RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Meitas viņam pa tam bij sakrāvušas visādus niekus uz šķīvja, tā ka kaunīgais puisis nezināja, ko darīt, ko ne. Tā kā viņa māte bij klusa, godīga sieva, viņam visa šitā būšana izlikās traka un bērnišķa, un viņš no sirds vēlējās, ka tas jau būtu projām. Šī vēlēšanās tad arī drīzi vien piepildījās, jo viņi tikko bij paēduši, kad vecais Kļaviņš sacīja:

«Man žēl, nāburgs, ka tev nav tāda šķēļa, kāda man vajaga. Kad tu kādreiz uz mūsu pusi brauc, nepiemirsti jel arī mūsu mājā iegriezties, lai mēs tev tavu laipnību varam atmaksāt. Zināms, mēs jau nu gan viesu tā nespējam uzņemt kā jūs.»

Tad tēvs un dēls atvadījās un abi atstāja istabu. Lapiņš, viņa sieva un abas meitas stāvēja pie durvīm un smējās, viesiem aizbraucot: tie bija jautri cilvēki, kas visu no jautrās puses uzlūkoja.

Vecais Kļaviņš ilgi nerunāja ne vārda, pēdīgi viņš sacīja: «Tā nevajaga dzīvot,» - un pēc brīža viņš pielika: «Un nu brauksim uz Aveniem. Avena meitām arī ir sarkani vaigi, un mēs varam izvēlēties, kuru gribam.»

«Viņam gan laikam daudz meitu?» Ješka nedroši ievaicājās.

«Gabal septiņas jau nu gan būs,» tēvs atteica. «Visvecākās un visjaunākās neņemsim, gan mums viena no vidējām derēs.»

Aveniem, kurus par pusmuižu saukt nebūt nebij kauns, bij varen lepni kviešu lauki. Viss še stāvēja labākā kārtībā. Dzīvojamā un citas ēkas, no akmeņiem uzbūvētas, liecināja no viņu īpašnieka bagātības un patika it sevišķi vecajam Kļaviņam.

«Tur ir labi arts un sēts,» viņš runāja, uz kviešu tīrumu rādīdams, kurš beidzās cieši pie staļļa pakaļas mūra; un kad tie bij iegriezušies sētā: «Te pūš cits vējš nekā Mežmaļos, katrai lietiņai te sava vietiņa. Nu, redzēsim!»

Viņi Avenu atrada koku skolā, kur tas ābelītes apkopa. Avens bij saimnieks, kas no puišu kārtas bij cēlies, vīrs ar cietu, brūnu, grumbainu ģīmi. Ilgas pūliņu un panākumu pilnas dzīves prieki un bēdas bij skaidri salasāmas zīmes uz viņa pieres atstājuši. Viņš bij ļoti vienkārši, bet ne nabadzīgi ģērbies.

Vecajam Kļaviņam pa tām starpām caur kviešu tīruma uzskatu un visu jauko kārtību mājas būšanā sirds no prieka bij sākusi lēcin lēkt. Viņš neapdomājās ilgi, bet piegāja ātri pie Avena:

«Allaž īsi, aši un skaidri, nāburgs,» viņš uzsāka, tam roku sniegdams. «Es un mana sieva šķietam laiku pienākušu, kur mūsu Ješkam jāprecējas, un tātad mēs jums negribējām braukt garām. Ja tev tā lieta ir pa prātam, apspriedīsim viņu drusku sīkāk.»

Kociņa nepalaizdams vaļā, ap kuru tas rīkojās, Avens uzbīdīja lielās brilles kārtīgi uz deguna un aplūkoja Ješku ar pazinēja skatieniem no galvas līdz kājām.

«Ir vēl krietni jauns,» viņš sausi atteica.

«Bet gudrs,» vecais Kļaviņš pielika, kas arī domāja: «Katram žīdam jālielī sava prece,» - «viņš nedzer,» tas turpināja, «un prot saimniekot. Turklāt viņš mans vienīgais bērns, un, kad arī es tagad māju pats paturu, viņam nekā netrūks.»

«Bet viņi būs nevienāds pāris,» Avens mierīgi atbildēja. «Bet jūs jau varat viņā noskatīties.»

Viņš pagriezās uz mājas pusi un sauca stiprā balsī:

«Līze lai nāk šurp!»

Kad balss bija noskanējusi, sētā bij dzirdama kustēšanās, un nebij ilgi jāgaida, tad dārzā ienāca meita, kura nelikās vairs jauna esot. Kad viņa tuvu bij pienākusi, abi Kļaviņi redzēja, ka meitai bij tāds ģīmis, kāds senlaikos Leai būs bijis, proti, ģīmis, kurā viss ačgārni likās stāvot. Sēras un pazemība šo ģīmi apklāja kā ar kādu ēnu. Nokaunējusies meita stāvēja vīriešu priekšā un satvēra, sev citādi nezinādama palīdzēties, priekšauta stūri.

«Nu?» tēvs sacīja, un viņa skaidrās acis pētoši skatījās tēvā un dēlā.

Ješka bij nolaidis acis, dziji, ļoti dziļi, un vecais Kļaviņš iekāsējās - labi dikti.

«Vai jūs viņu gribat vai negribat?» Avens īsi vaicāja, bet vecais Kļaviņš nebij tik ātri piedabūjams.

«Tāds ar tādu der kopā, nāburgs,» viņš cieti atteica, «mans dēls ir jauns, dod viņam vienu no tām jaunajām, tad viss ies pareizi.»

«Marš, projām, Līz,» tēvs pavēlēja meitai, kura pa tam Ješku pusbailīgiem, pusmīlīgiem skatieniem bij uzlūkojusi. Viņa tūliņ paklausīja un iziedama nolīkās un izrāva pāri nezāļu, kas zemei, kurai tik daudz kociņu bij jāuztur, atvilka spēku.

Avens turpināja savu darbu.

«Kādēļ tad tu man to vecāko vien gribi dot un citas ne?» vecais Kļaviņš tagad pielabinošā balsī runāja. «Tev tak ir meitu kā mācītājam.»

«Tādā kārtā, kādā viņas pasaulē ienākušas,» Avens atbildēja, «tādā kārtā viņām arī būs iziet pie vīra. Es jums saku, pirms Līze nebūs izprecēta, tikām manām citām meitām arī neļaušu precēties.»

«Vai šitas nodoms nepārgrozāms?» vecais Kļaviņš jautāja.

«Viņa ir krietna meita,» Avens atbildēja, «viņa to pelna, ka tēvs par viņu gādā... Es viņai došu lielāku pūru nekā viņas māsām,» viņš pēc brīža turpināja, «jo vienkārt viņa ir tā vecākā un tad viņai ir tā nelaime ar to ģīmi. Bet par to gan varu galvot, ka tas, kas viņu paņems, dzīvos laimīgi. Viņa ir krietna meita, tik jāaprod ar viņas ģīmi.»

Vecais Kļaviņš kratīja galvu, viņš domāja, ka viņa sieva no šitāda ģīmja sabītos.

«Var būt, ka tu vēl apdomāsies,» viņš atkal lēnām uzsāka, «priecātos par to, un tu zini, kur vecais Kļaviņš ir atrodams.»

«Ko esmu teicis, pie tā palieku,» Avens atbildēja.

«Nu, tad sāksim atkal iet,» vecais Kļaviņš runāja, uz dēlu pagriezies. «Neņem par jaunu, nāburgs, bet, tā kā tu gribi, tā es nevaru. Ardievu, Avenu tēv!»

«Ardievu, Kļavkalnu tēv!»

Tēvs un dēls soļoja viens pakaļ otram šķērsu pār lielo pagalmu. Pie putnu kūtiņas stāvēja Līze un iebēra putniem kaut ko silītē. Vistas, zosis un pīles spiedās ap savu barotāju, gārdza, ķērca, gagināja un kvarkšķēja, ka bij jādomā, ka meitai ausis aizkritīs. Bet šī skatījās it laimīga savos mīluļos, palīdzēja vājākajiem un nestiprākajiem tikt pie barības, atgainīja par daudz drošos no sevis nost un runāja ar tiem kā ar cilvēkiem. Tātad arī viņai savs prieks bij pasaulē.

«Uz Jaunzemjiem ne,» vecais Kļaviņš pavēlēja, kad tie vāģos sēdēja un Ješka bij sācis zirgu griezt. «Tagad brauksim uz Bizuļu Lūsi, tam nu gan ir tik viena vienīga, bet tā atsver divas.»

Ješkam tā bij ap sirdi, kā kad viņš nupat no lielām briesmām būtu izglābies, kā kad no vilka būtu izbēdzis un nu tam uz lāča būtu jākrīt - viņš nopūtās slepeni...

Viņi nu atkal brauca gar ziedošiem āboliņa laukiem, pa mežiem, gar pļavām un pēdīgi nonāca Bizuļos.

«Lai nu gan Bizuļi nav nedz tik liela, nedz tik laba vieta kā Aveni,» vecais Kļaviņš runāja, «tad tomēr ar tiem var pārtikt. Viņi ir labi uzkopti un nebūs jādala uz daudz daļām, bet kritīs vienai vienīgai. Saņemies, sapurinies, Ješka, tā ka tu Bizuļa meitas priekšā pēc kā izskaties, tā ir tāda, tā neņems snauškas...»

Tēvs ar dēlu izkāpa no vāģiem, un Ješka piesēja zirgu. Tā kā pa tām starpām bij pienācis launaga laiks, vecajam Kļaviņam sāka gribēties ēst. Ješka, zināms, kaudamies ar izbailēm, ka dabūs brūti, par ēšanu ne domāt neiedomāja.

Sētā valdīja neierasts klusums, jo visi, kas vien tik varēja grābekli pacilāt, laikam bij pie siena. Brītiņu pagalmā pakavējušies, abi līgavas meklētāji sāka iet uz istabu. Celītis veda kādai mazai ēkai garām, kuras durvis tikai līdz pusei vien bij aizvērtas. Pie durvīm pienākuši, viņi piena kambarī - par tādu vecā Kļaviņa pazinēja acs mazo ēku atzina - izdzirda dīvainu troksni. Pliukš, plaukš, pliukš, plaukš - tā skanēja aiz durvīm un pa starpām vēl kas, kas kā raudāšana izklausījās. Vecais Kļaviņš, kuram allaž labāk patikās skatīties nekā klausīties, ātri durvis atgrūda vaļā, viņš tak gribēja zināt, ko tas troksnis nozīmēja, un, vai redzi, - piena kambarī bij Bizuļu Trīne, meita, tepat tik liela kā Ješka, bet vareniem pleciem un locekļiem, īsts milzu tēls, no kura varēja domāt, ka tas piederēja pie spēcīgā Lāčplēša dzimuma. Viņas priekšā, kā cālītis no vanaga glābdamies, rokas priekš gīmja turēdama, bija saplakusi meitene, bet tomēr viņa dabūja brangākās pļaukas pa vienu un pa otru ausi un šņukstēja, ka bēda bij ko klausīties. Uz sola stāvēja sviesta spainis, kuram vāks bij noņemts.