RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Ak dēls, nerunā nu tā, pret tēva gribu tu nekā nevari izdarīt.»

«Māmiņ mīļā, ej nu tagad mierīgi gulēt, tas neko nelīdz, ka tu še ārā rasā stāvi.»

«Vai tad tu pats arī mierīgi iesi gulēt?»

«Mierīgi? Es? Mana sirds pukstēt pukst, vismīļāk es kāptu melnam mugurā un lēktu - lēktu uz Jaunzemju pļavām, ka dimdētu vien, tik karsti pa manām dzīslām asinis rit.»

«Tu gan laikam vīnu esi dzēris, Ješka! Zināms, Jaunzemji tevi būs sadzirdījuši ar vīnu, nezinādami, ka tu ar to neesi apradis.»

Ješka iesmējās priecīgi.

«Dzēru gan,» Ješka atbildēja, «stipru un ļoti saldenu vīnu.»

«Aiz to,» viņa runāja, arvienu vēl noskumusi, «nu tak es zinu, kur tev šovakar tik savāds un drošs prāts cēlies; tas nepastāvēs, mīļais dēls, tas izzudīs kā rīta migla, un vēlāk tev būs paģires.»

«Redzēsim, vai tā būs, un nu ar labu nakti, māmiņ, esmu no tālās braukšanas piekusis.»

«To es ticu, tu nabaga puika, un nu pēdīgi vēl pēc tādas izdauzīšanās ar bēdīgu prātu jāiet gulēt.»

Kad māte pašulaik taisījās nogulties, viņa Ješku blakus istabā izdzirda klusā balsī dziedam. Viņa piegāja pie durvīm, pavēra tās mazdrusciņ un skatījās, un klausījās. Pie vaļēja loga stāvēja Ješka, skatījās mēnesī un dungoja:

Auklē baltu, dēlu māt,

Manu miežu arājiņu.

Balta guļ tava sagša

Mana pūra dibenā.

«Kur gan viņš to dziesmu ņēmis?» viņa domāja. «No manis viņš tās nav mācījies. Bet dzēris gan viņš ir, paldies Dievam, ka nav vairāk noreibis.»

Nākošās dienās bij daudz darba, siens uz divām vietām tika pļauts un kaltēts - pie mājas un pie dzimtkunga pļavām. Vecais Kļaviņš bij tik nevaļīgs, ka viņš ar Ješku par Trauklaižu Madi nemaz nepaguva runāt; vajadzīgs, pēc viņa domām, tas nu arī nebij, jo lieta jau bij kārtībā, ko tur vairāk par viņu runāt?

Ješka darīja divu cilvēku darbus. No rīta agri līdz vēlam vakaram viņa krekls uz muguras bij tik slapjš, kā ūdenī mērcēts, un viņa neredzēja citādi apsēžoties, ja pa ēšanas laiku. Pēdīgi trešās dienas vakarā siens pie mājas bij samests kaudzē, otrā rītā bij jāsteidzas uz kunga pļavām. Ceturtais rīts ausa, bet bij tik skaidrs un karsts, ka vecais Kļaviņš būtu derējis, ka diena nepaies bez pērkoņa. Zirgi ātrumā tika aizjūgti, saimnieks ielēca vāģos un aizbrauca pats pirmais projām.

«Kur Ješka?» vecais Kļaviņš vaicāja, kad visa saime pļavā bij sabraukusi. Ješkas nebij uz pļavas.

«Kur Ješka?» puiši un meitas cits citu jautāja, līdz pēdīgi kāds puika sacīja:

«Ješka palika mājā ģērbjoties, viņš teicās uz Jaunzemjiem iet.»

«Tam tas melnis, kā redzams, neliek miera,» saimnieks runāja. «Bet ko viņš gan domā, uz Jaunzemjiem skriedams, kur mums tik daudz siena, ko ārdīt, kast un kaudzē mest? Un turklāt vēl nevar zināt, vai nebūs lietus; man liekas, ka būs.» Vecais Kļaviņš sāka uzcītīgi strādāt, bet, redzēdams, ka darbs tā nesokas, kā kad Ješka bij klāt, viņš saīga un sāka ar saimi rāties, ka visa pamale skanēja un trīcēja.

Bet Ješka nebēdāja nedz par tēva dusmām, nedz par siena savākšanu, nedz par lielajiem, spīdošiem mākoņiem, kuri pie apvārsnes parādījās. Jautru prātu viņš devās pa ceļu projām, viņš Zirnīšu Marijai bij apsolījis pēc trim dienām atkal pie tās ierasties, un viņš savu vārdu negribēja pārkāpt.

Pēc krietna gājiena viņš nonāca pie kunga pļavām. Kas par spožumu tuvu un tālu, kas par smaršu, izplūstošu no zāles un puķēm, kas par gavilošām cīruļu dziesmām debess zilumos! Visapkārt, cik tālu Ješkas acis vien sniedzās, strādnieki bij pilnā darbā. Citi pļāva, citi ārdīja sienu, citi to jauca no gubām, izkaptis šņāca un skanēja, baltie grābekļu kāti mirdzēja saulē, un meitas saviem raibajiem galvu lakatiņiem izskatījās kā puķes tumšajā zaļumā, tik šitām puķēm bij skaļas balsis, kuras tērzēdamas, smiedamās un jokodamās gandrīz cīruļu dziesmas pārspēja. Ješkam tā bij ap sirdi, it kā kad viņš pasauli vēl nekad tik jauku nebūtu redzējis. Apdomīgi viņš aizlīda Kļavkalnu pļavas gabalam garām, viņš negribēja, ka tēvs viņu ieraudzīja. Gar Ogres malu iedams un Jaunzemju pļavām tuvodamies, viņš uzmanīgi noskatījās Jaunzemju strādniekos, vai varbūt to starpā arī nebūs viņa Marija. Bet tās nebij, viņa jau Ješkam bij teikusi, lai tas uz pašiem Jaunzemjiem atnākot. Viņš pārgāja pār Ogri un priecājās, ka tam bij iemesls Jaunzemjos iegriezties - proti, meļņa dēļ. Pirmo reizi viņš, tumsai apmetoties, Jaunzemjos bij ienācis, bij, lai varētu tēvam aiznest ziņu, ātri pēc meļņa aptaujājies un nebij nekā daudz no pašas mājas ievērojis un apskatījies, šodien viņš skaisto zemnieku māju redzēja saules spožumā, un viņš domāja, ka Jaunzemji gan esot jauka vieta.

Ješka vēl savā laikā tik skaistu puķu nebij redzējis kā to, kas stāvēja Jaunzemju istabas priekšā apaļās un garenās dobēs. Visās krāsās rotādamās, tās viņam smaidīja pretī, bija gluži tā, kā kad tās gribētu teikt: «Nāc vien droši, mīļo preciniek, priekš tevis un tavas līgaviņas mēs še stāvam tik skaistos ziedos...» Viņš jutās gluži kā apburts, akas izteka burbuļoja aiz ķēķa stūra zem cerīnu cera, bezdelīgas čirkstēja uz jumtiem, citur visur valdīja klusums. Kam tik vien bij kājas un rokas, tas bij uz siena pļavas. Bet Ješka palaidās uz Marijas vārda. Aizturētu elpu viņš iegāja istabā.

«Še gan manam tēvam vislabāk patiktu,» tās domas Ješkam pēkšņi nejauši iešāvās galvā un izzuda atkal tikpat ātri. Saimes istabā sēdēja ļoti veca māmiņa un lāpīja maisus. Ješka sveicināja un vaicāja, vai šis ar Mariju varētot tikties.

«Tā ir dārzā un izstiepj balinājamos audeklus,» vecenīte atbildēja un rādija ar roku, uz kuru pusi Ješkam bij jāiet. Ješka atkal izgāja no istabas, iegāja dārzā aiz istabas, kur tas starp jaunām ābelītēm sieviešu stāvu redzēja lokāmies.

«Tā viņa ir,» Ješka domāja, viņa sirds sāka ātrāk pukstēt, un viņš steidzās uz priekšu. Jā, tā viņa bija! Viņa bij ceļos nometusies un piesprauda ar maziem kāsīšiem audekla malās ievērtos cilpiņus pie zemes. Kad Ješka bij pienācis, viņa pacēla acis un sacīja:

«Tātad tu par tiesu esi atnācis, Ješka?»

Ješka, kuram Marija dienu un nakti nebij izgājusi no prāta, tagad, savu līgaviņu dzīvām miesām redzēdams savā priekšā stāvot, nespēja ne vārda izrunāt, galva tam sāka iet riņķī. Viņai bij tās pašas drēbes mugurā, kas toreiz, bet, lai gan tās izskatījās drusku nabadzīgas, Ješkam tās izlikās ļoti glītas, it sevišķi galvas lakats, zem kura viņas zilās acis zibēja laimē un priekā. Nevarēdams ne vārdiņa izrunāt, viņš tai sniedza abas rokas pretī, un, kad viņa tam savu roku neliedza, Ješka viņu piecēla un aplika savu kreiso roku ap viņas kaklu.

«Te nu es esmu,» Ješka čukstēja.

«Jā, to gan redzu, ka esi atnācis.»

«Un nu esmu tavs brūtgans,» un pie šiem vārdiem Ješka noskūpstīja Mariju vairāk reižu, un viņa tam to neliedza.

«Tātad tu mani patiesi gribi ņemt?» Marija sacīja un nopūtās. «Un nu tev manis dēļ daudz būs jācieš. Nāc iesim tur aiz tā cerīnu krūma un tad tur aprunāsimies.»

Netālu no akas iztekas, siržu lapaino cerīnu krūma apēnots, stāvēja sols, uz tā Ješka ar Mariju nosēdās. Viņš turēja viņas roku savā, viņu mīļi uzlūkodams.

«Man papriekšu bij jāzina, vai tu pie manis nāksi vai ne,» viņš sacīja, «un tad tik vēl ar tēvu varu runāt. Viņš nu gan priekš manis Trauklaižu Madi izmeklējis un sarunājis - bet kas man par to bēdas! Man par itin neko nav bēdas, kad tik tu man piederi, es tā acumirkļa gandrīz nemaz nevaru sagaidīt, kad tēvam teikšu, ka tevi ņemšu un nevienu citu.»