RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Puišu- klētī - vai tur kāds guļ?» mežsargs pēdīgi prasīja.

«Nē.»

«Nē?... Nu tad... tur mēs varētu netraucēti parunāties. Rītvakar? Ja?»

«Tur? Rītvakar? Ak nē - nē!»

«Nu kad tad? Lai paliek uz rītvakaru!»

«Nē, nē.»

«Jā! Lai paliek vien!»

«Bet kad iznāk... ka nevaru... var izgadīties...»

«Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieku klēts. Sveika!»

Ješka nāca ar ogām, un mežsargs aizgāja pār noru.

* * *

Ja Ilzei pagājušā nedēļā būtu sacīts, ka viņa jel acumirkli kautrēsies kaut kādā vietā un kaut kurā laikā ar mežsargu satikties, tad viņa par to varbūt būtu smējusēs, varbūt dusmojusēs. Bet nu viņa tomēr šaubījās. Pēc pirmā lielā prieka viņai uznāca kauns un lielas bailes, un viņa apņēmās vēl svētdienas vakarā ozola zaram noraut lapas. Bet tad viņā atkal iedegās karsta ilgošanās pēc viņa klātbūtnes, un viņa atkal apņēmās satikties. Tad no jauna nāca šaubas un bailes... Tā viņa pavadīja pretēju jūtu nomocīta, nemierīgu nakti. Pirmdienas rītā bij jāiet siena pļaut. Darbs un citu sarunas Ilzei dienā neļāva ar sevi un savām domām nodarboties. Bet vakarā viņa savu nemieru tikko varēja paslēpt. Viņa aizgāja aiz klēts, nostājās zem ozola un satvēra zemākā zara galotni. Viens rāviens - un viss būtu beigts!... Bet, robotās lapās skatoties, viņa piepeši skaidri apzinājās, ka viņa nekad nevienas no tām patiesībā nebij gribējuse noraut, un nodrebēdama viņa zaru palaida vaļā - lai notika kas notikdams.

Viņa aizgāja uz istabu, sūrojās par karstumu (par laimi maize bij cepta), par galvas sāpēm, paņēma gultas segu un galvas spilvenu un aizgāja uz klētiņu. Pulkstens nosita desmit.

Istabā saime apklusa. Ilze izgāja no klētiņas, pasauca klusām suni, aizveda to uz riju un ieslodzīja viņu pūnē. Atvieglināta viņa atņēma elpu. Nu viņš varēja nākt, un neviens viņa tuvošanos mājai nevarēja paziņot... Stipri pukstošu sirdi viņa atspiedās pret kādu lādi. Starp desmitiem un vienpadsmitiem viņam vajadzēja ierasties. Tagad viņš jau bij ceļā. Varbūt jau pie ozola.» Ilzei pārskrēja šalkas. Viņa bij sacījuse «nē, nē» - nu viņš zināja, ka tā tomēr vēlējās ar viņu satikties. Nu viņš būs vēl drošāks. Viņa atšļuka sēdu. «Vai tie nebij viņa soļi? Vai viņš tur pie klēts nelēca pār sētiņu?... Nē, vēl ne...» Minūte pēc minūtes aiztecēja, un pulkstens nosita vienpadsmit.

«Viņš darīšanās kaut kur ilgāk būs ticis uzkavēts,» Ilze domāja. Bet viņa kļuva nemierīgāka, un viņas asinis ritēja ātrāk. Viņa klausījās ar lielāko uzmanību, bet viss palika klusu. Viņa piegāja pie durvīm un izbāza galvu laukā... Nekā! Tikai govju omulīgā gremošana bij dzirdama un nu kāda jēra smalkā ieblēšanās... Viņa nosēdās uz ganu meitenes lādītes. Ja viņš nemaz nenāktu? Nē, nē, viņš jau pats šo laiku bij nolicis, viņš tak tā bij kārojis ar viņu satikties!... Bet jauki tas nebij - šitā likt gaidīt. Par sodu Ilze iesākumā gribēja izlikties noskaitusēs... Un viņa gaidīja un gaidīja, viņas piere kaisa, viņa centās ar savas dvēseles sīvāko sīvumu domas viņam vien turēt piegrieztas, lai tas iz tāluma sajustu viņas ilgošanos un pasteigtos. Bet viņš vēl nebij klāt, kad pulkstens istabā nosita divpadsmit.

Ilze pietrūkās. Divpadsmit! Viņas ausis sāka sīkt un dunēt, un viņas acu priekšā parādījās ugunīgi ritenīši, kuri griezdamies izzuda. Vai varbūt kāds nejauši zaram aiz klēts bij nobraucījis lapas? Ātri viņa atstāja klētiņu un aizsteidzās uz ozolu. Bij liela krēsla, viņa nevarēja saredzēt, viņai bij jātausta ar pirkstiem. Lapas karājās neaiztiktas zara galā. «Viņš nenāks!» kāda balss Ilzē iekliedzās. «Viņš nenāks! Viņš nenāks! Visa gaidīšana, visa cerība, visa karstā ilgošanās bij bijuse veltīga!» Viņš viņu bij izjokojis!

Ilzes ģīmis dega kā ugunī. Pa deniņiem sita kā āmuri, tikai ar pūlēm viņa atturējās, nenogāzusēs valgajā zālē vēsināt tajā drudžainās miesas.

Lēnām viņa aizvilkās uz riju, izlaida suni no pūnes un gāja tad atpakaļ uz klētiņu. Šņukstēdama viņa nokrita uz grīdas. Tāda mānīšana!... Kā viņa viņu bij gribējuse skūpstīt, kā viņa acis, galvu abās rokās turēdama, bučot un viņu mīļi mīļi lūgt, lai viņš top labāks kā viņa viņam vien bij gribējuse piederēt! Un viņš viņu šitā pameta! Viņa sagrāba spilvenu, žņaudzīja viņu ar saviem pirkstiem un spieda to pret muti. Nāvīgs ienaids pamodās viņas sirdī. Ā, ja viņš tagad vēl iedrošinātos nākt - - - klau, vai tur nebrīkšēja sētiņas kārts?...

Ilze piecēlās sēdu.

Nē, viņš tas nebij, viņš tas nevarēja būt, jo viņš pavakarē nejauši krogā bij saticies ar labiem draugiem un gulēja nu kroģera gultā, līdz nesamaņai sadzēries.

Bet pulkstens istabā svinīgi nosita: viens!

Ilze atšļuka atpakaļ uz grīdas. Viņa jutās tik neizsakāmi atstāta, ka viņa labprāt uz vietas būtu miruse. Tā viņa gulēja, klusām raudādama, kamēr asaru avots pamazām izsīka, jūtu iekaisums mazinājās, un pēdīgi dziļš miegs nolaidās uz viņas acīm.

* * *

Ar mazu gaismu Made pieklauvēja pie klētiņas durvīm. Uztrūkusēs Ilze acumirklī nezināja, kur viņa bij, tad viņa piepeši apķērās un piecēlās. Locekļi bij smagi un kā bez spēka. Viņa izgāja ārā un paņēma izkapti. Citi jau bij aizgājuši uz pļavu. Bij labi, ka viņa šorīt bij pēdējā. Viņa palika citiem tālu pakaļ. Visi jau sen bij izpļāvuši malā, kad viņa vēl ar savu cirtienu mocījās... Te viņai tuvojās Ješka.

«Tev šorīt neveicas,» viņš laipni sacīja. «Paļauj, es tev drusku palīdzēšu.»

Un, atbildes nenogaidījis, viņš aizstājās Ilzei priekšā un izpļāva viņas cirtienu galā. Apjukuse Ilze bij palikuse stāvam. Vēl vakar tā pret viņu bij bijuse rupja, bet viņš to likās aizmirsis. Viņa saņēmās un gribēja otru cirtienu citiem izpļaut līdz. Bet viņai šorīt neveicās, un Ješka atkal izpalīdzēja.

«Es pagājušo nakti pavisam nelāgā gulēju,» viņa piemetināja it kā izskaidrodama.

«Tu arī izskaties ļoti bāla,» Ješka atteica.

Pie brokasta Ilze it kā nejauši nosēdās Ješkam līdzās. Puiša ģīmis spīdēja priekā, un viņš šoreiz bij pēdējais, kas piecēlās.

Kad sestdien, saliktās gubas jaucot, abi atkal satikās divatā, viņš iedrošinājās vaicāt:

«Kas tad tev bij?»

«Bailes,» skuķis atbildēja.

«No kā?»

«Es nezinu... Viens tā kā staigāja pa pagalmu. Aizliku gan koku priekšā, bet baidījos tomēr. Sak, kad tikai neatgrūž vaļā.»

«Tā,» puisis nosacīja un klusēja tad labu laiku. Pēdīgi viņš atkal ierunājās: «Vajadzēja tev sarga.»

«Sarga?...» Ilze atkārtoja un strādāja tāļāk.

Pēc pusdienas kasīja rīta pļāvumu. Saime izdalījās pa pļavu, un Ješka un Ilze atkal sanāca divi vien kopā.

«Sarga gan vajadzētu,» viņa pēc brītiņa piepeši sacīja.

Ješka apstājās, Ilze skatījās viņā un smaidīja. Viņš kļuva gluži bāls.

«Nu tu mani atkal piezobo,» viņš tad lēnām noteica.

«Nemaz ne. Es tā par tiesu domāju. Ja netici...»

«Ko tad?»

«Ej tu, tu arī visu gribi zināt!»

* * *

Vakarā Ilze atkal aizgāja uz klētiņu gulēt.

Kad saimes istabā visapkārt bij dzirdama dziļā, mierīgā elpošana, Ješka piecēlās viegli un atstāja uz pirkstu galiem istabu. Ar trim lēcieniem viņš tad bij pagalmam pāri un atvēra lēnītēm klētiņas durvis. Iegājis iekšā, viņš nostājās pie durvīm. Viņš neredzēja nekā un neuzdrošinājās iet tāļāk.