RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Tas gadās labi,» viņš izsaucās, «taišņi uz Jaunzemjiem es gribu iet viena zirga ierunāt, kurš ar manu melni kopā derot.»

«Un no kurienes tad tu esi?»

«No Kļavkalniem, - vecā Kļaviņa dēls,» viņš nosarkdams pielika.

«Un es esmu Zirnīšu Marija. Bet kā tev vārds?»

«Ješka.»

«Kļaviņu Ješka,» viņa klusu pie sevis atkārtoja un skatījās slepeni un bēdīgi viņā, viņa smalkajā un tomēr vīrišķajā ģīmī, kāda tā savā laikā vēl nebij redzējusi, un tad viņa dikti un sirsnīgi sāka smieties.

«Par ko tu smejies?» Ješka vaicāja. «Vai par manu vārdu?»

«Jā, smejos, ka mēs abi esam maziņi: tu Kļaviņš, es Zirnīts.»

«Maziņi gan, it īpaši es,» Ješka atteica, roku virs galvas paceldams, it kā tas gribētu savu augumu mērīt. «Nezin cik lielam man tad nevajadzētu būt, kad mani par Kļavu sauktu.»

«Cik es zinu, tad tu esi vienīgs dēls,» Marija atkal uzsāka, «vecāki tevi laikam gan ļoti mīlē?»

«Māte nu gan mani ļoti mīlē, bet tēvs - -»

«Nu, tēvs?»

«Tas manis lāgā vis neieredz.»

«Neieredz? Kādēļ gan tā?»

«Tādēļ, ka manis nenoņēma zaldātos, mani izbrāķēja par nespēcīgu. Bez tam -» Ješka stomījās, viņam gandrīz bij kauns to izrunāt, - «bez tam es vēl nekad neesmu bijis piedzēries un kāvies es arī vēl ne ar vienu neesmu.»

«Tā, tā,» meitene sacīja, pacēla acis un skatījās no jauna Ješkas ģīmī.

Pēdīgi viņa atkal iesāka strādāt; viņa taču nedrīkstēja laika ar tērzēšanu pavadīt.

«Ja tu neņem par ļaunu, es tev palīdzēšu kādu gabanu sakraut,» Ješka runāja. «Var būt, ka tad tavs saimnieks man zirgu par kādu rubli lētāk atlaidīs,» viņš jokoja.

Viņa pasmīnēja, pamāja ar galvu un parādīja Ješkam otru grābekli, kuru tas paņēma, un tā tad viņi kasa čaukstošo sienu un lika to gabanā. Bija viegls, patīkams darbs. Mazs vakara vējiņš pūta, saule tecēja uz leju, gaiss palika vēsāks. Ješka jutās tik laimīgs kā vēl nekad. Viņš apstājās, atspiedās uz sava grābekļa un skatījās viņā, un viņa, to pamanīdama, uzsmaidīja tam jauki un laimīgi. Te uz reizi no Ješkas acīm novēlās kā migla, un viņš sajuta un atzina, ka v i ņ a tā bij bijusi, pēc kuras viņš, zem vecā ozola sēdēdams un tālumā uz Ogres sarkano krastu skatīdamies, tik neizsakāmi bij ilgojies.

«Es vēl nekad tādas meitas neesmu redzējis, kāda tu esi,» Ješka sacīja, kad brīdi bij cietis klusu.

«Vai patiesi?» viņa atbildēja puspriecīgi un pusbailīgi. «Nu tas nu ar nav nekas liels.»

«Ir gan, mīļā. Tas nebūs vis tā nejauši gadījies, ka tevi šodien sastopu ceļā, negribu tev slēpt, ka šodien jau no paša rīta līdz šim laikam ar līgaviņas meklēšanu esmu nodarbojies.»

Atkal viņa smējās tik skaļi un tik sirsnīgi, ka Ješkam asinis sakāpa vaigos.

«Līgaviņas meklēšanu! Un kur tad tavs zirgs un vāģi palikuši? Tu tak kājām nebūsi gājis kā kāds ubags? Un kur tavs līdzbraucējs?»

«Mēs braucām abi ar tēvu,» Ješka puskaunīgi atbildēja, «bet viņš mani atlaida, sacīja, es tikai to lietu samaitājot vien; un taisnība jau nu ir, mēs pie visām mums pazīstamām saimnieku meitām esam bijuši, bet ne ar vienu neesam tikuši skaidrībā, un katru reizi, kad sākām atkal braukt tālāk, man novēlās kā akmens no sirds, jo to tu gan vari domāt, ka man no visām viņām neviena nepatīk.»

Viņa smējās un negribēja nemaz rimt smieties.

«Jēkab, esi tik labs un izstāsti man, kā tev šodien gājis!»

Ješka nelikās ilgi lūgties, viņam tikai bij bail, ka viņa neteiktu, lai tas ietu projām, un tādēļ viņš sāka stāstīt savus šās dienas piedzīvojumus ar visiem sīkumiem. Saprotama lieta, ka viņš ar Mežmaļu Lapiņiem iesāka.

«Tavs tēvs ir prātīgs vīrs,» Marija sacīja, kad viņš par Mežmaļiem bij izstāstījis, «viņi vairāk izdod, nekā tie ieņem un nekā viņu abu meitu sārtie vaigi var nopelnīt.»

Tad viņš stāstīja par Aveniem; pa tam notikums Bizuļos Marijā sacēla tādus smieklus, ka viņai tikko grābeklis neizkrita no rokas.

«Jēkab, es nevaru divu pūru rudzu nest uz muguras,» viņa piepeši gluži vaļsirdīgi sacīja un tad apklusa un palika tik sarkana kā sarkana roze.

«Tas arī nemaz nav vajadzīgs,» Ješka izsaucās un satvēra viņas roku. «Tādu, kāda tu esi, tādu es tevi gribu vai nāvi!»

Nu Marija drusku satrūkās.

«Bet, Jēkab, kādēļ?»

«Tādēļ, ka tādas, kāda tu esi, tādas nav nevienas otras!»

«Bet neviens tak meitas tik spēji neuzrunā, Jēkab.»

«Es to daru, sirsniņ! Esmu godīgs un taisns cilvēks, neesmu vēl nevienas meitas mīlējis, vēl neviena man nav patikusi, bet tādēļ man arī tā pirmā jāprecē, kura man patīk.»

«Jēkab, brāl, tu pārsteidzies, nerunā tā, vēlāk tev par to būs žēl, jo esmu ļoti nabags meitens, neesmu vēl ir ne tik iepelnījusi, ka sev stāvskapi varētu nopirkt. Skaties tak citos saimnieku dēlos, kādas lielmaņu meitas tie ņem!»

«Lai viņi ņem vien,» Ješka droši un lepni atbildēja. «Vienumēr man ir bijis jādzird, es neesot tāds kā tie citi, nu es arī reiz no tiesas parādīšu, ka neesmu tāds kā tie citi, un noņemšu tevi tavam saimniekam no pļavas vidus. Dievs pats man tevi licis uziet.»

«Vai, kas tu par iedomīgu cilvēku! Tu jau mani tā gribi nolauzt kā rozi no krūma.»

«To es arī gribu,» Ješka atbildēja un noskūpstīja sirsnīgi Mariju, pirms tā paguva viņam to liegt.

«Bet, Ješka, to tak tu nedrīksti, ej tu!»

«Drīkstu, drīkstu, es jau šodien esmu izgājis līgaviņas noskatīties un nu to esmu atradis.»

«Bet tu jau manis vēl nemaz nepazīsti, nezini, kāda es esmu.»

«Nu, kad būsim saprecējušies, tad gan iepazīsimies, tā pazīšanās pirms saprecēšanās - tā tak nieki vien ir. Mežmaļu, Avena un Bizuļa meitas es arī nepazinu, un tomēr tēvs gribēja, lai ar tām saderinātos.»

«Ko gan tavs tēvs par to teiks?»

«Tas,» Ješka sacīja uzspiezdams, «tas vienumēr tik daudz ir teicis, ka nu tas reiz var ciest klusu. Viņš allaž baras, es nemaz neprotot pastāvēt uz sava prāta, un tiešām, līdz šai baltai dienai to arī neesmu darījis, bet nu gan pie tā palikšu - gaisā vai maisā!»

«Tu tak savam tēvam nepretosies?»

«Ja viņš mums ne]aus precēties, tad iešu pie citiem par kalpu, ar šām savām rokām priekš tevis pelnīšu maizi, un es tev apsolu, ka tev nekā netrūks.»

«Neesi nu bērns, Ješka,» Marija sacīja, un viņas acis pieskrēja pilnas asaru. To redzēdams, Ješka palika vēl drošāks un piesolīja viņai vēl dedzīgākiem vārdiem savu mīlestību.

«Nu labi, labi,» Marija pēdīgi sacīja. «Bet še tīri tā uz siena pļavas nevaru apņemties pie tevis iet. Es gan esmu tik nabaga meitens vien, bez tēva, bez mātes, bet tomēr protu godu. Man vēl ir viena krustmāte, pie tās tu vari iet, un tai tu vari manis prasīt, ja tu to no tiesas domā, bet es zinu, rītu tev jau citādi būs ap dūšu, tu neuzdrošināsies savam tēvam ar tādu nodomu nākt priekš acīm. Es tevis arī negribu saistīt, ņemdama tavu uzrunu par pilnu, nē, tev būs brīvam būt kā vējam. Bet, ja tu esi uzticams un pastāvīgs, tad nāc pēc nedēļas laika uz Jaunzemjiem, tad es būšu apdomājusies, ko darīt, ko ne, - bet - tu nenāksi, tev tā būs, kā kad tu sienā būtu iemidzis un noredzējis ērmotu sapni. Uzmodies tu manis vairs neredzēsi un tā, ko mēs abi runājuši, tā tu vairs neatminēsies. Ej nu vien tagad. Citi siena kasēji tur tālāk jau sāk uz mums skatīties.»

«Ļauj man pēc trim dienām atkal atnākt, Marij! Veselu nedēļu, to neizturēšu gaidīt!»