RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Ir gan. Bet es tādas vietas vēl neesmu atradis.»

«Ak meklējiet jel, gan atradīsiet!» Ilze dzīvi izsaucās.

«Meklēšu, meklēšu,» Jānis atbildēja, paskatījās Ilzē un piecēlās. Pāris vārdus vēl parunājis, viņš atvadījās un aizbrauca. Lēniem soļiem zirgs iegāja mājā.

Kādas dienas vēlāk Jāņam misējās arot: viņš nolauza zviedru arklam griežamo. Līdz šim viņš vienmēr puisi uz kalēju bij sūtījis, tagad viņš aizgāja pats. Kamēr kalējs griežamo lāpīja, Jānis iegāja istabiņā, bet atrada tur tikai mazo Līzīti vienu pašu. Viņš bērnu atkal paņēma klēpī, pajokojās ar to un ievaicājās tad piepeši:

«Ilze tevi gan laikam ik dienas sit, Līzīt?»

«Nē, viņa manis nemaz nesit,» Līzīte atbildēja.

«Bet baras. Viņa tevi laikam gan arvienu sabar.»

«Bar gan. Tad, kad esmu nevaldīga.»

«Un brāli viņa laikam arī bar?»

«Nē,» meitene noteikti atbildēja un papurināja galviņu, «brāli viņa nekad nebar.»

«Tā... Vai jūs abas guļat vienā gultā?»

«Jā.»

«Tas ir smuki... Tad jūs gan reizē ejat gulēt un reizē ceļaties kājās?» Jānis pratināja tāļāk.

«Gulēt ejam reizē, kājās ceļos viena pate - es ilgi guļu,» bērns atbildēja un pielika: «Bet par ko tu tik daudz prasi?»

«Es gribu zināt, vai tu labi proti atbildēt,» Jānis izskaidroja un izvilka no ķešas krietnu graudu cukura.

«Māki jau gan. Še tev arī par to kukulis...»

Pēc šīs reizes Jāņam ceļš uz smēdi, kā smējās, bij ierauts. Bija kas, nebija ko kalt: Jānis aizgāja. uz smēdi un satikās, saprotams, tad arī ar Ilzi. Te kādā dienā, atkal apciemojot smēdi, viņš to atrada tukšu. Ogles ēzē bij izdzisušas. Mazā Līzīte kavējās ap brāļa šur tur izkaisītiem darba rīkiem.

«Kur Juris?» Jānis prasīja.

«Istabā.»

«Un Ilze?»

«Arī istabā.»

Meitene pienāca pie Jāņa klāt un pačukstēja noslēpumaini:

«Viņa raud.»

«Ej nu, ej! Par ko tad?»

«Es nezinu.»

«Vai te šodien bij daudz viesu?» Jānis vaicāja.

«Nupat bij viens un aizgāja.»

«Vai tas ko sacīja ar?»

«Viņš sacīja, tu precēšoties un lai Juris viņam sakaļot jaunus vāģus.»

«Ā!» Jānis iesaucās un iegāja istabiņā.

Kalējs stāvēja pie loga un skatījās ārā, Ilze sēdēja gultā un aizsedza, Jāņam ienākot, ātri ģīmi.

«Labdien!» Jānis sveicināja.

«Labdien!» tikai kalējs strupi atņēma.

«Kāda sērga tad jums abiem uznākuse?» Jānis, vienā un otrā paskatījies, jautri ievaicājās un apsēdās.

Kalējs apgriezās.

«Nupat pie manis bij Vējš,» viņš atbildēja un lūkojās, uzacis nikni sarāvis, nozīmīgi Jānī.

«Ak un tas jums atnesa lietu!» Jānis jokojās tādā pašā jautrā balsī.

«Nē,» kalējs atcirta pretim, «viņš mums atnesa ziņu, ka viņa Alīde drīz dzeršot kāzas.»

«Tā! Un par to jums abiem jānoskumst? Vai Alīdi apskaužat? Vai jums arī tā kā negribētos kāzu?»

«Tas tak par daudz!» kalējs iesaucās un uzsita ar roku uz loga plaukta. «Jūs nākat gandrīz ik pārdienām uz smēdi, sagrozāt manai nabaga māsai galvu un esat jau citas brūtgans! Vai tas nav neglīti! Un tad jūs vēl smejaties par manām errastībām un Ilzes žēlabām!... Zināms, mēs jau nu jums to nemaz nebūtu rādījuši, ja mums būtu bijis laiks saņemties. Bet nupat vien vēl jau visu dabūjām zināt.»

«Tad jau esmu ienācis īstā brīdī,» Jānis smējās, jo kalēja dusmīgie vārdi nedarīja nekāda iespaida uz viņu. «Nav vajadzīgs, ka saņematies. Man nemaz nav ienācis prātā ar jums jokoties. No Alīdes nekā nezinu. Viss, ko zinu, ir tas, ka ar Ilzi drīzi dzeršu kāzas.»

Abas rokas atspiedis pret loga plauktu, kalējs skatījās runātājā.

Jānis brītiņu nopriecājās par pārsteigumu, kas uz viņa ģīmja bij lasāms.

«Ko nu stāvi,» viņš tad sacīja. «Vai pratīsies un atstāsi mūs vienus! Jeb vai gribi dzirdēt, kā Ilzi uzrunāju?»

To nu kalējs negribēja vis. Lēniem soļiem, it kā šaubīdamies, kas īsti būtu darāms, viņš atstāja istabiņu. Jānis piegāja pie Ilzes, kas visu šo laiku nebij zinājuse, kur dēties, ko darīt, nosēdās viņai līdzās un satvēra viņas roku. Un tad viņš ar viņu runāja un vaicāja, vai viņš šai patīkot. Viņam nepietika ar to, ka kalējs viņas mīlestību bij izstāstījis, viņam šī mūžam saldā apliecība bij jādzird arī no Ilzes mutes.

Bet atbildes vietā Ilze notvīkdama tikai viegli pamāja ar galvu.

«Nu saki jel!» Jānis lūdzās. «Runā!»

«Es nevaru!» Ilze pie sevis nočukstēja. «Kā lai kliedzu, ka viņu mīlēju.»

«Bet es jau dzirdu!» Jānis sacīja un smējās laimīgi. «Tu nupat teici: «Kā lai kliedzu, ka viņu mīlēju!»»

«Tu dzirdi?» Ilze iesaucās, pēkšņi uzlēkdama stāvu. «Tu dzirdi?... Kungs Dievs - tad tā brīnuma zālīte - tu viņu esi atradis?»

«Jā,» puisis atbildēja. «Esmu atradis.»

«Kur tad, kur tad?» Ilze ātri vaicāja.

«Tavā sirdī.»

Ar rokām, kuras tikai sprīdi garas krekla piedurknes sedza, basām kājām, bez jakas, īsos bruncīšos - tā viņa saulainā vasaras dienā līkājās pa ķēķa priekšu, piena traukus berzdama un skalodama, kad mežsargs ienāca pagalmā.

«Labdien!»

«Labdien.»

«Saimnieks mājā?»

«Ir.»

«Istabā?»

«Nezinu. Prasiet saimniecei.»

Mežsargs netaujāja tāļāk, kur saimniece, bet skatījās Ilzē. Viņa mirkļi kavējās brīdi pie viņas ģīmja, kurā baltums un sārtums cīnījās pēc priekšrokas, noslīdēja tad uz krūtīm un pēdīgi uz viņas kājām. Viņš smīnēja.

Viņa to redzēja. Viņa aizbīdīja pierē nošļukušu matu šķipsnu aiz auss un sacīja:

«Ko jūs smejaties?»

«Es?... Neko.»

«Ko jūs manī tā skatāties?»

«Vai jums tas nepatīk?»

«Nepatīk? Kas tur man ko patikt, kas ko nepatikt! Saimniece piena kambarī taisa sviestu.»

«Ak tad nepatīk! Nu, es aizeju arī, kad tā gribiet.»

Ar to pašu smaidu uz lūpām mežsargs novērsās un aizgāja pāri pagalmam uz piena kambari, uz kuru Ilze ar roku bij parādījuse.

Skuķis berza naigi tāļāk, bet viņas mirkļi sekoja it kā negribot mežsarga stāvam.

Tātad tas viņš bija! Neliels no auguma, plecīgs, ar tādu ģīmi!... Ko tie cilvēki muldēja! Tas esot skaists! Bāla dzērāja pluta, paplata mute, acis pelēkas un tādas saltas un nekaunīgas un deguns - jā, tas nu gan... tas bij glīts. Un zobi arī. Bet tādēļ tak nevajadzēja viņu tā izkliegt un no viņa biedināt. Hm!... Ilze pasmējās. Tas!...

Pēc brīža viņš atkal iznāca no piena kambara.

«Ardievu, jaunkundze!» viņš sveicināja skaļi pāri pagalmam un pavicināja cepuri. Viņa balss skanēja izaicinoši, zobgalīgi. Bet taisnība bij: tik cēli Ilze vēl nekad nebij tikuse sveicināta. Kaut kas sevišķi patīkams bij šai puslokā, kādu cepure un roka gaisā izvilka.

«Ardievu, ardievu!» viņa atbildēja un negribēja viņam nemaz noskatīties pakaļ. Bet nebij viņš vēl soļus piecus aiz vārtiem, kad viņa tomēr bij galvu pret aizgājēju pacēluse. Cik lepni viņš gāja! Tā mazdrusciņ pašūpodamies. Varēja redzēt, ka bij muižas cilvēks. Nespēra vis tādus soļus kā Ješka - ļinka, ļanka... Un cik glīti viņam tas zaļais mundiers stāvēja! Ar to nu gan viņš krogā pa galda apakšu nebij vārtījies, tas bij tik spodrs kā iz skapja ņemts.

Viņa nolika noberzto un noskaloto trauku pajumtes ēnā un, atkal apgriezdamās, ieraudzīja Ješku pie balviņas stāvam. Viņa ģīmis bij gluži sarkans un sviedru pārklāts, viņa lielās, platās rokas bij vietvietām ar sveķiem notraipītas. Pašaurās, zilās, labsirdīgās acis it kā pēc kaut kā neierasta apkārt laizdams, viņš lēnām ievaicājās: