RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Saimniece, gara, ne visai branga sieva, mīlīgām, zilām acīm, pie šiem vīra vārdiem izbrīnojusies pacēla galvu.

«Ješka un precēties,» viņa lēnām atbildēja, «cik ilgi atpakaļ tad vēl ir, ka viņš bij mācībā!»

«Tu arvienu domā,» saimnieks iesaucās, «ka tādēļ, ka viņš tagad mūsu vienīgais bērns, viņam nekad no tevis nebūs šķirties. Bet tam tā nebūs palikt. Ļaudīm nebūs domāt, ka mans Ješka nevar dabūt sievas tādēļ, ka viņu priekš zaldātiem par nederīgu izbrāķēja, vai saproti?»

Citādi tik mierīgā sieva atbildēja drusku kaitināta:

«Nezinu, ko tu gribi, tēv. Vai Ješka kaut kā nedara pareizi, jeb vai viņš tev kaut kur ir par šķērsli? Vai tu viņu kādreiz esi redzējis piedzērušu, jeb vai viņš kādreiz krogā ir lamājies vai kāvies? No mūsu Ješkas neviens nekāda ļauna nevar teikt.»

«Tā jau ir tā lieta,» vecais Kļaviņš dusmīgi iesaucās, «ka viņš nekur nepieduras, turklāt viņam tāds balts ģīmis kā-kā- »

«Kā kungam,» sieva sacīja.

«Tāds balts ģīmis kā piena piks,» saimnieks nobeidza. «Esmu viņam jau vairāk reižu teicis, lai viņš notrin ģīmi ar cūkas taukumu un lai tad saulē gozējas, un viņš arī ir klausījis - zināms, viņš jau arvienu klausa, - bet tas viņam nav neko palīdzējis. Balts bija, balts palika! Un tāds pienapuika grib būt vecā Kļaviņa vienīgais dēls?...» Viņš pīpēja, ka dūmi vien juka.

«Es nezinu, ko tu gribi,» māte tagad, patiesi sadusmota, iesaucās. «Vai tā Ješkas vaina, ka tas vairāk mātē nekā tēvā atsities? Vai tā viņa vaina, ka tavs mīļais dēls Mārtiņš nomira? Jeb vai tā viņa vaina, ka viņa krūtis priekš zaldātiem bij par šaurām? Vai varbūt Ješka, kurš vairāk un smalkāk sajūt nekā citi, tādēļ mazāk strādā jeb vai viņš zirgiem kādreiz auzas nelaikā pabēris, labību nevienādi nosējis vai citu kādu muļķību izdarījis?...» Uz viņas vaigiem tagad parādījās divi sarkani plankumi.

Saimnieks pagrieza galvu sāņus, un, lai nemanot pie sevis varētu nosmieties, viņš urbinājās ap savu pīpi.

«Tas nu paliek viens kas tiesa,» viņš tad runāja dziļā balsī, «mūsu Ješka ir zābaks, un tas man nebūt nav pa prātam. Kad tas neko nepalīdz - viņa ģīmi ar speķi ieziest, lūkosim caur saprecināšanu viņu pārvērst krietnā, ņiprā puikā, tādā,» viņš nosmīnēja blēdīgi, «kāds es savos jaunības gados biju.»

«Nu, nu,» māte sacīja, bet sargājās šiem vārdiem vēl ko piedēt klāt.

«Rītu,» saimnieks turpināja, atkal stipri pīpēdams, «aizjūgsim melni un brauksim līgaviņas lūkoties. Neesam jau nu piespiesti tādas ņemt, kura mums ceļā gadās, varam apdomāties un, kad mums kur nepatīk, varam braukt tālāk.»

«Uz kurieni tad tu esi nodomājis braukt, tēv? Man tak arī tas jāzina.»

«Visupirms,» saimnieks noteikti atbildēja, «brauksim uz Mežmaļu Lapiņu, tur ir divas, tad uz Aveniem - Avenam ir septiņas, gluži kā kādam mācītājam, tad uz Bizuļiem, tur ir tik viena vienīga, bet tā esot labi izdevusies, nesot, ja vajadzīgs, divus pūrus rudzu uz muguras kā kāds tēviņš.»

«Bet es nezinu, vai tas Ješkam jel maz patiks,» saimniece iemeta starpā.

«Ješkam?» vecais Kļaviņš izbrīnojies izsaucās. «Kas tad tam tur ko patikt? Domāju, ka viņam tas var būt viena alga, kad viņš tik dabū sievu, un to es viņam gan izgādāšu.»

«Un tad tālāk?» māte vaicāja.

«Saprotama lieta, ka brauksim arī uz Trauklaižiem. Trauklaiži prot vislabāk saimniekot, to nevar noliegt. Tur nenokrīt ne drusciņa no galda, ja tās kāds nepiekopj un nepaceļ, un tā ir gudri, tā man patīk.»

«Ļaudis saka,» sieva atteica, «ka tam, kas ejot līgaviņas lūkoties, labi esot jāuzmana, kā uzdomātā meita sieru griežot. Kura viens, divi nazi iegrūž sierā un nogriež biezu klampu, tā nemūžam nebūšot taupīga saimniece; bet kura atkal tikai tādu plānu tēnīti vien nogriež, tai ir skopības velns sirdī. Tikai tā, kura nedz par daudz, nedz par maz nenogriež, tikai tā būs reiz laba sieva.»

«Man no savas puses,» vecais Kļaviņš atbildēja, «skopības velnam nekas nav pretī, mums vajaga vedeklas, kura mantu satura kopā, un Ješkam vajaga sievas, kura to tiesu cietāka, cik viņš gļēvs.»

«No Jaunzemju Šīroniem tu jau vēl nemaz neesi runājis, tie tak arī pieder pie mūsu pazīstamiem.»

«Tie ir ārvalsts ļaudis,» saimnieks atbildēja, «ar tiem man nav nekādas darīšanas.»

«Ārvalsts? Viņi tak dzīvo mūsu pagastā, Jaunzemji tak pieder pie mūsu pagasta.»

«Jaunzemji gan, bet ne Šīroni, tie ir ienācēji.»

«Un kas par to? Ar Šīroniem mans tēvs un mana māte bij labi pazīstami, var būt, ka tiem arī ir meita, kuru tie grib tautās laist, - es jau nezinu, neesmu tur bijusi. Saka, Šīroni esot ļoti bagāti.»

«Jā,» vecais Kļaviņš atbildēja, «zirgu un govi labprāt no Jaunzemjiem uz Kļavkalniem atvestu, lai gan tiem tādas barības, ar kādu tie apraduši, nevaru mest priekšā, bet tāds lopiņš ir prātīgs, un, kur viņš redz, ka tā lieta citādi neiet, viņš apmierinās. Bet vedeklas, no bagātas sugas vestas, ir lielmanīgas un paliek lielmanīgas. Viņas ik dienas grib sēdēt pie pilnām bļodām, nevaicādamas, kā pie tām lai tiek, un no tādas vedeklas Dievs lai mani pasargā.»

«Bet, tēv, kad mūsu Ješka atvestu sievu no Jaunzemjiem līdz ar pilnām bļodām, tad mums tak par tām nemaz nebūtu jāgādā.»

«Vai tu tā domā?» vīrs asā balsī atbildēja. «It kā kad pasaulē dēlu nemaz nebūtu un tēvs allaž vecākajam lielākās daļas neatgrūstu, lai nauda un manta paliek kopā! Es gribu brangu vedeklu, kura labu grasi naudas dabū līdz, īstu zemnieka meitu, kura prot vērpt un aust un kurai lopi mīl.»

«Bet laipnai un dievbijīgai viņai tak arī vajaga būt, vai ne, tēv?» sieva dzīvi iejautājās.

Atkal vecais pīpei izvilināja kuplus dūmus.

«Es jau nu cūkas maisā nepirkšu,» viņš sacīja pēc brīža...

«Kā domā,» sieva atkal iesāka, «vai neapstaigāsim vēl drusciņ savus laukus? Tas tak ir svētdienas darbs, un saule vēl augstu pie debesīm. Man gribētos redzēt, vai jau rudzi nesāk ziedēt, laiks jau gan būtu.»

Vecajam Kļaviņam tas bija pa prātam, viņš piecēlās smagi. Plaši un cieti viņš stāvēja savos biezajos zābakos, ciets un sīksts kā zarains ozols. Pelēkās diedziņu audekla bikses, vadmalas svārki un veste ar raibo kakla lakatiņu zem tās viņam deva glītu, cienīgu izskatu. Brūni sarkanajā, brangajā ģīmī bij manāms stingrums, kas likās sakot: «Šis ir vecais Kļaviņš, kas viņa mājā dzīvo, tam jāklausa un savs uzdevums ātri un krietni jāizpilda.» Bet gudrās, pelēkās actiņas, lai gan tām bij asi skatieni, liecināja no labsirdības. Sieva pie viņa sāniem izskatījās kā gari noaugusi puķe, kura neilgi atpakaļ pārziedējusi. Gari un slaidi tā karājas pie kāta un palokās, kad vējš aizpūš garām.

«Skaties, kas par jaukiem ziediņiem,» sieva sacīja uz vīru, kad tie aiz mājas kādam ežmaļam gāja garām, «kā tie visi griežas pret sauli un tauriņi lido ap tiem.»

«Nu, lai nu tie lido vien,» Kļaviņš atbildēja, «tie arī ir tādi radījumi, bez kuriem pasaulē varētu iztikt, nedara nekāda laba, un vēlāk tiem nav ko ēst.»

«Nu, viņi tak vienā vietā, otrā kaut ko savai vajadzībai dabū. Pasaule ir liela, tur katrs savu daļiņu var atrast.»

«Tā, tā,» vīrs izgrūda nievājoši, «par bitēm un vēl, vēl par skudrām es nekā nesaku, visi citi tādi spārnaiņi manis dēļ bijuši nebijuši pasaulē.»

«Katram kustonīšam, tēv, ir savas labās un ļaunās īpašības, tāpat kā cilvēkam. Nevajaga visu vienā maisā bāzt, kam kaut kas īpats piemīt, tam lai tas arī paliek.»