RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Kas tur?» Ilze pēc brītiņa aizrautā balsī čukstēja. Viņa sēdēja uz meitenes lādītes.

«Es,» Ješka atčukstēja pretim un taustījās apmulsis uz priekšu. Viņš piedūrās pie Ilze pleca, atrāva roku ātri atpakaļ un palika no jauna stāvam. Viņa rīkle viņam žņaudzās cieti.

«Kur tu esi? Vai tad nemaz neapsēdīsies?» Ilze čukstēja, veltīgi gaidīdama, ka puisis atkal kustēsies.

«Tāda tumsa,» Ješka stomījās un nolaidās pie Ilzes sāniem. Viņš drebēja aiz laimes - viņš drebēja, nabags, aiz bailēm, ka untums šo laimi atkal varētu postīt.

Viņš pacēla roku, gribēdams viņas roku meklēt, bet nedroši viņš to atkal atvilka atpakaļ. Te viņš sajuta, ka arī viņa drebēja, un tas viņam deva drošību. Viņš satvēra viņas roku un turēja to savās. Viņš nezināja, ko teikt, un sēdēja mēmā laimībā ilgu laiku. Pēdīgi viņš čukstēja:

«To gan nekad nebiju cerējis, ka tu pret mani tik laba būsi.»

Skuķis cieta klusu, un arī viņš atkal minūtes desmit nesacīja nekā. Tad viņš savu labo aplika mīksti viņai ap kaklu. Savas lūpas tik tuvu pielikdams viņas ausij, ka viņa kuplās ūsas pie tās piedūrās, viņš jautāja tikko saprotami:

«Mutes ar dosi?»

Te suns sāka riet un riedams aizskrēja aiz klēts. Ilze pietrūkās un klausījās. Žogs brākšēja, kāds tam kāpa pāri. Suns rēja diktāk.

«Viens nāk,» Ješka murmināja.

«Laikam.»

«Jāiet paskatīties, kas tas tāds ir. Iet?»

«Ej, ej!»

«Velns lai viņu parauj, ja tas nācis... ja tas būtu gribējis...» Ješka nenobeidza spieda krampjaini Ilzes roku, gāja uz durvīm un pazuda krēslā.

Pēc brīža viņa Ješku dzirdēja dusmīgi iesaucamies. Otra pazīstama balss deva spītīgu, bezkaunīgu atbildi, spēcīgas rokas lauzta, sētiņas kārts nobrakšķēja, īss klusums... un tad...

Nekustēdamās Ilze stāvēja un klausījās. Mans Dievs, kas tur notika? Klau, tur dvesa, cīnījās, stenēja...

Tad Ješka atkal ielīda klētiņā. Viņš elsoja grūti.

«Tāds velns!» viņš izgrūda. «Gandrīz mani... bet es viņu tomēr pievārēju! Es viņu tā aizvadīju, ka viņš to pieminēs! Vai tev ir kas... kāds lakatiņš? Ā, man ir daudz asiņu... tek...»

«Tu esi ievainots?» Ilze iesaucās. «Kur tad?»

«Drusku... kreisajā rokā.»

Lādes vāks nokrakšķēja ātri, un acumirkli vēlāk Ješka sajuta uz rokas kaut ko mīkstu. Tas bij Ilzes jaunais zīda lakats.

Ediņa bija gudra - to viņa pate arvienu mēdza apgalvot, to sacīja arī viņas māte un stāstīja katram žīdam un katram lopu kupčam, ko viņas meitiņa visu zināja, ko visu prata. Un tas nebij mazums, mīļo lasītāj! Ediņa prata ar mašīnu šūt, jo viņa pusgadu bij bijuse pilsētā, prata pēc visgrūtākā parauga iztamborēt smukas einzeces, prata franksēzi un kreicpolkā dancot, prata pēc notīm dziedāt un arī drusku klavieres spēlēt - tas ir, nevis ar vienu pirkstu vien, bet gluži kārtīgi ar visiem desmit, - viņa prata ar «jauniem kungiem» tērzēt kā žagata, prata mazo reizesrēķinu gandrīz visu no galvas, mācēja līdz pulksten deviņiem rītā gulēt, zināja, kur sviests un krējums stāvēja, zināja smalki, kur nākamā svētdienā būs «kluba», un mācēja vēl daudz daudz citas jaukas lietas. Bet bij arī, kas viņai nevedās. Viņa nemācēja zeķu adīt, neprata putras vārīt un maizes cept un nevarēja un nevarēja ar Kīšu Jāni iedraudzēties. Un Kīšu Jānis bij tik glīts puisis, un Ediņa tik labprāt ar viņu būtu saprecējusēs! Bet šis, muļķis, necienāja jaukās tamborēšanas mākslas, neprata kreicpolkas dancot, nemīlēja tērzēt un neklausījās Ediņas klavieru spēlēšanā. Viss, ko viņš darīja, ar pagasta jaunām meitām šur tur satiekoties, bij skatīties paslēpšus Priežu Anniņā. Priežu Anniņa nu gan, paldies Dievam, daudz nekā neprata - vērpt, aust un pa māju saimniekot taču nav nekas liels! - bet viņai bij tādi skaisti, apaļi vaigi, kuru sārtums nebij nepatīkamāks par rožu sārtumu. Šo dzīvo rožu dēļ tad laikam Jānis viņu arī mēdza uzlūkot - un Ediņa Anniņu par to ienīda. Cik labprāt arī viņa nebūtu lepojusēs ar sārtiem vaigiem, bet viņas ģīmītis, dievamžēl, bij bāls un ne visai brangs - jaukā tamborēšana, lūk, ķeras pie veselības! Kaut jel vismazāk rītu, parītu un aizparītu viņas vaigi līdzinātos Anniņas vaigiem! Bagātais Ābeltiņš šajās trīs dienās dzers kāzas. Ediņa uz tām ir ielūgta un Kīšu Jānis un Anniņa arī! Trīs dienas viņš varēs Anniņā noskatīties - veselas trīs dienas! Ediņai vai sirds apgriežas riņķī, to domājot! Viņa kāzu rotai ir iztamborējuse veselu kleitu no simtā numura diegiem ar cakām un bumbuļiem, un visuvisādiem valdziņiem, kuros Jānis bez žēlastības satītos, ja tās sasodītās Anniņas nebūtu! Bet nu viss darbs par velti, nu viņš tikai Anniņas vaigos vien skatīsies. Jā, kad Ediņai arī būtu tādas rozes, tad tā būtu cita lieta!... Vai varbūt rozā zāles nelīdzētu?... Ai nē, tās puiši jau pazīst, rozā zāles Ediņai atnestu tikai kaunu un apsmieklu! Bet ko darīt? Ko tad darīt, lai Jāņa uzmanību valdzinātu?...

Ediņa staigā pa istabas balto grīdu, kuru māte ik sestdienas noberž, un domā un domā. Viņai gudrā galviņa sāk tvīkt, un viņa iziet dārziņā. Te viņa staigā starp puķu dobītēm, kuras māte glīti izravējuse, un uzmet pēdīgi acis bišu tropam. Cik mudīgi mazie kustonīši skraida, rudenī būs atkal daudz mediņa. Ediņai iekrīt prātā, ka nedēļu atpakaļ ganu Pēteris bij gribējis paskatīties, vai bites jau daudz iekrājušas, un ka bite zēnam bij iedzēluse vaigā. Vaigs mazliet bij uzpampis, un Pēteris no tās puses, kurā bij dzēlums bij izskatījies daudz smukāks nekā no veselās puses. Un šis uzpampums bij stāvējis četras dienas un tikai vēl piektā sācis šļābt. Gudrai Ediņai piepeši kaut kas iekrita prātā. Ātriem soļiem tā tuvojas tropam un saķer vienu bitīti. Viņa to sakaitina mazdrusciņ un pielaiž tad pie labā vaiga. Bite tajā iedzeļ. Ediņa saķer otru, sakaitina to un pieliek pie kreisā vaiga. Bite iedzeļ vaigam pašā vidū. Ediņa tikko neiegavilējas. Un no Anniņas vairs nav ko bīties, nu viņai būs vēl brangāki vaigi par šo muļķa skuķi!

Priecīgi viņa iet atpakaļ istabā, pārskata no jauna kāzu rotu - pašaustu kleitu ar samta priekšu, kurai kāds neveiklis, dievamžēl, uzlējis lielu tauku pleķi un kas tādēļ Ediņai bij jāaizsedz ar tikpat lielu, sarkanu šleifu - kartūna kleitu ar daudz cēliem kremeļiem, pirktu kleitu ar pirktām spicēm un pēdīgi skaisto, no simtā numura diegiem tamborēto kleitu. Tad viņa mierīgā prātā, tēvareizes neskaitījuse, noliekas gulēt un sapņo līdz rītam par Kīšu Jāni.

Bet otrā rītā viņu uzmodina paskaļš kliedziens iz mātes mutes.

«Kas nu?» Ediņa iesaucas un lūko acis plēst vaļā - bet nevar.

«Kungs tētīt, kungs tētīt, kāda tu izskaties!» māte vaimanā un aiz sabaiļa tikko var noturēties kājās.

«Kāda tad izskatos!» Edina iztraukusēs jautā un lūko no jauna atdarīt acis. Bet, kas neiet, tas neiet. Ģīmis viņai tā uzpampis, ka bail tajā skatīties. Acis pavisam aizpampušas, deguns nozudis vareno vaigu starpā, un no mutes arī gandrīz nekā nevar manīt. Bez tam viss ģīmis spīd, kā ar taukiem noziests. Viņas izskats ir, ar vārdu sakot, tikpat briesmīgs kā smieklīgs.

Asarām plūstot iz mazām šķirbiņām acu vietās, Ediņa izstāsta mātei, ko vakar izdarījuse, un lūdz, rokas lauzīdama, lai tai palīdz. Bet ar ko nu palīdzēsi? Neko darīt - jāpaliek visām četrām kleitām līdz ar Ediņu mājā un jāatstāj Kīšu Jānis Anniņai vienai pašai. Šī tad arī zināja savu labumu piekopt, jo trešā kāzu dienā viņa bij Jāņa brūte.