RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Cūkkūts ne zem kādiem apstākļiem nav jāizraugās par satikšanās vietu. Drīzāk tad jau govju kūts, kad svaigi pakaiši ienesti.

Še nu esam nokļuvuši pie vārīga punkta. Skūpsts - pie pilsētniekiem, buča jeb gluži vienkārši mute - pie lauciniekiem - nav iemācāma padarīšana, tur mēģināšana ir viss, studēšana nekas. Bet ar drusciņ pacietības no jaunavas puses arī iesācējs drīz vien būs ieguvis vajadzīgo vingrību.

Ja vīrietis sajūt, ka skūpsts - paliksim pie smalkākā vārda - netiktu atraidīts, viņš labo roku liegi apliek ap mīļotā priekšmeta viduci satver viņa abas rokas un ar labi nomērķētu galvas pakustinājumu tuvojas skūpstāmām lūpām. Pie tam jāaizmiedz abas acis. Tas jaunavām patīk. Skūpsta ilgums grozās pēc ikreizējiem apstākļiem. Ja «veču» nav tuvumā, tad tas droši var būt garāks.

Pilsētnieku skūpstam jābūt bez trokšņa.

Ja jaunava skūpstu dabūjuse, tad tai drusku jāatkāpjas un jāsauc: «Bet, Kārļa kungs, ko jūs darāt!» Saprotama lieta, ka jāmin kāds cits priekšvārds, ja bučotāju nesauc par Kārli. Vīrietis pēc tam satver viņas abas rokas un čukst: «Tu mana vienīgā!»

Jaunava atbild pārmetošā balsī: «Cik ļauns jūs esat!»

Un nu jaunavai ieteicams aiziet. Vīrietis turpretim viņu vēl mēģinās atturēt, izgrūzdams vairāk reižu lūgumu: «Vēl tikai vienu bučiņu (te jāsaka bučiņu, ne skūpstiņu), tu saldā!»

Šī bučiņa tad pa lielākai daļai tiek dota un ņemta, jaunavai stāvot un cepuri taisni sagrozot. Tā ir karsta un īsa. (Nevis viens, divi, trīs - bet tikai: viens!) Kad lapene atstāta, tad jaunava atkal jāuzrunā ar «jūs».

Uz laukiem parastas ir diktas un plaukšķošas bučas.

Kad meita buču saņēmuse, tad viņa iesaucas: «Ak tu pagāns!» - un dara tā, it kā tā lūpas gribētu noslaucīt. Puisis pie tam satver viņas rokas un saka: «Nav jau tik traki,» - un bučo otrreiz. Tad šī iesaucas: «Velns!» - viņš turpretim atkārto savu atbildi.

Pirmās reizēs satiekoties un bučojoties, puiši un meitas, ja arī tie saucas ar tu, viens otru lai uzrunā ar «jūs» un nelieto izloksnes, bet grāmatu valodu. «Mun», «(s», «nāču», «sāču», «m(te» un tamlīdzīgi vārdi šādos brīžos ir piedauzīgi. Tikai kad lapene, klētiņa utt. atkal atstāti, var runāt pa ieradumam.

Roku bučošana pilsētās tiek lietota tikai kā izpalīdzības līdzeklis. Ar cimdu apauta roka skūpstāma tikai vislielākā vajadzības gadījumā. Delnas pusē, pirms pogām, arvien atronas maza, plika vietiņa, uz kuras «notes brīdī» arvien var uzgrūst pa bučiņai.

Uz laukiem roku bučošana maz parasta. Sevišķi sūdu mēžamā laikā tā nav ieteicama.

Esam nokļuvuši pie grūtākās nodaļas. Jo par šās mutiskās sarunas nozari mīlētājiem gandrīz nekādi cieti priekšraksti nav dodami.

Katrā ziņā jāizvairās no politiskiem tematiem Arī ticības lietas pačalošanai nederīgas. Turpretim izteiksmei vajaga būt ļoti dzejiskai. Sarunā veikli iepīti mazi mīlestības dzejoļi jau daudzreiz veduši pie labiem panākumiem. Tikai jāzin labi, pie kāda dzejnieka iet aizņemties. Jaunavas, kas sliecas uz dekadentu pusi, jāvilina ar Eglīti, Falliju un Jākobsonu, tādas, kas valkā sarkanas blūzes vai sarkanas lentas, jāiepriecina ar Aspaziju un Raini. Niedru vai Bērziņu Ludi piesaukt te būtu tikpat daudz kā visu pazaudēt. Lauku puišiem un meitām ieteicamas tautu dziesmas iz Barona-Visendorfa krājumiem.

Uz skuķiem arvien dara labu iespaidu salīdzinājumi iz augu valsts. Tā, par piemēru, var iesākt: «Jaunkundze, jūs esat kā pumpurs!»

Ja uzrunājamā ir atraitne vai jau vecāka meita, tad jāmin kādas vecākas puķes vārds.

Vispār jārunā tikai par savām jūtām. Jāstāsta, ka pastāvīgi par viņu vien domājot un naktīs bieži par viņu sapņojot. Šie mazie meli atļauti un parasti. Jaunavas turpretim nekad nesapņo par jauniem kungiem.

Ja sarunā iestājas klusums un vīrietis nekā vairs nezin, ko sacīt, tad tas lai sagrābj izredzētās rokas, lai spiež tās pie krūts un lai atkārto: «Tu mana vienīgā! Tu mana vienīgā!» Uz laukiem puisis meitu var uzaicināt iet lauzties, pie tam ķircinādamies: «Ē, ka nu nekā nevari padarīt! E, ka nu nekā nevari padarīt!» Čalošana, ja arī neviena nav tuvumā, tiek izdarīta čukstošā balsī. Jaunava pa visu šo laiku kautri cienītāju raida projām, bet tomēr tā, ka tas netiek no vietas.

Senāk tik iecienītā ceļos mešanās mīļākās priekšā tagad tikai vairs tiek piekopta sliktās lugās uz skatuves. Ja jau nu kāds par vari šo parašu vēl grib atdzīvināt, tad lai metas arī zemē, bet īstas jēgas tur nekādas nav. Ja bikses šauras, jāpavelk uz augšu, lai ceļgali neizspiežas. Gaišas bikses zālē ceļgalu vietās paliek zaļas.

Katra jaunava drīz vien zinās sava cienītāja nolūkus un stūrēs taisni mērķim pretim. Starp citu pilsētniece ieminēsies, ka viņa savas cepures pate taisa, ka tā labprāt pate vāra ēdienus un labāk omulīgi dzīvo mājā nekā apmeklē visādas balles. Ja cienītājs jau nāk mājā, tad jānoīrē šujamā mašīna un jāstāsta, ka visas kleitas pašas taisītas. Jaunava šai laikā nekad nerādīsies bez rokas darba; pusgatavi darbi visās bodēs pērkami. Precinieka apciemojumiem nedrīkst ļaut stiepties garumā, lai jau pirms kāzām neiestājas apnikšana.

Lauku meitas šaī stāvoklī pārvēdina svētdienās savu pūru, lai puisis redz, cik audeklu baķu un deķu uzcerētajai ir. Ja pūrs tukšs, tad lādē slepeni jāiekrauj daži ar pakulām aptīti lielāki akmeņi un jāizliekas skopai. Gan tad puisis izzinās pūra smagumu. Šai laikmetā meitas nedrīkst valkāt cauru zeķu.

Jo tuvāk izšķiršanās nāk, jo mazāk brīvību jaunava izredzētam atļaus. Ievingrinājušās līgavas ar līgavaiņiem uz beigām divatā gandrīz nemaz nemēdz satikties. Tikai pie atvadīšanās vecāki un māsas nozūd, un nu līgava drīkst drusku vairāk atkust.

Pēc atvadīšanās skūpsta saderinātā tad palaikam iesaucas: «Kad tu atkal atnāksi, Kārli?» - vai «Kaut tu zinātu, kā pēc tevis ilgojos, Kārli!»

Kā jau teikts, ja precinieku sauc citādāk, tad jāmin īstais vārds un jāizvairās no pārmainīšanas.

Vīrieši, kuri palaikam jau agrāk vairāk vai mazāk mīlējuši, daudz biežāk var iekļūt šaī ķezā, un tādēļ tiem ieteicams neielāgot jaunavas priekšvārdu, bet to pastāvīgi saukt par «sirsniņu». Tas der priekš visām un aiztaupa nepatikšanas.

Ja līgava pēc atvadīšanās vēl ko grib darīt, tad tā lai nostājas pie loga un aizejošam lai vēcina ar tīru mutautiņu. Uz laukiem jaunava aizgājējam pasteidzas pakaļ un iegrūž siera kluci svārku ķešā.

* * *

Tā mēs laimīgo pāri no jūtu pirmās pamošanās esam aizveduši gandrīz līdz pašam altāram. Tur iesākas laulība, un tādēļ par mīlestību tālāk nav ko mācīt.

Līgo laiva uz ūdeņa,

Uz arāja meitiņām.

Arājam bij skaistas meitas

Zēģelīšu audējiņ's.

Viena vērpa, otra auda,

Trešā raksta zīdautiņ.

Dod, māmiņi, to meitiņu,

Kura raksta zīdautiņ.

Ja nedosi tās meitiņas,

Es nomiršu žēlabās...

«Māt,» vecais Kļaviņš sacīja, «māt, būtu gan laiks, ka mūsu Ješka precētos.»

Vecais Kļaviņš bij Kļavkalnu mājas saimnieks, turīgs vīrs, kas tuvu un tālu, pie zemniekiem un kungiem stāvēja labā slavā. Svētdienišķā mierā viņš līdz ar sievu sēdēja istabas durvju priekšā zem kuplajiem kļaviem, kuru ēnas ap viņiem abiem patīkamu dzestrumu izplatīja.