RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Viņš uzlēca stāvu un nemierīgi pa istabu sāka soļot uz priekšu un atpakaļ.

«Nebūs labi, nudie nebūs labi - jānudie!» Made, sadrošināta caur to, ka viņai radās domu biedris, tagad pilnā kaklā sāka dievoties. «Marīte rijā var sabīties! No kā visa nevar sabīties tādā vietā, kur cilvēks pakāries, kur vecais Pūrmanis pakāries! Vai, vai!»

Kalējs apstājās un pārbraucīja ar roku pāri reižu pār pieri.

«Ir taisnība,» viņš runāja un griezās uz durvju pusi, «jā - tur cits nekas neatliek ko darīt. Es iešu!»

«Kas, kas - kur?» saimnieks jautāja.

«Marijai pakaļ,» kalējs atbildēja un satvēra durvju kliņķi.

«Ā!» Andžs iesaucās, un saimnieks kaut ko noņurdēja pie sevis, kas izklausījās gluži kā «paldies Dievam.»

«Bet,» kalējs turpināja brītiņu kliņķi rokā turējis, «bet vai man negribētu - kāds - nākt līdzi, man nudien vienam pašam -» Viņš, kaunīgi smīnēdams, apklusa.

«Bailes!... Urā, Matīs!» Andžs iesaucās smiedamies. «Ar tevi šovakar vairs nemaz neiet lāgā. Vai tev par daudz vai par maz siltuma galvā! ... Es iešu līdz!»

«Es ar, es ar!» tagad balsis runāja cita caur citu - visi Danderu vīrieši bij gatavi pavadīt Andžu.

«Ne, ne, tā ne,» kalējs runāja, durvīm aizstādamies priekšā, «es tikai vienu vienīgu varu ņemt līdzi. Kad mēs visi ietu, tad izceltos troksnis, kas Mariju iztraucēta, un es viņā, pirms to saucu mazdrusciņ vēl gribu nolūkoties, vai viņa patiesi spieģelī skatās jeb vai, galvu aptinusi, kādā kaktā snauž. Pa suta logu vai pa durvju šķirbām to ļoti brangi varēs redzēt... Saimniek, nāc tu līdz!»

«Es? Kāpēc es?»

«Nu, tas tak lēti saprotams,» kalējs atbildēja. «Mēs abi esam vainīgi, ka Marija uz riju gāja, mums abiem arī pienākas viņu atkal atvest uz istabu - vai nav tā?»

«Taisnība gan,» Andžs apstiprināja, «saimniek, tev jāiet mēs citi paliksim istabā.»

Saimnieks pacēlās. Taisnību sakot, viņš labprāt gāja, jo viņam par savu meitu bij patiesi ticis bail, lai gan to no viņa sasarkušā ģīmja nevarēja noskārst.

Kalējs atvēra durvis, abi izgāja ārā.

Pie debesīm stāvēja pusmēness izplatīdams pietiekošu krēslu, lai celiņu uz riju varētu redzēt. Sniegs bij mīksts, iešana pa to viegla un nedzirdama.

«Tātad mēs papriekšu Marijā drusciņ noskatīsimies, pirms viņu sauksim,» kalējs runāja.

«Jā, jā, jā,» saimnieks errīgi atteica, «noskatīsimies, kā viņa guļ...»

Rijas durvis bija cieti aiztaisītas, bet caur trim lielām šķirbām un vienu zara caurumu spīdēja uguns. Bez kāda troksnīša abi durvju priekšā nostājās un lūkojās rijā.

Nekustēdamās uz koka bluķa Marija sēdēja linu mašīnas priekšā. Pie pēdējās bij piesliets spogulis, kurā viņa skatījās. Tauka svece, izņemta no luktura, tikai vāja apgaismoja viņas vistuvāko apkārtni. Rijas aizgorē bija melnākā tumsa.

Te kaut kas zemē nobrākšķējās, it kā kad sauss zars salūztu.

«Nebrākšini jel,» Zemīts ņurdēja.

«Es! Tu jau pats tas biji,» kalējs tikpat klusi atbildēja.

Atkal abi skatījās rijā.

Uzreiz Zemīts satvēra kalēja roku kā stangām un iečukstēja viņam tikko dzirdami ausī:

«Vai tu redzi?...»

«Ko tad?... Neknieb nu tā saimniek!... Ko tad?»

«Tur... to... to... aiz Marijas... to spoku... to!» saimnieks tikko varēja izdvest aiz pārbīšanās. «Vai redzi?»

«Es? Es neredzu itin nekā, saimniek. Tu joko!»

«Klusu!» saimnieks kalēju pārtrauca, un viņa rokas sāka drebēt. «Tas ir velns, jā - pats nelabais Vītola sejā... Skat, kā viņš tur stāv melnā mētelī! Nu ceļ lēnām roku uz augšu, nu - - Marij!»

Saimnieks pēdējo vārdu piepeši izkliedza ar tādu sparu, ka visa rija noskanēja un kalējs, kam varbūt tāds kliedziens nenāca negaidīts, sarāvās. Gandrīz tai pašā acumirklī otrs iekliedziens atskanēja rijā, svece nodzisa, spoguli dzirdēja krītam un saplīstam - durvis, ar sparu atgrūstas, atvērās, Marija no rijas izšāvās ārā, Zemīšam garām, uz istabu projām...

«Meitiņ! Marij! Meitiņ, nebēdz! Nebīsties, nebēdz, es jau tas biju, kas kliedza, pagaidi!» vecais meitai sauca pakaļ, pats arī sākdams lobt, ko kājas nesa...

* * *

Ko lai vairs daudz stāstu!... Marija un Pēteris sasniedza savu mērķi. Vecais Zemīts ilgāki negribēja turēties pretim meitas saprecēšanai ar tādu cilvēku, ko pats liktens viņai bij novēlējis. Zināms, gluži pareiza viņam tā būšana otrā rītā pēc izgulētām paģirām vis neizlikās. Viņš apmeklēja savu tuvīno kaimiņu Zvirgzdiņu, Vītola saimnieku, un sarunā ar to gluži nevainīgi iejautājās, kad Zvirgzdiņos Jaungada vakarā esot aizgājuši gulēt un vai Pēteris bijis mājā.

Viņa kristītais vārds bij Gusts, viņas - Mada. Viņš stāvēja kādus pakāpienus augstāk uz sadzīves kāptuvēm nekā viņa, proti, viņš bij bagāta saimnieka vienīgais dēls, viņa - šā saimnieka dienestniece. Mada bij tikai septiņus gadus vecāka par Gustu, vismaz otrtik glīta un droši sešreiz tik gudra nekā viņš. Sevišķi labi viņai veicās rēķināšana, un tātad nebij nekāds brīnums, ka Mada, ap Jurģiem iestājusies pie Gusta tēva dienestā, jau pēc nedēļas laika jo smalki bij aprēķinājuse, ka tai vienīgi labums vien no tā varēja atlēkt, ja viņa astoņpadsmit gadu vecajā zeņķī sacēla pirmās mīlestības karstās liesmas, un tādēļ viņa ne tikai vien labprāt atļāva, ka tas paslepšus viņai spieda roku un skūpstīja viņas muti, bet viņa a r ī spieda Gustam roku un skūpstīja viņu tikpat paslēpšus kā viņš viņu... Tā tas gāja no aprīļa mēneša beigām labu laiku, tad notika kaut kas, caur ko šī jaukā būšana dabūja piepešu galu.

Proti, kādā jaukā dienā skaistajai Madai, govis slaucot, uznāca ģībonis, pie kam viņa izlēja piecus (saimniece gan sacīja septiņus) stopus skaista piena iz slaucinieka. Saimniece bij ārkārtīgi taupīga un ļoti spēcīga sieva, kas ģīboni nepazina un nebūt nevarēja ieredzēt, ka viņas meitas paģība, it sevišķi vēl pie tik viegla un patīkama darba, kāds ir govju slaukšana.

«Kad tādas lietas notiek pie darba, kuru meita, tā sakot, sapņodama var padarīt, kādas tad nenotiek pie grūtāka?» viņa vaicāja. «Un, kad viņa tik neuzmanīgi apietas ar zemnieku mājās visdārgāko šķidrumu, kas tad nenotiek ar putru, ar govju un cūku dzirdāmo? Nu zinu, aiz ko lopi , tik liesi...» Nē, bija gaiši redzams, meita bij par vāju; un neuzmanīgu priekš zemnieku darbiem un bij jāatlaiž. Tūlīt - jo, ko saimniece darīja, to viņa darīja drīzi. Madai tika gada alga līdz pēdējai kapeikai izmaksāta, un saimnieks, kas citādi savus zirgus ļoti taupīja un žēloja, bij tik laipns un piedāvāja Madai zirgu priekš lādes un gultas aizvešanas, piezīmēdams, ka, jo tālāk šīs mantas būtu vedamas, jo patīkamāk tas viņam būtu. Mada uzņēma atstādināšanu no dienesta bez redzama sirds nemiera un sataisījās aiziet. Turpretim jo nesavaldāmāks bij Gusts, dabūjis zināt, ko vecāki nosprieduši. Tas nevarot un nevarot notikt, ka Mada topot aizdzīta, viņš viņu mīlējot, mīlējot to kā savu dzīvību, un viņi esot solījušies un apņēmušies precēties. Uz to tēvs atbildēja, ka tas viss esot blēņas, un māte piemetināja, ka Gusts arī ir bez Madas varot precēties, bērza galā aiz istabas karājoties skaistu skaistās brūtes.

«Tu ar savām brūtēm, māt, nāc drusciņ par vēlu,» dēls uz to spītīgi atbildēja.

«Un tu ar savām domām uz precēšanos drusciņ par agru, pienapuika,» tēvs iesaucās. «Tas meitietis atstās mūsu māju.»