RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Tad atbildi un saki «jā»,» nobeidza mācītājs.

«Jā,» Ieva sacīja skaidri un skaļi, tā ka pat ērģeļu plēšu minējs viņu sadzirdēja. Un tad viņai palika tā viegli ap sirdi, tā, it kā viņa pār stāvu kalnu būtu pārkāpuse. Tirpums izzuda no kājām un, kad mācītājs viņu abas rokas savienoja un vecais brūtes roku mazliet spieda, viņa tam atbildēja ar tādu pašu spiedienu. Bij jau viņas pašas griba bijuse, ka viņa tagad še stāvēja. Neviens viņu nebij pierunājis, pate viņa bij gribējuse kļūt par lielu saimnieci un par vecā atraitņa vienīgo mantinieci. Jo cik ilgi gan viņa dzīslainā, vēsā roka savos pirkstos vairs varēja turēt mājas atslēgas?

Pāris altāra priekšā noslīga ceļos, un Ievas sirdī ieplūda gaišs miers. Viņas brīvā roka piedūrās pie viņas gaišpelēkajiem svārkiem, un viņa sajuta dārgā auduma mīkstumu un smalkumu. V i ņ š tādu drēbi bij uzgribējis, ne viņa. Tāpat to garo plīvuru, kas nostiepās līdz pat zemei. Un nezin ko vēl viņš viņai nebūtu nopircis, ja viņa tikai būtu pieļāvuse. Tik labs viņš bij pret viņu.

Un Ieva no jauna apņēmās tikpat laba būt pret veco vīru un to īso laiciņu, kas viņam vēl bij piešķirts dzīvot, izlikties tik laimīga, it kā tā skaistāko jaunekli būtu apprecējuse.

Kaunīgi nolaistām acīm viņa atstāja altāri. Bet, kad ērģelnieka izvadīšanas maršs arvien skaļāk sāka līgot un kad piepeši gaviles kā plata, varena straume no augšas sāka gāzties lejā, Ieva pacēla galvu un pameta acis uz labo un kreiso pusi. Un ar šiem pāris mirkļiem viņa uzķēra tik daudz apbrīnošanas un tik daudz skaudības ka viņa galvas vairs nenolaida. Smaidīdama un ar tvīkstošiem vaigiem viņa izgāja no baznīcas. Bet ārā viņai tā bij, it kā viņai vēl kāds uzliktu kroni uz viņas miršu vainaga, jo viņa dzirdēja paskaļi izteiktos vārdus: «Nudie, un šis arī tik vecs vēl nemaz neizskatās!»

Seši mūzikanti saņēma mājās garo kāznieku un panāksnieku rindu un spēlēja arī, kamēr viesi sēdēja pie kafejas un uzkožamiem. Brūte izskatījās kā uzplaukuse roze. Mājas puiši staigāja apkārt ar alus krūzēm un glāzēm un skubināja uz iebaudīšanu. Drīz pirmais vēsums, kas sākumā arvien valda viesībās, kurās saradušies dažādi, viens otram nepazīstami cilvēki, bij nozudis. Sākās jautri danči.

Brūtgans brūtei pieveda klāt pagasta skolotāju un jokojās, tas danču istabā esot viņa vietnieks. Tad pienāca skrīvera palīgs, viņam sekoja, drošāki palikdami, citi jauni ļaudis, tā ka Ieva gandrīz nemaz nedabūja sēdēt. Beigās viņai tuvojās slaiks jauneklis ar tumšiem matiem, no kuriem šķipsna bij pielipuse pie bālās, valgās pieres. Viņš bij Ievai rada un nesen nobeidzis kurpnieka mācekļa gadus. Viņš palocījās mēmi un nedroši un stiepa viņai savas platās rokas pretim. Ieva piecēlās un dancoja, un juta, ka viņš viņas roku cietāk turēja nekā tie citi. Vienreiz riņķī aplaiduse, viņa apstājās.

«Esmu piekususe,» viņa sacīja.

«Tu danco daudz,» viņš pielika apstiprinādams un palaida Ievu vaļā. «Atpūties ar. Vēl jau viss vakars priekšā.» Viņš palocījās neveikli un aizgāja.

Ieva nosēdās un noskatījās viņam pakaļ. Šis puika... Nekad viņš no viņas nebij ņēmis naudas nedz par jauna apava taisīšanu, nedz par veca lāpīšanu. Tādēļ arī māsa bij uzgribējuse, lai viņu lūdzot panākšņos. Un viņš priekš šīm dzīrēm bij licis sev uztaisīt jaunu, slikti piegulošu uzvalku.

Pēc laba brīža jaunais kurpnieks atkal ienāca danču istabā. Ieraudzījis Ievu turpat sēdam, viņš tai no jauna piegāja klāt. Vieta pie viņas sāniem bij tukša, un viņš tajā nosēdās. Viņa dvaša smaršoja kā vīns, kad viņš, pret Ievu pieliecies, sacīja: «Mēs nupat ar tavu veco iedzērām uz tavām veselībām.»

Jaunais puisis to izrunāja viegli un nevainīgi, bet Ievu šie vārdi aizskāra kā cirtiens. Viņa nesacīja nekā.

Brītiņu pasēdējis, kurpnieks noliecās vēl dziļāk, uzlika tā saudzīgi savu silto roku uz Ievas rokas, lūkoja viņai ieskatīties acīs un vaicāja mīkstās, bēdīgās skaņās: «Nu, kā nu tev ir?»

Ieva sakustējās tā, ka jaunekļa roka noslīdēja no viņas rokas. Viņa sajuta viņa balsī kaut ko neatļaujamu, un viņai uz lūpām jau gulēja cieta, atraidoša atbilde. Bet, ātri apķerdamās, viņa to apspieda, pasmaidīja un atbildēja jautri:

«Kā nu lai ir! Labi - labi ir! Vai atkal nedancosim?»

Viņi dancoja un šoreiz ilgāk nekā pirmiņ. Un jauneklis negribot cietāk piekļāvās pie Ievas krūts.

«Beidzamo reizi ar tevi!» Ieva nodomāja, kad kurpnieks viņu bij palaidis vaļā un izgāja otrā istabā.

Viņa bij sakaitināta. Viņa bij mierīga un laimīga, un te nāca šis puika ar savām neveiklajām rokām...

Istaba, kurā viņa iegāja, bij pilna papirosu un cigāru dūmu. Ap galdiem sēdēja vienīgi vai nu padzīvojuši, vai pavisam veci vīrieši, trieca, dzēra un spēlēja stukulku. Ievai durvis atverot, Lausks, ar muguru pret logu atgāzies, patlaban smējās pilnā kaklā, tā ka tā no viņa ģīmja nekā vairāk nevarēja izšķirt kā netīri dzeltenu ādu, kura nejaukā čunčurā bij savilkusēs ap lielu, melnu caurumu. Ātri viņa atkal izgāja pa otrām durvīm ārā.

Ievā bij kaut kas pamodies, ko viņai vajadzēja apklusināt. Nezinādama, ko darīt, viņa devās uz klēti, kurai drēbju glabājamās puses durvis stāvēja vaļā. Klēts bij tukša. Viņu laikam vēdināja, jo tā bij ierīkota par guldāmo istabu. Uz balti noberztās grīdas dibenā pie sienas stāvēja jauna, spīdoša gulta ar augsti uzčubinātiem maisiem. Galvas spilveni bij iebāzti jaunos pārvelkamos, tāpat palagi bij biezi un jauni. Gultai bij uzklāta Ievas austa sega. Tā viņas lādē bij gulējuse salocīta, un nu uz gultas bij redzamas ielocījumu vietas. Kā krāsots bleķa gabals Ievai izlikās šī stīvā sega. Viņai iekrita prātā grāmatiņa, ko reiz kāds puisis bij atvedis no pilsētas. Tur bij bijuši uzzīmēti visādi senlaiku moku rīki un beņķi... Lūpas saspiezdama vienu uz otras, viņa izgāja no klēts. Pagalmā stāvēja viņas māsa Ilze, tā meklēja Ievu, jo skrīveris ar viņu gribēja dancot franksēzi. Bet Ieva savieba tikai ģīmi, apcirta roku Ilzei ap vidu un vilka viņu sev līdz no pagalma projām.

«Kas tev ir?» Ilze vaicāja.

Bet Ieva gāja vien tālāk pa dārzu starp garām ābeļu rindām un nokrita beigās aiz dārza uz ežmaļa. Ilze viņai līdzās nolaidās zemē.

«Kas tev ir?» viņa bažīgi atkārtoja.

«Klusu, klusu,» izgrūda Ieva, saspieda rokās deniņus un noslēpa ģīmi pie māsas krūts.

Saule pašulaik taisījās rietēt. Vakars bij silts un lēns. Pa retai bezdelīgai vēl lidoja augstu gaisā, un kaut kur kaimiņos sievieša balss, gari vilkdama, cūkas aicināja mājā.

Ilze apkampa Ievu un sāka raudāt. Viņas asaras krita uz Ievas matiem un kakla.

Piepeši arī Ieva nevaldāmi sāka šņukstēt.

«Ak Ilzīt, Ilzīt,» viņa vienu reizi par otru čukstēja, «kaut es to būtu zinājuse, kaut es to būtu zinājuse!»

Tā viņas sēdēja, viena otru apkampušas, viena otru glāstīdamas, kamēr nakts izdzēsa vakara kvēli un pļavā grieza uzsāka savu vientulības dziesmu.

«Iesim nu!» Ilze vedināja.

Bet Ieva nekustējās.

Pa tam viesi viens pakaļ otram klusām nozuda, uz saimniecības ēku augšām nolīzdami salmos vai sienā. Vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt. Beidzot viņas balss sāka skanēt pa visu pagalmu. Vai brūte esot aizbēguse, vai?

Ilze piecēlās. Gausi, kā puspamiruse Ieva viņai sekoja. Pagalmā viņa uz vedējmātes jautājumu, kur bijuse, nekā neatbildēja, bet gāja, mūzikantu jautra marša pavadīta, klusēdama uz klēti, kur Lausks pie sveces sēdēja un jau gaidīja. Pajokojušies ap guldāmo pāri, viesi atstāja klēti, vedējs aizslēdza durvis, mūzikanti uzspēlēja vēl vienu maršu un tad izklīda un apgulās.