RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Vai tad vēl nemaz neesiet dancojuši?» Made prasīja.

«Nē.»

«Ej tak! Par ko tad ne? Ir jau diezgan vēlu.»

«Nevarēju danču uzsākt.»

«Nevarēji? Vai tad tev jāuzsāk?... Nu jā, tu kā baronjaunskungs... Bet par ko tad nevarēji?»

«Mana dancotāja vēl nebij atnākuse.»

«Meli. Sēdējāt jau tur saķērušies.»

«Saķērušies sēdējām, bet dancot nedancojām.»

«Ak tad tā nebij vis vēl īstā! Vai tā nu atnākuse?»

«Jā - tas ir, es ceru, ka jūs, jaunkundze, neliegsaties... ka man būs gods... ar jums... ka mēs abi uzsāksim...» puisis sacīja, uz Ilzi pagriezies. Viņš piecēlās, palocījās viņas priekšā un izstiepa roku.

«Vai jā?»

«Es nezinu... neprotu lāgā...» skuķis stomījās, vispār ģīmjam notvīkdams.

«Nekas, nekas, gan mēs tiksim caur. Par lūgšanu, jaunkundze!»

«Nudie... esmu vēl tik maz dancojuse... samisīsies...»

«Ja samisīsies, tad jūs nesin aiznesīšu tālāk. Sakiet vien «jā».»

«Nu - - jā.»

Viņa sniedza mežsargam roku, kuru šis, cepuri ar kreiso paceldams, satvēra un atkal spēcīgi spieda.

«Un pirmo franksēzi arī?» viņš piebilda, rokas vaļā nelaizdams. «Pirmo franksēzi arī?»

«Tas... tas... būs tā kā par daudz,» Ilze kautrēdamās atbildēja.

«Ak, neliedzaties nu!»

«Nē, par tiesu - par daudz.»

«Es nelaidīšu rokas agrāk vaļā, pirms nebūsiet apsolījusēs.»

«Nu tad jau jāapsolās vien būs.»

«Pateicos.»

Atkal rokas spiediens, atkal cepures pacelšana, un mežsargs aizgāja uzmeklēt mūzikantus.

«Nu sarkanai būs ko erroties,» Made piemetināja un skatījās meitā, kura vēl arvien to triju bērzu pavēnī sēdēja.

Ilze paraustīja tikko manāmi plecus.

Pēc brīža pienāca Ješka un nosēdās pie Mades sāniem.

«Sanākuši diezgan daudz,» viņš sacīja. «Skat, lasās jau kopā uz dancošanu.»

«Vai tev jau pirmajam dančam zināma jaunkundze?» Made vaicāja.

«Nav. Bet gan jau...»

«Ko nu - gan jau, pasteidzies, ek, citi jau apdrošinājušies priekš trim četrām reizēm.»

«Ej nu! Kas tad tie tādi?... Tad jau nu man arī būs jālūko...» Viņš apklusa, sāka ar kamašas papēdi sajucis bedrīti cirst zemē, bungoja viegli ar dūri labu laiku uz dēļa malas, atspieda elkoņus uz ceļgaliem un skatījās zālē.

«Man jau daudz nebūs jāmeklē, es domāju,» viņš tad atkal pasmagi uzsāka, «es domāju... Ilz, tev tak vēl nav dancotāja?»

«Kā nu nav, kad ir,» Made viņas vietā atbildēja. «Es jau sacīju, dažs jau apdrošinājies priekš trim četrām reizēm.»

«Un kas tad... tas?...»

«Nu, mežsargs.»

Ješkas noliektā galva uzrāvās stāvu.

«Hm!» viņš tikko dzirdami izgrūda un sēdēja tad kā mēms Madei līdzās.

Ilze piecēlās un piebiedrojās kādam garām ejošam meitu pulkam.

«Kam tad tu viņas jau ceļā neuzrunāji, ja gribēji pirmais būt,» Made sacīja. «Nudie, Ješka, tu tak nemaz neproties...»

Puisis skatījās pāri par danču placi saules apspīdētās bērzu galotnēs. Uz viņa zilajām, labsirdīgām acīm gulēja kā valgs plīvurs, kad viņš spiestā balsī atbildēja: «Ē, ko tur! Ir jau tiesa: man paveicas tikai aršana un ecēšana... Jāiet būs uz māju.»

«Uz māju! Vai tu... Nesāc nu tādu nieku dēļ tūliņ gražoties! Ko es pirmiņ teicu? Dzenies pakaļ! Ej dzenies viņai pakaļ un uzlūdz viņu uz otro prankseju, pirmo vien jau vēl ir apsolījuse. Ej!» Un viņa piecēlās un vilka puisi no sēdekļa kājās, un stūma to uz priekšu.

Drīzi pēc tam iesākās dancis.

Vienam puišam ar skaņām harmonikām un otram ar vijolēm spēlējot, mežsargs pietvīkušo Ilzi veda uz laukuma vidu. Visu acis skatījās viņos. Tie uzsāka dancot. Brītiņu pāris griezās viens pats, tad tikai tam sekoja citi. Beigās ērtais laukums bij pilns dancotāju.

Pie bērza atspiedies, Ješka skatījās raibajā mutulī. No visām tām baltām, sarkanām, dzeltenām un strīpotām blūzēm viņš redzēja tikai vienu vienīgu, kā tā nozuda un parādījās, nozuda un atkal kopā ar zaļu cepuri parādījās.

Viņa pirksti savilkās dūrēs. «Tātad šitas cilvēks... šitas plukata... izjauca visu... visu... Un nekā tam nevar darīt pretim!»

Pa tam Ilze laimīgi šūpojās mežsarga rokās.

«Diezgan, diezgan nu!» viņa pēdīgi aizkususe čukstēja. «Es vairs nevaru.»

«Vēlreiz riņķī,» viņš atbildēja, un pāris lidoja vēlreiz ap laukumu. Ilzes kājas gandrīz nemaz nepiedūrās pie zemes, tik spēcīgi viņš viņu turēja apkamptu.

Tad viņš dancoja ar sarkano blūzi, tad ar kādu citu, tad atkal ar Ilzi. Likās, ka dancošana viņu nemaz nevarēja nogurdināt. Viņš turēja viņu tikpat spēcīgi kā pirmoreiz. Viņa dvaša bij karsta.

Pēc īsas pauzes sekoja pirmā franksēze. Pāri nostājās rindās. Ješka atkal palika sēdam. Made veltīgi viņu bij skubinājuse, lai piedaloties. Tāda savāda stūrgalvība likās pār viņu nākuse. Viņš gribēja visu vakaru nosēdēt, no vietas nekustējis.

«Jūsu brūte nu gan būs dusmīga, ka tik daudz ar mani dancojiet,» Ilze pēc pirmās tūras jokodamās sacīja. «Franksēzi jums ar viņu krita dancot.»

«Kas par brūti?» mežsargs atbildēja. «Man brūtes nemaz nav.»

«Nu, nu, kas tad tā sarkanā?»

«Tā? Tā ir... nu, kas viņa tāda ir? Laba draudzene.»

«Un tad jums par tiesu līgavas vēl nava?»

Mežsargs iesmējās.

«Vai tad tas tik neticami? Tad jau veltīga būs apgalvošana, ka nava gan vēl. Bet, ja gribu pie patiesības palikt, tad tomēr cita nekā nevaru teikt.»

«Ak tad laba draudzene vien? Nu lai... tad jums tomēr šo danci ar viņu vajadzēja dancot.»

«Bet ja nu man še vairāk tādu labu... labu... ar kuru tad man bij dancot? Tad tak gudrāks esi, ka nedanco ne ar vienu.»

«Ko jūs sacījāt: vairāk?» Ilze jautāja.

Puiša pelēkās acis ieurbās Ilzes acīs.

«Ko varu darīt, ka tik daudzām patīku,» viņš čukstēja. Viņš smīnēja, viņa baltie zobi spīdēja, bet viņš tie tam nebūt neizskatījās alkatīgs.

«Ak, ejiet jūs! Vai jūs?... Jūs gan laikam domājiet?...»

«Nu tak, nu tak! Kā tad! Es tā ceru,» mežsargs sacīja un spieda, jaunu tūru uzsākdams, skuķa pirkstus kā maiglēs.

Franksēzei sekoja nenovēršamā kreicpolka, un tad tika izsaukta dāmu polka.

Apkārt lūkodamās, kādu puisi uzlūgt, Ilze satikās ar Madi.

«Tu jau tagad ar mežsargu vien danco,» viņa sacīja. «Sāk jau par to čukstēt. Šito reizi tādēļ gan varēji izlaist, ar viņu nelēkuse.»

«Ej nu, ej,» Ilze brīnējās. «Es tak tāpat ar visiem... neesmu jau vēl neviena atraidījuse.»

Viņa gāja tāļāk. Viņa labi zināja, cik vārīga lieta bij ar mežsargu nākt valodās - un tomēr viņa sirdī sajuta kaut ko patīkamu.

Te viņa atdūrās uz Ješku. Gluži nospiests tas sēdēja uz sola.

«Kas tad tev, ka tevis nemaz neredz pakustamies?» Ilze viņu jautri uzrunāja. «Ko tu te klekni kā vecs puisis, kuram bailes dancot, tādēļ ka kauli grab? Vai pastaipīsi kājas!»

«Tagad jau jaunkundžu darīšana,» Ješka lēnām atbildēja. «Tagad jau es nedrīkstu.»

«Un kad drīkstēji? Ko tad darīji? Tāpat slinkoji... Bet nāc celies nu kājās, palūkosim...»

Viņa satvēra Ješku aiz rokas, un puisis, kas bij noņēmies šovakar nemaz nedancot, - sekoja baltajai blūzei, un drīzi rozā lentas griezās jautrā virpulī.

«Cik viegli tu danco,» viņš laimīgs murmināja.

«Tu arī,» viņa atteica. Bet viņš tomēr nedancoja tik viegli kā mežsargs. Un cik maigi viņš viņu turēja apkamptu! Gluži vai bailīgi. Un, ja viņa kreisā nebūtu tik karsta, tad Ilze nemaz nebūtu manījuse, ka viņas labā tajā gulēja.