RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Ar to tu gan laikam zīmējies uz tavu pienapicīgo Ješku,» saimnieks atbildēja kaitināts. «Gribētu zināt, kas par sevišķām īpašībām tam piemīt? Vai viņš ir tāds puika, uz kuru var palaisties un no kura var domāt, ka, ja būs kāds krietns darbs izdarāms, viņš būs pirmais, kas pie tā ķersies? Tāds puika man patiktu, bet tāds jau mūsu Ješka nekad nebūs. Tas jau nu velti.»

Sieva negribēja sacelt naida caur pretī runāšanu, viņai arī bāršanās nebūt nepatika, tādēļ tā sacīja, vīru gribēdama vest uz citām domām, un pārbraucīja mīksti ar roku pār garajiem liniem, kas celiņa kreisajā pusē auga un bij noliekušies uz to:

«Mūsu agrīnie lini šogad būs skaisti, tēv.»

Patiesi, lini bij skaisti! Kā zila jūra tie viļņoja, it kā kad gabaliņš zilo debesu būtu nolaidies zemē, gribēdams to apbalvot šiem dārgajiem augiem. Abi vecie palika stāvot un skatījās visapkārt. Labības un āboliņu lauku vidū kalnā aiz viņiem stāvēja Kļavkalni. Pa labai un pa kreisai rokai tālumā bij redzami kaimiņu māju jumti, bet viņu priekšā, tur aiz mežiņa, aiz lielajām dzimtskunga pļavām, aiz Ogres uz sarkanā māla krasta, spīdēja Jaunzemju dzīvojamās ēkas baltais šindeļu jumts...

Vecais Kļaviņš pacēla galvu, paošņāja un noņurdēja:

«Bet tad ta garda smaka!»

«Jā, esam pašā ziedu laikā,» saimniece atteica.

«Jā,» vecais apstiprināja un tad pēkšņi pielika: «Kas tad tur zem tā ozola sēd? Nudie, tas jau ir mūsu Ješka.»

Uz zaļa pakalnīša stāvēja liels, nosūnojis ozols. Milzīgi akmeņi, kādus satricinātie jūras ūdeņi pirmlaikos bij atnesuši, pa pusei zemē nogrimuši, gulēja ap to, un uz viena no šiem akmeņiem sēdēja Kļaviņu Ješka, vecā Kļaviņa dēls. Viņš bij galvu atspiedis rokā, likās tā, kā kad tas skatītos Ogres sarkanajā krastā, aiz kura saule nupat taisījās nozust, zaļās pļavas sarkanu blāzmu pārklādama. Dziļi domās viņš gan laikam bij nogrimis, jo viņš nesadzirdēja abu veco soļu, kuri taču nebij visai klusi; un tikai tad, kad tie bija gluži tuvu pienākuši un tēvs viņam ne visai laipni uzsauca: «Vai tu jau atkal kā zaķis ar vaļējām acīm guli?» - Ješka uzlēca stāvu un stāvēja satrūcies vecāku priekšā.

Vecais Kļaviņš uzlūkoja jauno nelaipniem skatieniem.

«Labi, ka mēs tevi še sastopam,» viņš sacīja pavēlošā balsī, «rītu brauksim līgavas lūkoties, var būt, ka tu tad vairāk saņemsies un tapsi jautrāks, kad tev būs sieva.»

Ješka skatījās tēvā kā dulls.

«Bet kādēļ tad, tēt?» viņš pēdīgi stomījās; savā sirdī viņš varbūt domāja: «Kam vēl tik spēcīgs tēvs, tam vēl nevajaga precēties.»

«Ne tādēļ,» vecais Kļaviņš ierūca, «ka es jau būtu nodomājis līst aizkrāsnē, tik tālu mēs vēl neesam, nē, tev vai nu kaut kur jāiet iegātņos, vai atkal par sievas naudu jānopērk kāda māja, un es tad arī vēl no savas puses ko dadošu klāt.»

Ješka bēdīgi nokāra galvu, bet māte vīram piedūra pie sāniem. «Liec tak nu viņam miera,» viņa sacīja ne bez dusmām, jo lai gan viņa visās citās lietās vīram bij paklausīga, tiklīdz kā viņš Ješku aizkāra, viņa tam pretojās.

«Nē, neliec vis,» vīrs uzbārās. «Viņam tas jāzina un pēc tā jāturas.»

«Vai tēv, man nu gan vēl tagad negribas precēties,» Ješka stomījās.

«Vai tev gribas vai negribas, par to tu nemaz netopi jautāts,» tēvs tagad dusmīgi iesaucās. «Tu iesēdīsies vāģos un brauksi man līdz, par citu es gan gādāšu.» Un uz tām pašām pēdām viņš apgriezās, satvēra sievu aiz elkoņa un vilka to sev līdz. Brītiņu tā paklausīja un sekoja vīram, bet tad viņai iežēlojās dēla, kurš kā uz mutes sists pie ozola bij palicis stāvot.

«Ej nu tu vien savu ceļu, tēv,» viņa sacīja, «gan es tevi panākšu, es tak tā bērna savās bēdās tur zem ozola viena paša nevaru atstāt.»

Saimnieks iesmējās zobgalīgi.

«Ta tad brangi,» viņš bārās. «Viņa runā no bēdām, kad tēvs dēlam grib sievu ņemt.» Bet māte jau bij ceļā uz ozolu, un tātad viņš viens pats lēnām tipāja tālāk, tik stipri pīpēdams, ka dūmi vien juka.

Ješka atkal sēdēja uz akmens un skatījās uz vakariem.

«Ješkiņ dēliņ,» māte sacīja, viņam viegli roku uzlikdama uz pleca, «kāpēc tu izliecies tik apstulbis, kad tēvs ar tevi runā? Viņš jau nemaz nezina, kāds tu īsti esi. Tici man, ja viņš ar tevi arī tā parupji apietas, viņš tomēr paliek tavs tēvs un grib tavu labu... Vai tad tev pavisu visam negribas precēties, ka tu viņa priekšā stāvi kā no laivas izsviests un viņam cita nekā nezini atbildēt kā:

«Vai, tēv, man nu gan vēl tagad negribas precēties!»»

«Memmiņ, tu jau vēl pie manis esi,» Ješka atbildēja un skatījās ar mīlestību mātē. «Bez tam es vēl nekad par precēšanos neesmu iedomājis.»

«Bet ir tak jauki būt tādai jaunai sieviņai par vīru, Ješkiņ. Tev tik šitāda laime īsti jāiedomājas, un tad vai tev negribētos pašam savu māju? Tu tak visu mūžu nevari būt tēva pirmais puisis.»

«Memmiņ, man ļoti patīk, kad tu man ko pavēli, un mājas, - mājas man nepatīk nevienas tā kā mūsu pašu.»

«Tas viss nekā nelīdz, dēls, ko tēvs grib, tas bērnam jādara. Iesim nu uz māju un sameklēsim svētdienas drēbes, jo ar nātnām biksēm un veciem svārkiem tevis tak nevaru laist sievas meklēt.»

Ješka noglaudīja viegli savu veco svārku piedurkni, kurus māte pati bij vērpusi un audusi.

«Tu, zināms, ar visu esi mierā,» māte sacīja un satvēra dēla roku, jo tā gribēja, lai tas tūliņ nākot līdzi.

Pirms aiziešanas Ješka vēlreiz paskatījās tālajā Ogres krastā, aiz kura saule tagad bij nozudusi. Visas vakara puses debesis tagad kvēloja jaukā sārtumā. Ješkam patika vietiņa zem vecā ozola. Kā jūras uzskats sirdī modina ilgošanos, no kuras nevar zināt, vai tā nozīmē prieku: vai bēdas, tā Ješkam likās, kā kad zaļais pļavu laukums viņa dvēseli vilktu un vilktu pie sevis, vilinātu projām no tēva mājas uz kaut ko nezināmu, uz kaut ko jauku un tomēr bēdīgu... Bet tagad viņam mātei bij jāiet līdz.

Ilgi viņš nokavējās stallī pie zirgiem. Tur stāvēja melnis, ko viņš pats bij izaudzējis. Ķēve bij nosprāgusi, un kumeļš bijis tik vājš, ka to bij gribējuši nogalināt. Bet Ješkam viņa bij iežēlojies, viņš bij uzņēmies vājo lopiņu kopt un barot un bij turējis vārdu. Nekad cits viņa kumeļam nebij pasniedzis nedz barības, nedz ko dzert. Pie šitā zirga viņš nu tagad stāvēja un nostūma viņam krēpes no pieres un glāstīja tam gludo kaklu. Un zirgs Ješkā skatījās tik gudri un mīļi, ka puisis viņam aplika rokas ap kaklu un tikko, tikko nesāka raudāt. Pret tēva prātu, to viņš zināja, nekas nebij izdarāms, jo tēva prāts Ješkam līdz šim tā bij bijis jāizpilda kā Dieva prāts.

Viņam no staļļa iznākot pie debesīm mīlīgi un skaisti mirdzēja vakara zvaigzne. Ješka pacēla uz jauko zvaigzni savas acis, it kā mierināšanas no tās gaidīdams, bet likās, kā kad zvaigzne par viņu un viņa bēdām smaidītu... Klusi un domīgi Ješka iegāja istabā, kur meita nupat kā vakariņas uzlika uz galda. Ne vārdiņa nerunājis, viņš paēda un aizgāja gulēt.

Otrā rītā Ješku uzmodināja gailis ar savu skaļo dziedāšanu. Ješka bij nemierīgi gulējis. Viņš nokratīja ātri miegu un apģērbās. Nu atkal iesākās dienas darbi, vieglie un grūtie. Ak nē, šodien jau viņam bij jābrauc līgaviņas nolūkoties... Daudz daudz mīļāk nekā ar tēvu braucis sievas meklēt, viņš sava meļņa vietā būtu iejūdzies arklā un to vilcis pār papuvi. Viņš iekūla zirgiem miltus un tad nomazgājās. Skaidrais, vēsais ūdens viņu padarīja mudrāku; cieti viņš sakoda zobus. Tas, kas viņam šodien bij jāizdara, viņam likās esot tik grūts un nepatīkams, ka viņam nemaz vairs istabā negribējās iet atpakaļ. Dārzā aiz ābelēm burbuļoja upīte. Tur viņu māte atrada, kad tā viņu meklēja, gribēdama tam iedot siera gabaliņu, ko uzkost, lai dēla dzeguze neaizkūkotu.