RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Pusviens.»

«Kā labi iet, es prasu!» pazīstamais iesaucās.

«Ak tā,» Jānis atteica. «Kā tad, pa rasu, pa rasu.»

«Kas par rasu!» kaimiņš kliedza. «Pagāns, tev laikam ausis aizkritušas!»

Un tiešām, tā bija. Caur pēdējiem vārdiem uz Jāni darīti uzmanīgi, vairāk pazīstamu puišu apstājās ap viņu un sāka ar to runāt. Bet Jānis visiem deva tik greizas atbildes, ka drīzi vien neviens vairs nevarēja šaubīties, ka Jānis piepeši kļuvis gandrīz pavisam kurls. Arī zvaniķis pēdīgi pienāca un stāstīja, kas baznīcas tornī bij noticis. Nu lieta bij skaidra: Jāņam no neparastā trokšņa ausis bij aizkritušas. Saimnieka dēls, kam pie kroga bij zirgs, uzņēmās Jāni tūliņ novest pie ārsta, kas netālu no baznīcas dzīvoja. Šis ārsts nu gan bij diezgan paklīdis savā amatā un dzīvoja tikai no tā sauktiem ārkārtīgiem slimības atgadījumiem, bet ko bij darīt, - var būt, ka viņš pie ātruma tak vēl kaut cik varēja palīdzēt! Tātad Jānis likās arī uz viņu aizšķūtēties.

Ārsts visu iztaujāja galu no gala, apskatīja Jāņa ausis, lika tam izkārt mēli un iebāza vienā un otrā ausī pirkstu, jo citu instrumentu viņam priekš tam laikam nebij. Tad viņš sacīja, lai slimnieks mierīgi ejot uz māju, dzirdēt viņš lāgā vairs nekad nedzirdēšot, ausis esot pārplīsušas un šim nākoties divi rubļi...

Jānis pateicās, samaksāja un aizbrauca. Bet ārsta spriedums izpaudās pa visu pagastu, tāpat arī ziņa, ka Jānis vēl pie trim četriem ārstiem bijis un ka visi apstiprinājuši pirmā vārdus.

Jaunais Vilnis savu nelaimi nesa ar tādu pacietību, ar kādu laikam viņa vectēvi Brenči bij nesuši savu laulības krustu. Nekad viņš nesūrojās, nekad viņš nesadusmojās un nekļuva nepacietīgs, pat ja dienestniekiem viņam kaut kas trim četriem lāgiem bij jāiekliedz ausī. Istabas logu rūtis dārdēja, kad saime ar Jāni runāja, tās dārdēja, kad Jānis runāja ar saimi, jo tā jau veca lieta pie kurliem un puskurliem: tie domā, ka tie runā, un nezina, ka viņi kliedz.

Kad tas tā labu laiku bij gājis un Jānis vairāk reižu kalpones pieķēris, ka tās žīdam sviestu un miltus gribēja iegrūst vezumā, viņš kādā svētdienā rūpīgi saģērbās un lika aizjūgt zirgu. Nu vairs ilgāk nevarēja izturēt, nu bij jābrauc sievas, meklēt!

Pirmās mājās, kurās viņš iegriezās, bij saimniece visā apkaimē izdaudzināta par ļoti strādīgu. Šī slava bij pārgājuse arī uz viņas abām meitām, no kurām Jāņam jaunākā sen jau tā drusku bij iepatikusēs.

Zirgu piesējis, viņš iegāja istabā, kur taisni tikai šo meitu vien līdz ar māti atrada, citi visi bij izgājuši uz lauka. Lai gan saruna diezin kā neveicās, tad tomēr Jānis netaisījās nedz braukt projām, nedz stāstīt savu vajadzību, tā ka māte, pret Jāni pilnā kaklā žēlodamās par sauso laiku, pēdīgi paklusu iemeta starpā:

«Nez kā nu īsti šur atbraucis?»

«Nez,» meita tādā pašā balsī atbildēja.

«Būs vai uz tevis braucis, vai,» māte turpināja.

«Ej nu!» meita iesaucās. «Vai tu tā domā?»

«Nudie. Būtu jāuztaisa tēja. Aizteci, meit, uz aku, dēlieši šorīt visu tīro ūdeni izdzēruši.»

«Es gan neiešu,» meita atbildēja. «Ej vien pate, es tikām ar viņu runāšu... Nevajaga jau arī nemaz iet. Lai dzer pienu!»

«Piena jau nu diezgan mājā būs izdzēries... Ej nu, ej!»

«Un tējas?» meita tiepās. «Vai tās viņam laikam mājā trūkst? Varbūt vēl labāka par mūsu... Es jau nu neiešu.»

«Nu tad lai arī paliek,» māte runāja. «Ej tad arī atnes pienu no piena kambara, es pa tam aiziešu uz pagrabu pēc sviesta.»

«Ir ar tur diviem ko nest!» meita iesaucās. «Ta tad jauki izskatīsies, kad viesi atstāsim vienu. Atnes tu vien to pienu arī.»

«Slinkā ļudne,» māte meitai uzsauca un piecēlās. «Vai tu domā, ka, to Vilni mielojot, m a n atlēks kāds labums! Ak tu kungs Dievs, kaut jel nu tas cilvēks būtu tik muļķis un noņēmis man to krustu no kakla!»

To teikuse, saimniece piecēlās un izgāja no istabas.

Jānis, kas pa šo laiciņu bij noskatījies glīti nokārtotā grāmatu plauktā, tagad apgriezās un iejautājās:

«Kas ir akla?»

«Mīlestība,» meita jokodamās kliedza un tad piebilda: «Māte sacīja, šī labāk ietu pie kurla nekā pie akla.»

«Un tu?» Jānis kliedza pretim.

«Nu ļaudis jau saka, es esot gluži mātē atsitusēs, tad jau nu laikam tai lietā arī domāšu tā kā viņa.»

«Nepareiza ziņa,» Jānis kliedza. «Taisnība gan. Ļaudīm nevar ticēt.»

«Lai Dievs nedod,» meita nopūtās. «Ir gan par tiesi kurls.» Un tā, ka visa istaba noskanēja, viņa kliedza: «Es arī labāk pie kurla nekā pie akla ietu.»

«Ak lietu,» Jānis runāja. «Jā, es arī gaidu lietu. Bet nerunā tik stipri, es gluži labi dzirdu... Un nu man arī jāsāk braukt.»

«Braukt?... Paliec tak vēl kādu brītiņu,» meita vedināja. «Vai negribēsi varbūt kādu kumosu iekost?»

«Kamašā iekost,» Jānis sacīja un smējās. «Nē, to neļaušu. Man pātaga palika saimes istabā. Gan ar to atgaiņāšos.»

«Māte tev gribēja dot ēst!» meita izmisuse kliedza.

«Ko nu par plēšanu, - nebīsties,» Jānis atbildēja un sniedza meitai roku.

«Brauc ratā,» meita nepacietīgi noņurdēja, atvadījās no puiša, un šis aizbrauca, mātei pagalmā padevis ardievu.

Otrās mājās, kurās Jānis iebrauca, dzīvoja saimnieciņš ar četriem bērniem, trim meitām un vienu dēlu. Par dēlu runāja, ka no tā ar laiku iznākšot labs saimnieks, par meitām neviens nekā nezināja stāstīt - zīme, ka tās laikam bij krietnas. Ap māju un istabā Jānis nepamanīja nedz pārāk lielas kārtības, nedz pārāk lielas nekārtības, viss te laikam gāja pa tā saukto zelta vidus ceļu. Tā kā Jānis ar šo saimnieku nebij tik pazīstams, ka pie viņa bez iemesla varētu braukt ciemoties, tad viņš meloja, ka esot dzirdējis, ka nāburgam esot zirgs pārdodams. Saprotama lieta, ka nāburgam zirga nebij ko pārdot bet valoda bij iesākta un tika diezgan veikli turpināta. Meitas, kas visas trīs bij mājā, runāja ļoti prātīgi, un Jāņam arvienu vairāk sirds iesila priekš vecākās, glītas, nopietnas meitenes. Tie citi to arī drīz vien pamanīja, jo, kad Jānis jau otru lāgu vecākajai bij pievirzījies tuvāk, jaunākā māsa, kas Jāņam aiz muguras sēdēja, iečukstējās:

«Nudie, man tā vien liekas, ka Vilnis zirga pirkt pie mums nemaz nav atbraucis.»

«Kā tad?» māte jautāja.

Meitene parādīja ar roku uz vecāko māsu.

«Nu kas tad būtu?» māte sacīja.

«Kāzas,» meitene atbildēja un smējās jautri. «Marij, tu tak viņu ņemtu?»

Vecākā māsa satvēra priekšauta stūri un darīja tā, it kā kad ar to noslaucītu lūpas. Bet pa tam viņa atbildēja:

«Par ko ne. Patikt jau nu gan viņš man lāgā nepatīk, bet kur tad nu mēs, nabadzītes, tos patīkamos ņemsim. Brāķēt drīkst tikai lielmaņu meitas.»

«Tās viņu tā kurluma dēļ laikam jau arī būs izbrāķējušas,» māte runāja.

«Par to kurlumu būtu nieks,» vecākā sacīja. «Kaut tik pats būtu labāk paticis.»

Pēc šiem vārdiem viņa nolaida priekšauta stūri un sāka atkal ar Jāni diktā balsī sarunāties. Bet šis meitai trešo lāgu vairs nevirzījās tuvāk, novēroja izdevīgu brīdi, kad varēja atvadīties, un brauca tāļāk.

Nokļuvis pie trešajām mājām, kur arī ziedēja roze, ko viņš turēja par tik vērtīgu, ka pēc tās derēja izstiept roku, Jānis šo rozi ieraudzīja puišu drēbju klētī kopā ar kādu citu puķi - drusku iezilējušu magoni - kādas lādes saturu pārcilājam. Abas meitas dikti smējās, un, kad Jānis, pie klētiņas piegājis, padeva labdienu un vaicāja pēc saimnieka, roze atbildēja: