RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Bet Ediņa?... Nu - gudram gudra nelaime.

Pēc tam kad mūsu jaunekļi un jaunavas ar Rakera, Makera un Stakera izdotām grāmatām: «Cilvēks un viņa dzimums», «Laulības gultā» un «Kas jāzin jauniem pāriem?» tā puslīdz pietiekoši sagatavoti uz laulības dzīvi, man liekas esam neatliekams laika prasījums mūsu jaunībai arī rādīt to ceļu, pa kuru tā sekmīgi var iekļūt mīlestības dārzā. Pasniedzu te tādēļ gan kāda biedra Paula fon Šēnthāna, gan mana paša pārbaudītos piedzīvojumus īsu padomu veidā, piebilzdams, ka par šo lietu drīzumā iznāks bieza grāmata divos sējumos, kur tad alfabētiski sakārtots, viss būs atronams, kas no seniem laikiem par mīlestību novērots.

Man šķiet, ir lieki izskaidrot, kas mīlestība ir. Vairums zin, ko tā nozīmē. Mīlestība ir ļoti veca, un laikam feniķieši to pārnesuši uz Eiropu. Šis jēdziens aptver daudz nozaru - par piemēru: mātes mīlestību, dzimtenes mīlestību, paša mīlestību utt, bet še ievērosim tikai to mīlestību, kura no Lapas Mārtiņa, Heines un citiem dzejniekiem ar vairāk vai mazāk talenta tikuse apdziedāta.

Runājot par vecumu, kādā mīlestībai būs nodoties, vispārēji noteikumi lāgā nav uzstādāmi. Tur jārīkojas gluži pēc apstākļiem, pēc laika, cik tā kuram atliek, un pēc sirds vajadzībām, ja tādu kāds krūtīs mana. Pie vīriešiem mīlestību atron starp 20. un 60. mūža gadu, sievieši ar viņu nodarbojas no 16. līdz 40. gadam, daži pat vēl ilgāku laiku. Taču piedzīvojumi māca, ka vēlāka nodarbošanās ar mīlestību pavisam reti sniedz panākumus.

Ja tu, mīļo lasītāj, nopietni esi noņēmies samīlēties, tad papriekš mierīgi apsver šī soļa sekas. Tikai tiem, kam no laulības nav jābīstas, tiem, kuri vārdu «precēties» bez skurām var lasīt un dzirdēt, nolemti šie nedaudzie padomi. Izmēģinātāji un diletanti lai rauga, ka tie vieni paši tiek galā.

Ja apņemšanās precēties pilnīgi nobrieduse, tad vispirms jāizmeklē cienīgs priekšmets vai, pareizāk sakot; kāda persona. Kungi (vīrieši) šim nolūkam izraugās dāmas (sievietes), un tāpat tas notiek otrādi.

Iesācējiem te tūliņ jāsaka lai tie ietiepīgi neturas pie dažādām ārējām iezīmēm, kuras tiem iepatikušās. Cik daudz gaišu matu un zilu acu draugi par piemēru caur gaišmatēm un zilacēm nav kļuvuši neizsakāmi nelaimīgi, kamēr tie brūnā vai melnmatainā sievā būtu atraduši meklēto ideālu. Silta sirds un rokas darbi ir daudz vērtīgāki nekā ārējais izskats. Bet šīs teicamās īpašības neparādās nedz viesībās, nedz teātros, nedz ballēs, un tādēļ jāmēģina tik drīz, cik iespējams, iedraudzēties taī mājā, kur dzīvo tā, kuru vēlas mīlēt. Ja šķēršļi ronas, tad pilsētās tos palaikam var novērst ar mājnieku, apkalpotāju utt. piekukuļošanu - tikai vecākiem nekā nedrīkst spiest saujā. Uz laukiem šķēršļi nekādi nebūs jāpārvar. Ja uzdomātā dzīvo kaimiņos, tad svētdienās jāaiziet vai nu pēc avīzēm, vai tabaka; ja tā uzturas otrā pagastā, tad jābrauc «zirga pirkt». (Ziemā jāuzvelk labākais kažoks, ja tāda nav, jāaizņemas.)

Pilsētā, kur bieži viens otra nepazīst, tuvošanās ir diezgan grūta lieta un prasa no vīrieša daudz viltības un apķērības. Ne visi jaunie skuķi pret vīriešiem pienācīgi prot uzstāties un tiem atvieglināt pirmo soli. Daudz jaunavu pat it kā ar lepnumu izvairās no otra dzimuma laipniem mirkļiem, it sevišķi tas notiek pie dāmām līdz 30. gadam. Vēlāk šis untums zūd. Vislabākā izdevība priekš pirmās tuvošanās iznāk pastaigājoties. Tad mīļotam priekšmetam, lai arī iz cienīga attāluma, var dot noprast, cik dziļu iespaidu tas darījis. Sekošanā nevajaga nogurt, taču cienītājs nedrīkst arī kļūt uzbāzīgs. Katrs vīrietis pats nomanīs, cik tāļu tas drīkst iet. Pārāk skaļa nokrekšķēšanās, kāsēšana vai nopūšanās nav ieteicamas, jo tāda izturēšanās lēti var kļūt smieklīga, un no tam jāsargājas.

Priekš jaunavām jāpiezīmē, lai tās ar pārspīlētu atturību nesaceļ domu, ka viņas pilnīgi nepieietamas. Caur to it sevišķi nemākuļi viegli tiek atbaidīti un aizbēg uz visiem laikiem. Katram skuķam arī ieteicams spoguļa priekšā iemācīties neuzkrītoši skatīties sāņš, lai pakaļnācēju varētu novērot. Skatu logu priekšā jāapstājas un jādara tā, it kā tur izstādītos priekšmetus aplūkotu. Pie tam iznāk neuzkrītoša izdevība satikties. Dārzos un alejās it kā nejauši cimdu vai ko tamlīdzīgu var nomest zemē. Vīrietis, kuram godīgi nodomi priekšmetu pacels un nodos «pazaudētājai». Kam tad kaut cik runāšanas dāvanu, tas viegli atradīs pāris vārdu, ar kuriem tas pirmo laipiņu metīs uz skuķa sirdi.

Jaunavai jāizliekas pārsteigtai. Bieži jau tas, kā viņa pateiksies, «atradēju» uzmudinās. Vīrietis tad tūliņ stādās priekšā, pasniedz savu vizītkarti, kurai vajaga būt neaprakstītai, it sevišķi tur nedrīkst būt uzzīmēts kaut kāds divējādi saprotams vecpuišu joks. Ja dāmas mājas numurs nav zināms, tad viņa jāpavada līdz mājai un jāielāgo, kur viņa nozūd.

Uz laukiem saimniekdēli un kalpu puiši izraudzīsies priekš pirmās tuvošanās tirgus bičkas un dažādus citus izrīkojumus. Ieteicama vieta ir baznīcu priekšnami. Kad ērģelnieks spēlē izvadīšanas gabalu, tad jauneklis baznīcēnu pūlī piespraucas izredzētai klāt un uzgrūžas tai it kā netīšām virsū. Tad viņš notvīkst, ja var, un saka: «Atvainojiet, lūdzu, - ļaudis tik nekaunīgi,» - un ar to sarunāšanās ievadīta. Skolotājiem ieteicams dibināt dziedāšanas korus, pie kuriem piedalīties tad uzlūdz iemīļoto priekšmetu. Ja spēlē teātri, tad skolotājs vai skrīveris izraudzīsies mīļotāja lomu un dos uzcerētajai pretspēlētājas lomu. Ieteicama luga šādiem gadījumiem ir «Ļaunais gars», jo tur pirmā cēlienā pēc sirds patikšanas var izķerstīties un izbučoties. Mēģinājumos šīs vietas vismaz reiz jāatkārto.

Pie kalpu puišiem un meitām izstrādājusēs tāda rīcība, ka tie, kas kopā dzīvo un viens otram patīk, izrāda šķietamu lielu nesaticību. Viņš viņu dēvē par «kārnu kazu», Kurzemē par «knīpu», viņa viņu nosauc par «medus lāci» un solās to ar «dzīvsudrabu uzspert gaisā». Bet slepenībā viņa salāpa viņa kreklus un uztaisa ik vakarus viņa vietu. Viņš turpretim siena laikā nobeidz pļaut viņas cirtienu un atnes tai svētdienās pa pusmārciņai bambaku.

Pēc šis pirmās sagatavošanās nokļūstam pie satikšanās. Tā ir tāda smalka lieta, tādēļ viņu gandrīz pastāvīgi apzīmē ar franču nosaukumu «rendez-vous» (izrunā ar aizkniebtu degunu: randē-vū). Pirmais likums te būtu tas: jāsatiekas, večiem nezinot. Pilsētās derīgas vietas ir maz apmeklētas muzejas, dārzi, bānūži. Sevišķi ieteicami ir pēdējie, jo, ja nejauši pāris nokļūst līdz bučai, tad uz perona neviens šādā rīcībā neredzēs nekā ārkārtēja.

Uz zemēm satikšanas var notikt turpat, kur pirmā tuvošanās. Tikai baznīcā jāsargājas no bučošanās. Ja pie mājām ir lapenes, tad tādas stipri ieteicamas, jo par lapenēm visi rakstnieki tik daudz rakstījuši, ka ap viņām priekš jauniem ļaudīm arvien lido tāds mīlestības svaidīts gaiss, kas ļoti paceļ jutoņu.

Zemnieku mājās puišu un meitu parastā satikšanās vieta ir klētiņā, kur meitas pa vasarām mēdz gulēt. Puišam jāsaka uz meitu, ka viņam vienam pašam salst. Ja tad meita viņam ar grābekli iedod pa pleciem vai ar mēslu sakumiem iegrūž ribās, tad tā ir zīme, ka vakarā klēts durvis būs vaļā. Šādā gadījumā tad laikam notiks bučošanās.