RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Tēva nav mājā, un māte aizgājuse uz ciemiem.»

«Ko?» Jānis sacīja, roku pielikdams pie auss.

«Saimnieka nav mājā,» magone bļāva. «Runā stiprāk, tas stapans jau nedzird.»

«Skāde... Nu tad jūs neļaunosaties, ka patriecos ar jums kādu brītiņu, kamēr zirgs atšaunas, esmu ātri braucis.»

Abas meitas apgalvoja, ka tās nebūt neļaunošoties, un roze vēl pielika, šai esot prieks, ka tēva neesot mājā, un tā tālāk tā tālāk, un sāka tik veikli sarunas pavedienu šķetināt, ka Jānis atzina, ka bij taisnība ļaudīm kas viņu bija iecienījuši par ļoti gudru un attapīgu un stāstīja, ka neviens viņu nevarot aizrunāt. Bet teikumi, ar kādiem abas puķes šo vārdu audumu klusām pašas priekš sevis izrotāja, bija tik bezkaunīgi, ka saruna pilnīgi nemaz nav atstāstāma. Lai tādēļ pietiek ar to, kad saku, ka tā bij ļoti jautra un vilkās labi ilgi un ka tad, kad Jānis pēdīgi no abām puķēm šķīrās, magone pilnīgi pārliecināta izsaucās:

«Ja tu ar to Vilni drīzi nedzersi kāzas, tad lai es pārvēršos par stenderi!»

Vāģos iesēdies, Jānis vēlreiz atvadīdamies pacēla cepuri, apgriezās tad uz otru pusi un nospļāvās.

Tad viņš palaida grožus šļaubāk: saule jau rādīja launaga laiku, un vēl bij pēdējās no uzdomātām mājām jāizciemojas.

Nozviegdamies zirgs tajās ierikšoja. Jānis to piesēja pie slitiņas, kas taisni šim nolūkam bij taisīta un kādas viņš citās šodien izbraukātās mājās nebij atradis, un pārlaida acis pār pagalmu. Zaļais mauriņš visapkārt bij tik gluds un vienāds, ka laikam pat ne kaķis pa to nebij bradājis. Celiņi uz klēti, stalli un lopu kūti bij tik tīri kā nupat izslaucīti, laidars tik spodrs, ka pa to varēja dancot. Skaidienā skaidas un žagari visi likās guļam pēc kārtas, un ir istaba darīja tādu iespaidu, kā kad viņa kūkumu savā pakaļgalā nebūtu vis uzmetuse aiz vecuma, bet pēc sevišķa noteikuma. Tiešām, Vējš bij kārtīgākais saimnieks visā pagastā!

Istabā iegājis, Jānis tur redzēja tādu pašu ievērojamu spodrumu kā ārā. Gultas stāvēja noteiktā rindā gar sienām un bij cēli uztaisītas, saimes ēdamais galds - balts kā sniegs - istabas vidū, krēsli, soliņi - ar vārdu sakot, katra lietiņa savā vietā.

Istaba bij tukša, tikai vienā gultā gulēja puisis, kas, durvīm iežverkstoties, galvu pacēla un ar lielām, brūnām acīm jautājoši uzlūkoja ienācēju.

«Labdien,» Jānis sveicināja.

«Labdien,» puisis atņēma.

«Vai saimnieks mājā?»

Puisis parādīja ar īkšķi uz saimnieka istabas durvīm, pateica īsi: «Vai nedzirdat?» -nožāvājās gari, pagrieza ģīmi uz sienu un gulēja tālāk.

Mirkli uzmetis puiša resnajam, sarkanajam kaklam, Jānis paspēra pāris soļus uz priekšu un klausījās bridi. Jā, tiešām, Vējš pilnā kaklā lasīja bībelē. Tāds bija viņa ieradums. Viņš pilnā kaklā rīkoja saimi, viņš pilnā kaklā runāja ar mācītāju un lielkungu, viņš pilnā kaklā lūdza Dievu. Kādēļ ne? Ja Dievam tā nebūtu paticis, tad jau viņš diktas balss nemaz nebūtu devis.

Jānis klausījās un klausījās un gaidīja, lai saimnieks pātarus beidz, jo viņš to negribēja traucēt. Bet tomēr, nevarēdams sagaidīt gala, viņš iegāja saimnieka istabā.

Saimnieks neatņēma sveicinājuma, bet lasīja mierīgi tāļāk. Viņš lasīšanu nemēdza noraut nodaļas vidū, tas nebij kārtīgi, un tādēļ Jāņam bij jāgaida, kamēr viņš pirmās Makabeju grāmatas vienpadsmitās nodaļas visus septiņdesmit četrus pantus bij izlasījis. Proti, Makabeju grāmatas Vējam bij tās mīļākās, jo tajās tik jauki varēja palasīties par kariem un kautiņiem starp jūdiem un pagāniem! Šie notikumi saimniekam atgādināja viņa paša grūtos cīniņus ar nekārtīgo saimi un pasauli un deva tam spēku un prieku uz tāļāku karošanu.

Pēdīgi tie trīs tūkstoši pagānu bij nokauti, Jonatāns atgriezies uz Jeruzālemi atpakaļ, un Vējš, roku ātri pakustinādams bībeli aizsita cieti.

«Labdien,» viņš sacīja strupi, ne laipni, nedz nelaipni. «Nu, kā nu skrien?... Sēdi!»

Jānis atbildēja ko neko, apsēdās un jautāja, vai no saimniekiem šis vien esot mājā.

«Nē,» Vējš kliedza visā galvā, jo viņš domāja, ka viņa ikdienišķā balss priekš Jāņa vēl neesot stipra diezgan. «Alīde arī... Sūrojās visu dienu ar galvu... Būs laikam klētī... Gribēji ar viņu tikties?»

«J-ā,» Jānis atbildēja, drusku sajucis caur veča strupo izturēšanos.

«Nu tad iesim!» Vējš sacīja, ielika bībeli skapī un atstāja istabu.

Alīde, Vēja vienīgā mantiniece, sēdēja klētī un tamborēja.

«Vej še viesis!» tēvs kliedza, klētī iegājis. «Nu, ej uztaisi kapiju - man gribas dzert... Viesis ar dzers!...»

Meita piecēlās un sasveicinājās ar Jāni.

«Un nečiepsti, ar viņu runādama,» Vējš no jauna kliedza. «Zini, viņš tikpat kā kurls.»

Alīde nosarka maģenīt un aizgāja.

Jāņa acis viņu pavadīja, kamēr tā istabā nozuda...

«Ak tu tavu patīkamu skuķi,» viņš tad pie sevis nodomāja. «Cik lokani viņa gāja, cik glīti viņa bij ģērbusēs, cik dienīgi viņai baltais priekšautiņš stāvēja, cik modīgā džerkstē viņa matus uz pakauša bij sadžerkstējuse, ar kādu patīkamu, vienkāršu daiļumu viņa pat roku bij pratuse sniegt!» Un šī roka - nē, šī rociņa kā balta dūjiņa, tik mīksta tā bij gulējuse viņa rokā! Zināms, šis mīkstums un baltums nu gan liecināja, ka Alīde vienkāršus darbus nestrādāja, bet neviens jau arī tādu negaidīja no Vēja meitas, un Jāņa sievai tā arī nevajadzēja. Smalkus rokas darbus: ar mašīnu šūt un it īpaši nepieciešami vajadzīgo tamborēšanu viņa prata kā reti kāda cita, bij jau divus gadus pilsētā pie šneiderienes bijuse mācīties.

Un vai šim skuķam eņģeļa izskatā varēja būt citāda sirds nekā eņģeļa? Vai zem šāda tēva uzraudzības tajā cits kas varēja ieviesties nekā tikumi? Tie mita tur, par to nebij ko šaubīties, par to liecināja arī visa meitenes klusā pagātne. Vai tā kādreiz bij spēlējuse teātrī kā citas saimnieku meitas? Nē! Vai tā apmeklēja zaļumu balles? Nē! Vai to kādreiz redzēja krogā vai kroga priekšā stāvam uz puišiem rādāmies? Nē! Vai bij kādreiz dzirdēts, ka Alīde pateikuse uz saimi ļaunu vārdu, par uzbāzīgiem paunu žīdiem un rupjiem lopu kupčiem nemaz nerunājot? Nē un atkal nē!

Un Jānis savā sirdī nozvērējās šo meiteni iegūt par dzīves biedreni vai visu mūžu palikt neprecējies.

Kamēr Alīde kafeju vārīja, tikām tēvs pa klēti brangi izkliedzās par nekārtību, kas tagad pasaulē un sevišķi viņu pagastā valdot, un, kad viss turpat uz maza galdiņa dzeršanai bij sarīkots, tad Jānis atkal no jauna varēja apbrīnot meitenes veiklumu un garšu. Viss notika tik ātri, visi trauki tā spīdēja un laistījās un stāvēja tik patīkamā kārtībā uz galdiņa, ka puišam, kam līdz šim nemaz nebij gribējies dzert, tagad pēc kafejas slāpin slāpa.

«Griez maizi!» Vējš tagad Jāņam uzkliedza, uz saldskābas maizes kukulīti rādīdams. «Ēd!... Bet neiegriez vien pirkstā... Mani naži nav vis tādi kā citu!»

Jānis nodomāja, ka esot saprotama lieta, ka arī Vēja naži esot labākā kārtībā nekā citu, grieza maizi un ēda, un dzēra.

Arī Alīde ēda, dzēra un - runāja. Viņas valoda tecēja kā upīte, un viņa prata par Rīgu, par Vērmaņa dārzu un citiem jaukumiem tik patīkami stāstīt, kā Jānis vēl nekad nebij dzirdējis.

Kafeju padzēris, tēvs piecēlās un atstāja, nekā neteicis, abus jaunos vienus. Jāņam tas bij pa prātam. Nu viņš drošāk varēja iesākt runāt.