nepatika, ko viņš redzēja. Govju siles nebij lāgā izslaucītas, mēsli nebij kārtīgi atmesti, zirgiem bij negluda spalva un vāģi un zirgu lietas bez kārtības šur un tur sagrūstas. Kalpone ar noplīsušiem brunčiem un sapinkātiem matiem nupat vistām pameta barību, bet ne krušļus vai sīko labību, bet tīrus rudzus. Vecais Kļaviņš savilka pieri grumbās...

Ješka, kas zirgu bij piesējis, ielīda dārzā; vismīļāk viņš aiz lielajiem jāņogu ceriem būtu paslēpies, bet tas jau neizskatījās, tātad viņš darīja, it kā kad tas nolūkotos kokos. Mājā viņš ļoti cītīgi nodarbojās ar dārzkopību, un viņam likās, ka Mežmaļu dārzs nebūt lāgā nebij kopts. Visur nekārtība bij manāma.

Te uz reizi kaut kas atsitās pret viņa degunu, un, lai gan tā tikai bija usnes galviņa, - Ješkam sāpēja. Pirmajam sviedienam drīzi sekoja otrs un trešais, pēc tam atskanēja smiekli, tie nāca no ogu ceru otrās puses. Ješka nezināja, vai skatīties vai neskatīties, kas tur aiz ogājiem smējās. Nu, kur puisis ir bailīgs, tur meitas top drošas. Aiz ogājiem pacēlās divi apaļi, sārti meiteņu ģīmji, tie smējās, ko varēja.

«Ješka,» Lapiņa jaunākā meita sacīja, «ko tu tur študierē zem mūsu vecās ābeles?»

«Študierēju, ka tā nav lāgā apkopta,» Ješka vaļsirdīgi un drusku sajucis atbildēja.

«Bet ta tad tu esi rupjš, Ješka. Vai tev vēl gribas ušņu, Ješka?...»

Tā, lūk, meitas ar viņu jokojās un svieda viņam ar ušņu galviņām, tā ka tas nezināja, kur dēties, un tam gandrīz rokas bij jāliek ģīmjam priekšā. Asinis viņam karsti saskrēja sirdī, jo šitā svešām meitām būt par kavēkli un turklāt ar ušņu galvām tikt apmētātam - tas Ješkam nepatika. Par laimi saimniece sauca uz istabu - brokastis bij uz galda.

Vecais Kļaviņš ēda dūšīgi, bet pie sevis viņš nodomāja: «Kas par brokastu darba dienā, un viņi tak nevarēja zināt, ka tiem būs viesi, nu es vairs nebrīnos, ka kūtī un stallī viss nav kārtībā. Kur ik dienas ķēķī švirkst un kūp, tur drīzi zobi jākar vadzī. Man arī tā izliekas, kā kad ar Lapiņu ietu uz leju, un kur tās lietas šitā stāv, tur manam Ješkam nebūs iemaisīties.» Tātad viņš vēl pie galda iesāka runāt: šam esot smalkās vilnas šķēļa vajadzīgs, un šis esot dzirdējis, ka Lapiņam tāds esot pārdodams.

«Bija gan,» Lapiņš atbildēja, «bet es jau viņu vairāk nedēļu atpakaļ pārdevu. Brauc uz Aveniem, Avens jau arī tura smalkās vilnas aitas, varbūt ka tam atliks kāds šķēlis. Man tik vēl divas jērītes pārdodamas.»

«Ej tu ar visām savām jērītēm, kur gribi,» Ješka domāja, «esmu tās redzējis un zinu, kas tām par vilnu.»