RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Neilgi pēc tam, kad Jāņa pirksts bij sadzijis, Ieva sacēla lielisku troksni pēc puskukuļa maizes, kuru viņa sacīja esam nozudušu. Tā kā maizes gabals neatradās un neatradās, tad Ieva izmeta pret Līzi, ļoti pļāpīgu kalponi, nezin vai tikai kukulis Jāņa mātes kaktā neesot nozudis. Vēl tai pašā dienā Jānis ar sasarkušu ģīmi iegāja pie saimnieka un vaicāja, vai saimniece tiešām tā esot runājuse un viņa māti turot par zagli.

«Par zagli es viņu neturu,» Ieva atbildēja, «bet brīnums ir, kur tā maize varēja palikt.»

Ar šiem vārdiem pietika. Jānis atsacīja un aizgāja arī tūlīt citas vietas meklēt.

«Vajadzēja viņu salabināt,» Lausks sacīja. «Tāds krietns cilvēks, un viņa māte jau nu tās maizes nav zaguse.»

«Zināms, ka nav. Bet, kad viņš tik ātrs, - lai iet arī!»

«Ja tu tā gribi, manis dēļ,» Lausks noteica un nesacīja vairs ne vārda palikšanai par labu, kad Jānis pagalmā iebrauca ar svešu zirgu un mantas sāka likt vezumā.

Pie sarēķināšanās, kuru Ieva izdarīja, viņa puišam visu gada algu uzlika uz galda.

«Lai neiznāk veltīga tiesāšanās,» viņa piebilda.

«Es nemaz netiesāšos,» Jānis atteica, izskaitīja naudu un atlika to uz galda atpakaļ. «Tik daudz man nenākas.»

«Ņem nu vien. Mana ātruma dēļ tu aizej, tad jau man piekrīt ciest to skādi.»

«Nē, neņemšu,» puisis cieti atbildēja.

Ieva paņēma naudu un pāršķīra to uz pusēm.

«Kad ne, ne, - pietiec tad ar pusi vien.»

Jāņam nenācās ir vēl ne trešās daļas, un viņš tādēļ no jauna vilcinājās naudu saņemt. Bet beidzot viņš to taču satvēra un klusēdams iebāza makā.

Tad viņš atvadījās.

Ieva viņam sniedza roku un spieda to sirsnīgi.

«Ardievu, Jāni, ardievu! Staigā laimīgs!»

Un tad puisis kopā ar māti aizbrauca.

Lai gan mājā tikai viens kakts palika tukšs, tomēr Ievai tā bij, it kā visa saime būtu aizgājuse projām. Neizsakāms žēlums viņu sagrāba. Nekas viņai vairs nepatika. Darbs uz plašām, zāļainām pļavām, saimniekošana mājā, visa lielā manta, Lauska apkopšana - viss viņai līdz kaklam bij apnicis. Te par laimi viņu apmeklēja Ilze. Viņa bij apprecējusēs un valdīja kopā ar vīru zem pusgraudnieku vārda Lauska otras mājas, kuras tas no nelabā galā mirušiem znota un meitas bij mantojis. Ilze bij paņēmuse līdz savu pirmdzimto, četrus gadus vecu, mundru zēnu, kas ar savu jautrību izklīdināja Ievas grūtsirdību. Nelaimīgā saimniece puisīti tā iemīļoja, ka vairs nemaz negribēja laist projām. Bet mazais neparko viens pats pie viņas negribēja palikt. Tātad Ilze bērnu atkal aizveda, un Ieva iestiga agrākā grūtsirdībā. Viņas dvēselē bij sāpīgi aizkustināta jauna stīga. Kādēļ viņai arī nepiederēja tāds mazs baltgalvītis kā Ilzei? Vai ap viņu nekad neskraidīs jautrs bērnu pulciņš?... Nē, nekad, nekad...

Kā apmulsuse viņa staigāja apkārt. Vai viņas vecais mūžīgi gribēja dzīvot? Viņš viņu bij pievīlis... Viņa atminējās tā neskaidri, ka viņš, viņu uzrunādams, bij sacījis, ka tikai pāris gadiņus viens vairs gribot dzīvot. Kaut ko tamlīdzīgu viņš bij teicis. Un nu - par ko viņš nemira? Vai Ievai pašai nāve bij jāatsauc?... Un ar ienaidu, kurš būtu nonāvējis, ja tam būtu bijis nāvētāja spēks, viņa nolūkojās astoņdesmit gadus vecā vīrā, kā tas no klēts uz stalli, no staļļa uz istabu ar stingriem solīšiem tekāja. Tas izskatījās vēl tāds, kā kad viņš vismazāk savu simto gadu gribētu piedzīvot!

Nejēdzīgas domas pamodās Ievā. Vecais bij jānozāļo. Ja viņš piepeši nomirs, kas gan meklēs pakaļ, kādā nāvē tas aizgājis! Vai viņam mirstamā stunda sen nebij klāt? Vai viņi nebij tik saticīgi dzīvojuši, ka jauni apvainojumi nemaz nevarēja izcelties? Un, ja tie arī izceltos, ja tiktu pierādīts, - vai tad viņa arī nevarēja mirt? Ko viņai šitāda dzīve līdzēja?

Tā Ievas dvēsele iegrima arvien lielākā tumsā. Viņa sāka sūroties par miega trūkumu un pēdīgi dzīrās braukt uz dakteri pēc zālēm. Zirgs jau bij aizjūgts, kad kāds ar joni iebrauca pagalmā un paziņoja Ievai, Ilze mirstot nost, lai braucot atvadīties. Kā spēcīgs sitiens ūdenī izjauc burbuļus, kas no dubļainā dibena sakāpuši uz virsu, tā nelaimes vēsts piepeši izklīdināja Ievas nejaukās domas. Viņa iesēdās ratos un aizsteidzās uz māsu.

Bija patiesība, Ilze nāvīgi bij saslimuse. Bet mirt viņa nenomira. Ar lielāko rūpību no Ievas kopta, viņa pārcieta bīstamo izšķiršanas brīdi un sāka tad pamazām atspirgt. Pēc kādām nedēļām viņa jau gultu varēja atstāt.

Ieva neatminējās sen tik maigi gulējuse kā pēc šī priecīgā atgadījuma. Piecēlusēs viņa jutās tik viegla un jauna kā meitene. Viņa vēl kādu laiciņu palika pie māsas, un, kad viņa beidzot brauca uz māju, tad viņai izlikās, it kā viņa no tās nevis vairāk nedēļu, bet vairāk gadu būtu bijuse projām. Viņa ilgajās pēc savas saimniecības un iebrauca ar gluži paceltām jūtām pagalmā. Lausks bij zinājis viņas pārbraukšanu un bij ap durvīm licis aplikt ozollapu viju un istabās piekārt vaiņadziņus. Šis negaidītais zaļais sveicinājums Ievu dikti sakustināja, un viņa večam mīļi spieda roku. Bet ak! Ko tas viss līdzēja - vecs un neglīts viņš tomēr bij un palika...

Ar jaunu sparu Ieva nodevās saimniecībai. Darbs, darbs bij viņas glābiņš pret visādām domām, to viņa atzina. Viņa strādāja līdzīgi kalponei un uzturējās tādā kārtā labu laiku pie mierīga prāta. Bet lēnām lēnām uz viņu atkal nolaidās pelēkais grūtsirdības plīvurs... «Priekš kā es eju? Kam taupu? Kam tas viss paliks?» viņa sevi rūgti vaicāja. Viņa bij pārliecināta, ka Lausks vēl tik ilgi dzīvos, ka viņai vairs neatliks laika otrreiz precēties. Īgnums pret veco viņā atkal pamodās.

Apnikuse liekuļošanu, vienaldzīga kļuvuse pret ļaužu valodām, viņa savu jūtu vairs tā neslēpa kā agrāk. Lauskam šad un tad bij jādzird pa nelaipnam vārdam. Bet viņš to neņēma ļaunā. Viņš redzēja, kā Ieva gāja un pūlējās, un viņš zināja, ka tam, kam pilnas rokas darba, nav vaļas savus vārdus katru reizi rūpīgi nosvērt. Viņš redzēja, ka manta krājās, un tas viņam darīja prieku. Diezgan jau nu, zināms, viņam bij ir bez Ievas iešanas, bet veciem ļaudīm vispār nu reiz prāts vedas uz taupīšanu, un, ja viņi paši to vairs nespēj, tad redz vismaz labprāt citus pēc viņu patikšanas rīkojamies.

Tādēļ Lausks arī cieta klusu, kad Ieva viņam ar ēšanu tik smalki neiztapa kā agrāk. Viņam jau, paldies Dievam, vēl viss gāja pie sirds. Kādēļ tad ar to cepšanu un vārīšanu tik daudz nopūlēties!

Bet ar laiku arī saime sāka manīt, ka ēšana palika citāda. Iemesls bij tas, ka Ieva bij sākuse skopot. Pastāvīgi nodarbojoties ar krāšanu, taupīšanu un kopā vākšanu, viņai pēdīgi bij palicis par ieradumu visu, kas tai piederēja un nāca rokās, nolikt, glabāt, taupīt, vairot un atkal vairot, bez mērķa, bez iemesla...

Apklusuši bij jautājumi: «Kam es krāju?» Aprimis bij Ievas karstais izmisums. Ne t a s viņu vairs bez gaismas no gultas dzina ārā, bez gaismas ļāva doties pie miera, bet akla, slimīga mantas kārība.

Bet pa tam Lausks bij sadzīvojis savu astoņdesmit sesto mūža gadu. Viņa miesa bij pilnīgi izdēdējuse, un viņa āda spīdēja dzelteni-pelēkā krāsā. Bet «mirt viņš vēl nemirs», sacīja ļaudis. Ieva bij pārvērtusēs par tuklu, bālu māti un izskatījās tā, it kā viņa nevienai puķītei nevarētu paiet garām, tās ar kāju nenominuse.

Viens no viņas mīļākiem darbiem bij ravēšana. Plūkt, plūkt, izplūkt un atkal un atkal izplūkt un likt kaudzē - tas viņai patika...