RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Labi, bet, kad Madai jāiet, tad es arī iešu.»

«Ko?» tēvs kliedza. «Tu gribi šim meitietim iet līdz? Nu tad es gan zināšu, kas darāms, lai tevi no tādām blēņām atturētu. Vēl tu stāvi manā varā, un, nudie, jānudie, ja tu izdarīsi kādu muļķību, tad es tev tā došu, ka tu trīs nedēļas krēslā nesēdēsi. Saproti?»

«Jā,» Gusts sacīja un, uzmetis acis sienai, pie kuras karājās tēva plinte, izgāja bāls kā līķis no istabas, kur šī saruna bij notikuse.

Tēvs saprata šo skatienu. Viņš piegāja pie sienas, paņēma plinti un ieslēdza to savā skapī.

Made viena pate aizbrauca.

Viņa to darīja mierīgā garā, jo Gusts viņai bij zvērējis palikt viņai uzticams, lai notiktu kas notikdams. Viņš tai arī vēl no savas puses bij devis drusku naudas, un tātad skaistā Mada, kā jau teikts, aizbrauca mierīgā garā. Viņa bija nodomājuse doties uz pilsētu, bet šaubītās iesākumā, kurp doties, vai uz Jēkabmiestu, kur viņai kāda radiniece dzīvoja, vai uz Rīgu, kur viņai neviena pazīstama nebij. Bet. izdzirduse, ka Jēkabmiestā esot daudz sentēva Jēkaba pēcnācēju un maz kristīgas ticības, viņa apņēmās doties uz Rīgu.

Rīgā nokļuvuse, viņa priekš sevis noīrēja mazu jumta istabiņu Maskavas ārpilsētā un dzīvoja tur labu laiku, ne ar vienu nesatikdamās. Ir allaž ļoti prātīgi un ieteicami pilsētās, kuras, kā Rīga, top lielpilsētas, kādu laiku nomaļus noskatīties viņas dzīves strāvā, pirms var iedrošināties tajā doties. Ja tā nedara, tad drīzi var iekļūt pilsētas ļaužu ļaunprātības un niķu valgos. Bet reizēm arī cilvēks, neskatoties uz visu apdomību, šai ļaunprātībai krīt par upuri, kā mēs to tūdaļ pie Madas redzēsim. Proti, kādā rītā agri viņu no miega iztraucēja briesmīgs troksnis. Apdomīgi aiz kādas ziedošas pelargonijas paslēpusēs, Mada skatījās caur lodziņu ārā un redzēja kādā kaimiņu sētā pulku traki uzbudinātu sieviešu, kuri stāvēja ap mazu muskuli. Šis muskulis no visām pusēm ziņkārīgi tapa aplūkots, un vārdi: bērns, izlikts, gorodovojs, policija - bez sakara atsitās Madas ausīs. Uzreiz sieva, kura ik rītus apkaimi apgādāja ar pienu, pacēla roku un rādīja taisni uz Madas lodziņu.

Mada atrāvās nost no lodziņa un aizslēdza savas durvis. Nebija pagājušas divas minūtes, kad izrādījās, cik vajadzīgs vai arī cik nevajadzīgs šis darbs bij bijis. Jo ar lietu troksni piecas sievas devās uz Madu pa trepēm augšā, un astoņas dūres reizē bungoja pret ne visai stiprām durvīm.

«Atdariet, mēs zin, ka jūs ir mājā, saimniece mums to pateica,» kāda mazgātāja sacīja jaukajā Rīgas latviešu valodā. «Laidiet iekšā, citād mēs ies uz policej.»

Mada atdarīja durvis, un piecas sievas iegāzās istabiņā.

«Ko jūs esat izdarījuse?» mazgātāja kliedza, dūres rādīdama. «Vai jums arī Dievs ir iekš sirds, jūs - jūs - jūs -! Jūs ienāk no zemēm kā godīga meita uz pilsēt un izdar te tādas šiktes.»

Līdz nāvei nobijusēs, Mada vaicāja, kādas «šiktes» tad šī izdarījuse?

«Ak to jūs gan vēl nezin? Tas man gan jums vēl jāsak, ko? Jūs grib liegties? Neliedzieties, jo tas bērns ir iekš to brūno lakatiņu ietīts, kuru es pie jums redzēju. Pat caurums vienā stūrī, kuru jūs neilgi atpakaļ redzēju aizlāpījam, ir te. Skatāties pate.»

To teikuse, viņa nobīdīja pie malas tauku āboļu pārdevēju, divas kalsnējas apkalpotājas, un rādīja krīta bālajai Madai sievu, kurai bij uz rokām brūnā lakatā ietīts bērns.

«Tā ir tava bērņa!» ābolu pārdevēja izsaucās un rādīja ar majestātisku mājienu uz bērnu, un sāka rāties, ka lodziņa rūtis un viņas vaigi drebēja. Tādējādi parādījuse savas morāliskās dusmas, viņa apklusa, un nu runāja bērna nesēja, dreboša baptistiene, kurai Daugavas ūdens aukstums vēl no pārkristīšanas laikiem likās guļot kaulos:

«Jā, jā, mīļā, jūs esat lielu grēku padarījuse. Es esmu deviņus bērnus dzemdējuse, pieci no tiem ir miruši un četri dzīvi, bet neviena no tiem neesmu izlikuse. Jūs esat ļoti apgrēkojusēs.» Divas lielas asaras noritēja pār viņas vaigiem, un viņa nolika bērnu uz Madas gultas.

«Ja jūs to bērnu bez kādām pretrunām paturat, tad mēs nesauks policeju,» tagad sacīja piena pārdevēja. «Es lūdzu tās citas sievas, lai viņas cieš klusu, un viņas to grib darīt, ja jūs to bērnu patur. Es domāj, ka jūs būs prātīga. Un no šodien man gan jums būs vesels stops piena jānes?» viņa veikalnieces balsī pielika. «Jā?... Labi, uznesīšu jums tūliņ to pienu augšā...»

Viņa izbīdīja āboļu pārdevēju, baptistieni un abas kalsnējās apkalpotājas, kuras visu šo laiku bij stāvējušas kā mēmas, pa durvīm laukā, un tad pate nokāpa pa trepēm lejā. Mada līdz šim bij bijuse viena no viņas labākajām «kundēm». Tā nekad nebij par to žēlojusēs, ka piens esot ūdeņains, lai gan dienu no dienas notika brīnums, ka piena pārdevēja 16 stopu savos skārda traukos ielēja un 24 stopi iz tiem atkal izlēja. Tādēļ tad viņa arī reiz Madai varēja darīt pa prātam un to izsargāt no nepatīkamas sastapšanās ar policiju, jo vairāk tādēļ, ka Mada no šās dienas no viņas sāka ņemt pusstopa vietā veselu stopu piena.

Kad Mada bij palikuse viena, tā sevi jautāja: ko darīta? Vai viņai bij bērnu paturēt vai taisīt troksni? Pirmā acumirklī viņa bij bijuse tik pārsteigta un no draudiem ar policiju tik sabijusēs, ka viņai nemaz nebij iekritis prāta izskaidrot tām piecām sievām, ka viņa lakatu izputinājuse un kāda cita sieva to dabūjuse un nelietīgi valkājuse. Šis izskaidrojums nepieciešami bij bijis vajadzīgs, bet, tā kā Mada īstā brīdī nebij runājuse, viņa to arī vairs vēlāk ne gribēja darīt, nosēdās pie galda un rakstīja Gustam, cik nepatīkamā stāvoklī viņa iekļuvuse. Gusts viņai atbildēja, ka joks, ko Mada par tām piecām sievām izdomājuse, viņam neesot gluži saprotams bet ka viņas ziņojuma kodols viņu ļoti iepriecinājis. Lai tikai Mada bērnu labi kopjot, tagad šim būšot divkārtējs prieks Madu apmeklēt. Šis viņai arī izdevīgā brīdī sūtīšot naudu.

Izpildīdama sava brūtgana vēlēšanos, Mada tad arī bērnu pēc iespējas kopa, un, tā kā priekš sekmīgas miesas attīstīšanās vispirms vajadzīgs tīrs un spirgts gaiss, tad Mada bērnu bieži nēsāja pa ielām, uz Vērmaņa dārzu un uz citām vietām, kur ļaudis, mūzikai spēlējot, rij putekļus un dzer alu vai citu kādu dzērienu. Tā kā Mada, uz Vērmaņa dārzu ejot, vienmēr gāja tikai pa vienu pašu ceļu, viņa ar laiku iepazinās ar kādu glītu, laipnīgu dvorņiku, kurš Madu, tai garām ejot, sevišķi jauki sveicināja. Reiz arī atgadījās - gluži nemeklēts - izdevīgs brīdis Madai palikt stāvot un uzsākt sarunu ar šo patīkamo cilvēku. Te nu Mada dabūja zināt, ka arī viņš, lai gan jau ilgāku laiku atpakaļ bij ienācis no zemēm, tāpat kā viņa, stāvēja vientuļš lielajā pilsētā. Kādā citā reizē, pēc tam, kad viņi jau labi bij iepazinušies viens ar otru, Mada jokodama piedūra pirkstu pie viņa saplīsušās piedurknes, piemetinādama, šis gan laikam pats lāpot savas drēbes... Nē, puisis atbildēja, to šis neprotot, un brīnējās par saplīsumu, kuru nemaz neesot pamanījis. Šī saruna beidzās ar to, ka Mada apsolījās nākošā dienā svārkus paņemt līdz - izlabošanai. Glītais dvorņiks tad pats tiem atkal gribēja aiziet pakaļ. Mada ar to bij mierā un uzdeva viņam savu adresi.

Savā istabiņā nokļuvuse, Mada atspirdzināto bērnu iesēdināja gultā un sāka lāpīt svārkus. Bet bērns tapa nemierīgs un sāka kliegt. Mada to gribēja apmierināt un dziedāja. Nekā. Bērns kliedza tāļāk. Te Madu pārņēma pēkšņas dusmas.