RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Labdien, Zariņ!»

«Paldies, Mariņ!» krodzenieks atņēma.

«Vai mans virs Bērtulis arī še bij?»

«Bija gan.»

«Vai viņš dzēra ar?»

«Dzēra gan.»

«Ko tad viņš dzēra?»

«Ko nu dzēra, brandvīnu dzēra.»

«Brandvīnu! Ak tu pagāns... Par cik tad viņš dzēra?»

«Par desmit kapeikām!» krodzenieks meloja.

«Par desmit kapeikām! Dzer, ka tava rīkle zilām zēvelēm degtu!... Zariņ, še nauda - ielej man par divdesmit.»

Vidzemē - kurā apgabalā, draudzē un pagastā, tas lai paliek stāstītāja noslēpums - reiz bij un ir arī vēl tagad liels kalns. Kas uz šī kalna vecvecajos laikos stāvējis, par to vairs nekas nekur un nekādā grāmatā nav lasāms, bet vecos laikos tur bijis liels mežs, kas tur tik ilgi zaļojis, kamēr lielskungs mežu kalna virsū licis pacirst un tur uztaisīt zemnieku mājas. Pie ēku celšanas kopā ar citiem kārtniekiem strādājis arī kāds puisis, kas caur savu attapību un saviem jokiem, kuri priekš tiem laikiem bijuši nedzirdēti droši, lielskunga labpatikšanu tik drīzi un tādā mērā iemantojis, ka tas viņu jaunajās mājās ielicis par saimnieku, puišam atļaudams tās nosaukt pēc savas patikšanas. Jaunais saimnieks, vārdā Brencis, mājas nosaucis par Viļņiem un dzīvojis tajās tādu laiciņu kā vilnis zem egles. Tad viņu lielskungs pavēstījis uz muižu un sacījis: «Brenci, tev jāprecas,» - un licis ķēkšai ienākt, un pavēlējis abiem iet uz mācītāju. Brencis pakasījis ausi - tas ir, ļaudis tā stāsta, ka viņš tā darījis, es par to negalvoju, - atvadījies no lielskunga un aizgājis ar ķēkšu uz mācītāju, un taisījis kāzas. Bet nu dzīve vairs nebijuse kā viļņam zem egles. Jaunā saimniece bijuse gan strādīga, bet nikna - tik nikna, ka Brencis jau gribējis aizbēgt, kad saimniecei piedzimis dēls. Puikas dēļ nu Brencis palicis Viļņos un nešis savu krustu ar pacietību. Atdabūjis pat savu agrāko jautrību atpakaļ un izdarījis vēl sirmā vecumā lielu joku. Kāds šis joks bijis, to tikai Dievs vairs zina, kas drīzi pēc tam saimnieku aizsaucis pie sevis. Pēc: vīra nāves saimniece arī ilgi vairs nedzīvojuse, steigusēs, kā ļaudis toreiz smējušies, večam līst kapā pakaļ, labi iekoptas mājas atstādama dēlam. Par šo dēlu un par visiem citiem Brenča pēcnācējiem zināmas tikai šādas lietas: visus viņus saukuši par Brenčiem, visiem viņiem bijušas sievas ar vismaz vienu nelabu īpašību, visi viņi bijuši cilvēki ar jautru dabu un savā dzīvē vismaz vienu reizi izdarījuši kaut ko sevišķu, par ko ļaudīm gadiem pieticis ko runāt, un visi viņi dēliem atstājuši labi iekoptas mājas. Tādi, lūk, bijuši Viļņos saimnieki līdz pēdējam Viļņam, šī mazā stāstiņa varoņam. No izskata viņš līdzinājās, kā visas pagasta vecenes, kurām bij pār par septiņdesmit, svēti vienā mutē apgalvoja, gluži tēvam un tēvatēvam. Viņam bij stalts augums, skaista seja, kupli mati un acis, kurās spirdzēja tēvutēvu jautrība. Šī jautrība parādījās jau darbos, puikam skolā ejot, un skolotājs zvērēja, Jānis būšot īsts Vilnis. Es saku - Jānis, jo viņa tēvam Brenča vārds nepavisam nebij paticis, un tas tādēļ, neievērodams vecveco ierašu, dēlu bij licis kristīt Jāņa vārdā. Bet ar laiku izrādījās, ka šis vārds nebij vienīgā zīme, caur ko jaunākais Vilnis izšķīrās no saviem vectēviem. Pēdējiem allažiņ v e c ā k i bij izmeklējuši sievas, kuras dēli bez pretrunām - gluži kā pirmais Brencis - bij apprecējuši un tad visā pacietībā savu krustu nesuši. Jānis no mūža biedrenes, kādu viņam vecāki bij nodomājuši ieprecēt, negribēja i ne dzirdēt. Izcēlās -par to liels karš. Nekā. Dēls kā negribēja, tā negribēja ņemt Zaplīzi - meitu, velns, galu zināja, tur no Kurzemes robežām. Šī svarīgā ķilda nebūt vēl nebij nobeigta, kad tēvs saslima un nomira, un māte, pēc īstu Viļņu saimnieču ierašas, drīzi vien viņam kapā gāja pakaļ, Jāņam vienam atstādama kā pusmuižu uzkoptos Viļņus.

Bija gan māja tie Viļņi, kādu otru tik drīzi vis nevarēja atrast! Ap jauno, no akmeņiem būvēto dzīvojamo ēku stiepās liels augļu koku un ogu dārzs, ap citām ēkām un gar ceļu stāvēja ozoli, kļavas, gobas un oši, un iekšā un ārā viss bij tādā kārtībā, ka prieks bij redzēt. Šo kārtību Jānis pēc vecāku nāves ar visiem spēkiem centās uzturēt, cēlās rītā agri augšā un gāja vakarā pēdējais gulēt, bet - kas bija, kas nebija, negāja Viļņos vairs tā kā senāk. Govis aizrāva pienu, barokņu cūkas vairs negribēja nobaroties, aitas vairs nedeva tik daudz vilnas kā senāk, i pat vistām ar dēšanu vairs negribēja veikties. Turpretim kalpoņu aitas ļumēt ļumēja aiz treknuma, un vilnas tām auga - cērp, ja gribi, sešas reizes pa gadu!... Paunu žīdu Viļņos apgriezās vai katru dienu pa vienam, un stelles saimes istabā stāvēja gandrīz cauru gadu: meitas auda vienā aušanā, gluži kā fabrikā. Un, jo vairāk tās strādāja, jo brangākas tās kļuva - Viļņu meitām, kā ļaudis smējās, veselība vaigus plēsa pušu.

Jānis šais brīnumos nolūkojās labu laiku ar mierīgu prātu, viņa jautrā daba viņam par tiem neļāva dusmoties. Bet, kad viens gads pagāja, neatnesis nekādas ievērojamas peļņas, un otrs gads atnesa vēl mazāk, tad viņš tak pēdīgi kļuva domīgs. Vai viņam tiešām bij jāņem saimniece? Vai viņš nevarēja izbēgt no krusta, ko visi saimnieki līdz šim Viļņos bij nesuši? Vai viņam it kā pēc nedeldējama lāsta, kas pie katras cilts no jauna piepildās, bij jāapprecē sieva ar kaut kādu nelabu īpašību, kura tikai pēc kāzām vien vēl nāca gaismā? Nē, neviens viņu uz to nespieda. Saimniecība tikai prasīja saimnieces, labi, viņš tai tādu gribēja dot. Bet, pirms viņš tikai s a i m n i e c i vien ieveda Viļņos, viņš taču varēja apskatīties pēc s i e v a s, var būt, ka viņam laimējas uziet patiesi krietnu meitu. Tādu viņš labprāt gribēja precēt!

Un viņš sāka meklēt.

Katru pazīstamu meitu no tām sešdesmit mājām, pusmājām un pusmuižām, kas pagastā atradās, viņš smalki pēc rindas domās sev palaida garām un tad - tikko nesabijās. Ak tu žēlīgais tētiņ, kāds briesmīgs brāķis viss nevalkāja meitas vārdu! Tādas tad bij tās zeltenītes un liepu meitas, par kurām dzejnieki tik jauki dziedāja!... Jānis reiz bij lasījis pasaku par ķēniņu, kas uz tirgus iejājis kādai sievai podu vezumā un zirgam visus traukus licis samīdīt: šāds podu vezums viņam tikās esam viss pagasts: pie kura trauka pieklauvēja ar pirkstu, tas dārdēja... Bet pēdīgi viņš tomēr domāja atradis pāris māju, kurās ziedēja pa rozei, cienīgas, ka pēc tām derēja izstiept roku.

Bij jāapskatās!

Kādā svētdienā Jānis aizgāja uz baznīcu un uzkāpa tornī. No turienēs, zināms, viņš uzdomātās meitās nevarēja nolūkoties to viņš arī negribēja - gribēja, kā zvaniķim sacīja, reiz visā tuvumā noklausīties zvana skaņās. Tādi untumi, lūk, reizēm uznāk tiem, kas kaujas ar domām par precēšanos!

Kad bij laiks, zvaniķis sāka zvanīt, un Jānis klausījās. Piepeši viņš iesaucās, lai zvanot stiprāk, nevarot vairs nemaz lāgā sadzirdēt.

Uz to zvaniķis atbildēja, - stiprāk nedrīkstot, citādi zvans pārplīsīšot. Nu Jānis atkal sacīja, lai šis stiprāk runājot, nevarot nedz zvana skaņu, nedz šā valodas sadzirdēt. Tā viņi sarunājās mazu brīdi, līdz pēdīgi Jānis, nepacietīgs kļuvis, nokāpa lejā.

Pie baznīcas viņu satika pazīstams saimnieka dēls, kas viņu sveicināja un jautāja, kā ejot.

Jānis izvilka pulksteni no ķešas, paskatījās tajā un atbildēja: