RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Jā, tādu meitasvīru es ar lielāko prieku saņemu,» te Šīrons sievu pārtrauca, Ješkam spēcīgi roku kratīdams. «Mana sieva un es,» viņš tad turpināja, «jau sen esam vēlējušies uz Cēsītēm, kur manam sievasbrāļam pieder skaista māja, iet dzīvot, bet negribējās svešām rokām Jaunzemju atstāt. Tagad Marijai ar Ješku še jādzīvo, mēs, vecie, tapsim pilsētnieki... Ejat, bērni, ej, Marij, un izrādi savam brūtganam jūsu mājas jaukumus. Dievs lai jūs svētī!»

«Āmen,» abas mātes sacīja un slaucīja ar priekšautu stūriem acis...

Kad vakarā vēlu vecais Kļaviņš bij pārbraucis mājā un apgulies, viņš sacīja uz sievu:

«Vai zini, māt, mūsu Ješka atsver desmit zaldātu, viss pagasts tagad no viņa runās un viņa lielīs.»

«Es jau tev vienmēr esmu teikusi,» dievbijīgā un šai acumirklī ļoti laimīgā māte atbildēja, «viņš ir savādāks nekā citi vīrieši, bet viņš tādēļ nav sliktāks par citiem.»

«Sliktāks!... Lai Dievs man piedod to netaisnību, ko viņam esmu padarījis, viņš ir tas krietnākais puisis, esmu lepns uz savu dēlu, lai Dievs svētī manu Ješku!»

Jā, lai Dievs tevī svētī, Ješka, tevi un tavu skaisto līgaviņu!

Līdzās nopietnajiem kapu uzrakstiem, kuri mums it kā ar mūsu mīļo mirušo balsi atgādina iznīcību un sauc viņu dārgās ēnas atmiņā, atrodas daudzās vietās Vācijā arī tādi uzraksti, kurus lasot negribot mute savelkas uz smaidu. Še daži paraugi latviskā tulkojumā, pie kam jāpiezīmē, ka oriģinālā šie panti skan vēl jocīgāk.

Uz kāda kalēja krusta lasāms šāds pants:

Še kalējs Mārtiņš kapā krita,

Kas bērnus, siev un laktu sita.

Kādā Bavārijas kapsētā lasāms sekošais pants, ko kāds vīrs, vārdā Vērsis (Ochs), savam dēlēnam licis par piemiņu:

Še atdus mazais Vērsuliņš,

Tā lielā Vērša dēluliņš.

Nav debestēvs to gribējis,

Ka tas par Vērsi izaudzis.

Ļoti vaļsirdīgs ir sekošais kapa uzraksts:

Še Eranci Matu aprakt lēma,

Tas žūpošanā galu ņēma,

Lai Dievs tas kungs to apžēlo

Un viņam glāzi šņabja do'?

Uz jauniem piedzīvojumiem aizrāda šāds uzraksts:

Šinī kapā Aniķu Pēteri lika,

Vēlāk sieva arī te aprakta tika.

Viņu apraka tuvu pie viņa sāniem!

Vai tik nu mūžīgais miers viņam

nepārvērtīsies par māņiem?

Un Hallē kāds amatnieks savai sievai dāvājis sekošu kapa uzrakstu:

Kā dzirnutiņas manai sievai tā mute skrēja,

Še, paldies Dievam, tai apklust vajadzēja.

Bēdz, mīļo lasītāj, citādi tā celsies kājās

Un rāsies ar tevi, kā viņa ar mani rājās.

Kādam ormanim, kas Alpu kalnos, no savas brūtes Līzes aizbraukdams, dabūjis ātru galu, dāvāts šāds pantiņš:

Ak grēcīgais cilvēks, ņemi to omā:

Ceļš uz mūžību nav tik garš, kā tu domā!

Ap pieciem vēl pie Līzes,

Ap sešiem iekš paradīzes.

Kāds cits nelaimes gadījums atradis kapa uzrakstā šādu izteiksmi:

Ak Dievs, mazini Jozefa Lenca brūtes bēdas.

Garš viņš bija septiņas pēdas.

Zirgs viņam, tādēļ ka tas nāvīgi spēra,

Ar pakaļkājām debess vārtus vaļā vēra.

Ļoti ļauni piedzīvojumi laulībā bijuši vīram, kas šādus vārdus licis iekalt savā kapa akmenī: «Še dus Dieva mierā Johans Kalkbrenners. 26 gadus tas dzīvoja kā cilvēks un 37 kā laulāts vīrs.»

Lieli antizemīti bijuši ļaudis, kas taisījuši šādu uzrakstu uz kādas piemiņas tāfeles: «1853. aukstā gadā še noslīkuši divi cilvēki un divi žīdi.»

Kādam rokpelnim Leinam par piemiņu sacerēts pants ar šādu zīmīgu zimboliku:

Nu dvēsele no miesām šķirta.

Viņš labprāt dzēra un trumpas cirta.

Viņš pīķa kalpiņš te tik bija,

Par dūzi to nāve pataisīja.

Kaut kur Tirolē kādā kapsētā lasāmas šādas rindiņas:

Še dus tas Jozefs Alois Bitte,

Kas Bosnijā kā zaldāts krite.

Tā miesas grausts caur lodi gruvis,

Dievs zina, kur viņš aprakts kļuvis.

Un tādu uzrakstu var vēl simtiem sakrāt. Viņi miera vietas negāna, tie nāves sētā tikai neapzinīgi izteic tautas nesalauzto dzīves spēku arī kaulainās sievas izkapts tuvumā. Tā nav nedz frivolitāte, nedz sirds rupjība, tikai nemākslota, vientiesīga tautas izteikšanās kārta.

Zemīšu Marija bija visa lielā pagasta slavenākā meita. Tas pat skauģam bij jāatzīst. Jo viņa bija ne tikai vien bagāta - Danderu mājas vienīgā mantiniece, - bet turklāt arī skaista, gudra, laipna un godīga.

Un tomēr viņa jau bija pilnus divdesmit trīs gadus veca un nebij vēl iemantojuse jauko tiesību nēsāt aubi. Varēt jau nu gan bij varējuse, bet nebij gribējuse. Visus preceniekus, to starpā pašu pagasta un ārļaužu bagātākos saimniekus, viņa atraidīja ar tādu cietību, ka dažā galvā sacēlās domas, Marija gribot palikt neprecējusies. Bet Marijas prāts nestāvēja vis uz neprecēšanos. Viņas domas bij precēt Vītolu Pēteri - Vītolu Pēteri, kas nekas nebij un kam nekas nebij, tas ir, viņš bija tikai vienkāršs kalps ar vecu, bezspēcīgu māti un jaunu, vēl bezspēcīgāku brāli. Var arī vēl minēt, ka viņam bij glīts ģīmis un ļoti laba slava.

Viņš kopā ar Mariju vienu vasaru bij gājis ganos, vēlāk gadu bij dienējis pie Zemīša par puisi un, Jurģos iziedams, līdz ar savu algu Marijas sirdi aiznesis līdzi. Algu tas bij sūri, grūti pelnījis, sirdi tāpat paņēmis un, lai nevienam nebūtu tiesības viņu tādēļ saukt par zagli, savu sirdi pie Marijas atstājis.

Kad svešām acīm šitā siržu samīšana arī palika slēpta, Zemīša acīm - Zemītene savas jau uz mūžu bij slēguse - tā vis nepalika. Lai Dievs pasargā! Viņa meita iemīlējusēs vienkāršā kalpa cilvēkā, vazaņķī - nedod tu tētīt - ubagā!... Jā, ubagā, jo par tādu vecais Pēteri turēja, tādēļ ka tas uz labu slavu nelika ne mazākā svara un viņam par glītu ģīmi nebija ne vājākā jēdziena. Tai lietai ar Vītolu vajadzēja darīt galu. Un vecais Zemīts ķērās pie darba. Papriekšu ar labu, jo viņš sirsnīgi mīlēja savu bērnu, bet tad ar jaunu, jo viņa veltīgās pūles to sāka kaitināt un tēvišķo mīlestību nospiest. Bet, kas palika cieta kā akmens, tā bija Marija.

Nei uguns, ūdens mūs var šķirt,

Nei ļauni cilvēki... -

viņa kādā dienā uz tēva garajiem pātariem droši atbildēja. «Liec jel manai sirdei miera, tēt. Es jau saprotu, tavas domas ir labas. Tu gribētu mani ar lielmani saprecināt, un tad tev būtu meitasvīrs, ar ko tu vari lepoties. Bet es, tēt, neņemšu vīru, ar ko vari lepoties, bet iešu pie tāda, kas man patīk. Kādēļ tad man precēt bagātu, kad man pašai diezgan mantas! Es aplaimošu nabaga puisi!»

«Tā, gribētu redzēt, kur tu to mantu priekš viņa aplaimošanas ņemsi!» tēvs rūca. «Vai es tevis katrā acumirklī nevaru pataisīt par nabadzi, ko? Vai nevaru?»

«Tētiņ, kam nu šitā atkal jokojies!» Marija sacīja glaimodama un satvēra tēva roku, un gribēja to glaudīt.

«Ar to tu nekā nepanāksi,» tēvs iesaucās, roku atraudams, bet mazāk dusmīgs nekā papriekšu. «Ja tu to Vītolu pret manu gribu ņemsi, tad redzēsi, vai jokoju vai ne.»

«Bet es jau nekad neesmu teikuse, ka Pēteri bez tavas atļaujas precēšu, es gaidīšu, kamēr tu -»

«Mirsi!» tēvs, atkal sadusmojies, meitu pārtrauca.

«Branga meita, kas tēva nāves gaida.»

«Ak tētiņ, tā jau nemaz negribēju teikt. Gribēju sacīt: gaidīšu, kamēr tu dosi savu atļauju.»