RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Bet bij varbūt piecas minūtes aiztecējušas, kad piepeši klētsdurvīs parādījās puisis, ko Jānis pirmīt istabā bij redzējis guļam. Viņš nebij liels, bet ļoti spēcīgs, ar brangu ģīmi, lielām, platām krūtīm un varenām gūžām.

Viņš iegāja klētī un sāka aizdurvē grābstīties ap sienu, kur visuvisādi valgi karājās.

«Nu, vai t' nebūsat reiz padzēruši?» viņš pa tam klusām un ātri vaicāja. «Nu, vai es tev šorīt neteicu, ka mans sapnis nozīmē, ka tev drīz būs precinieki?»

Alīde, kura graudiņu cukura bij gribējuse mest kafejā, nometa, šos vārdus dzirdēdama, cukuru zemē, nolīkās pie zemes, graudiņa meklēdama, un atbildēja:

«Vēl jau nu par precēšanos ne vārdiņa nav runājis.»

«Bet ja runā? Vai iesi?»

«Smiekli... Zināms.»

«Ak tu... un es?»

«Nāksi no Jurģiem uz Viļņiem par puisi.»

Šis iesmējās.

«Cits jau neatliks... Bet tagad gribētu vēl drusku aiziet uz krogu. Vai tev nauda?»

«Tavu rūtaino svārku kreisajā ķešā.»

«Paldies... Bet, ja vēlāku palieku - kā būs - -?»

«Gulēšu šonakt atkal tepat,» Alīde čukstēja, pacēla cukura graudiņu un iemeta to kafejā, Jāņam rādīdama nevainīgāko smaidu.

Puisis paņēma jaunus apaušus un nozuda ar tiem. Brīdi Alīde un Jānis klusēdami dzēra tālāk.

«Jūsu puisis?» pēdējais tad vienaldzīgi ievaicājās.

«Jā,» Alīde vienaldzīgi atbildēja.

«Spēcīgs cilvēks. Laikam arī ļoti strādīgs?»

Alīde atmeta ar roku.

«Tāds pats miets kā visi citi: kā dzen, tā lien.»

«Ak nakt un dien?» Jānis brīnējās. «Tik uzcītīgi kalpi reti atronami.»

Alīde sacīja, ka Jānis neesot pareizi dzirdējis, un Jānis atbildēja, tas varot gan būt. Citus cilvēkus mīlestība padarot aklus, šo tā pataisot vēl kurlāku, nekā tas jau esot.

Ko tad gan šis mīlējot? - Alīde jautāja.

Nu Alīdi, - Jānis atbildēja, - mīlējot viņu un vēloties viņu precēt.

Uz Alīdes vaigiem parādījās sārtums, un viņa atbildēja, ka šai Jānis ļoti labi patīkot un ka viņai arī patiktu Viļņos būt par saimnieci.

«Skāde!» Jānis iesaucās.

«Kādēļ?»

«Tādēļ, ka jūs nevarat nākt uz Vilņiem.»

«Bet es jau saku, ka varu,» Alīde kliedza.

«Es arī cienīju mīlestības varu,» Jānis kliedza pretim, «un cienīju jūsu liegšanos.»

«Bet es jau nebūt neliedzos!» Alīde brēca.

«Nē, nē, kā nu es to varu ņemt par ļaunu!» Jānis sacīja.

«Es jūs gribu ņemt!» Alīde brēca, gluži sarkana ģīmi apmezdamās. «Dzirdiet jel!»

Bet nekā! Abi jaunie kā nevarēja, tā nevarēja viens otru vairs saprast, un, tā kā Alīdei neiekrita prātā papīri un zīmuli ņemt palīgā, tad viņai Jāņam jāļauj vien bij aizbraukt ar nepareizo pārliecību sirdī, ka viņai jau cits brūtgans.

Šī pārliecība priekš Jāna laikam bij ļoti rūgta, jo, vāģos iekāpis, viņš zirgam krietni sadeva ar pātagu, tā ka labi koptais, ātrais lopiņš aizgāja kā auka. Kā vāģi, telderu telderiem pa meža ceļu skriedami, neapgāzās, tā brīnuma nemāku izskaidrot, tikai to zinu, ka tad; kad zirgs uzlēca uz lielceļa, viss vēl bij pietiekošā kārtībā.

Bet nu nāca nelaime.

Lielceļa malā, iepretim mazai mājiņai, gulēja liels, pelēks akmens, kuram Jānis jau simtu reižu laimīgi bij pabraucis garām. Bet šoreiz šis akmens viņam jeb, pareizāk sakot, viņa vāģiem kļuva par piedauzīšanas akmeni. Proti, tie tik spēcīgi atsitās pret to, palēca labi augstu gaisā un tad mājiņas priekšā apgāzās, Jāni pasviezdami labu gabaliņu projām.

Zirgs apstājās, un Jānis uzlēca stāvu un atgāza ar vienu vienīgu grūdienu vāģus atpakaļ uz riteņiem. Bet visi četri vairs nedūrās pie zemes, jo viena ass pavisam bij saliekta.

«Tik vien tās nelaimes!» Jānis noņurdēja un uzmeta grožus zirgam uz muguras, gribēdams mājiņā iet iekšā.

Bet te jau no mājiņas viņam iznāca pretim plecīgs jauns vīrs.

«Vai zināt, es arī jūs līdz šim turēju par apdomīgāku, nekā tiešām esat,» vīrs sacīja pusjokojošā, puspārmetošā balsī. «Tavu traku lēkšanu! No kā tad jūs bēgat - jeb vai kam dzenaties pakaļ?»

«Daru abus darbus reizē. Bēgu no nelaimes un dzenos laimei pakaļ,» Jānis spītīgi atbildēja. «Bet, ja jums, kalēj, labs prāts un Dievs sirdī, tad saklaudziniet man še to asi. Ar tādu tāļāk nevaru braukt.»

Kalējs apskatīja skādi un tad sacīja: jāpalīdz esot, bet darbs neesot tik ātri padarāms, lai tādēļ Vilnis pa tam ieejot un apskatoties viņa zālē.

Bet saskābis Jānis atbildēja, šis labāk palīdzēšot kalējam cik varēdams, lai skāde drīzāk tiktu izlabota.

«Labi,» kalējs atteica un sāka pa smēdi, rīkoties.

Pēc brīža atvērās durvis, kas no smēdes veda kalēja «zālē», un pa tām iznāca jauna, ļoti glīta sieviete, sveicināja, pasmēla ar baltu māla krūzīti ūdeni no spaiņa, kas smēdes kaktā stāvēja, un iegāja atkal istabā.

«Vai tā bij jūsu sieviņa?» Jānis vaicāja.

«Māsa,» kalējs atbildēja un pasmējās. «Redziet, tā izšķiraties jūs, lielmaņi, no mums, mazmaņiem: es pazīstu kā savus piecus pirkstus jūsu kalpus, jūsu zirgus, pat jūsu Kranci, un jūs i tā nezināt, vai esmu precējies.»

«Jūs jau arī mūsu vidū vēl neesat necik ilgu laiku,» Jānis atvainojās, «bez tam: ko esmu nokavējis, to tūliņ varu panākt, iešu iepazīšos ar jūsu famīliju.»

Viņš iegāja dzīvojamā istabiņā. Bet, nepatīkami pārsteigts, viņš pie durvīm palika stāvam. Bez kalēja māsas istabiņā vēl bij mazs, gadus sešus vecs meitens. «Kam šis bērns piederēja?»

Jānis apsēdās un sāka runāt. Viņš ievilināja bērnu sev klēpī un sāka tam par šo un to stāstīt un jautāt, meitenes atbildes likdams no kalēja māsas dikti atkārtot. Pēdīgi viņš vaicāja, kur bērnam esot tēvs un māte.

«Debesīs,» meitenīte sacīja.

«Un kur tev brālis?» Jānis vaicāja tāļāk.

«Ārā.»

«Un māsa?»

Bērns rādīja uz kalēja māsu.

«Kā viņu sauc?»

«Par Ilzi.»

«Un tevi?»

«Par Līzīti.»

Jānis nu zināja diezgan. Brīdi viņš meiteni vēl paauklēja un palaida viņu tad vaļā. Tai pašā acumirkli kalējs ienāca ar ziņu, ka vāģi esot salāpīti.

«Tas nabaga cilvēks jau gandrīz pavisam kurls,» Ilze klusā un līdzcietīgā balsī sacīja. «Juri, vai viņam nebūtu jāiestāsta - -»

«Nieki!» kalējs iesaucās un pielika, uz Jāni pagriezies: «Viendien te uzklīda tāda pagāna kāršu licēja, žīdiete, kura mums kā lietus debess tikām mācās virsū, kamēr bij jāļauj izlikt kārtis. Izlikuse priekš mums, tā par to pašu maksu teicās izmuldēties vēl priekš kāda radenieka, un tad Ilze prasīja, lai pastāstot, vai jūsu ausis kļūšot veselas.»

«Bet jūsu māsa jau manis līdz šim nemaz nepazina!» Jānis iesaucās. «Kā tad viņai varēja ienākt prātā -?»

«Viņa jūs pazina gan - viņa jau ir mazmaniete,» kalējs atbildēja un smīnēja.

Ilze nosarka, un Jāņam vaigi pietvīka.

«Un ko tad tā žīdiete sacīja?» viņš jautāja.

«Jūs caur kādu sieviņu atkal tikšot pie labas dzirdēšanas,» kalējs stāstīja tālāk. «Še Ilze nu domā, ka tā sieviņa cita neviena nevarot būt kā izdaudzinātā gulētāja un tādēļ jums uz to, pēc Ilzes domām, joku dēļ būtu jāaizbrauc.»

Jānis papurināja galvu.

«Tā man nevar palīdzēt,» viņš sacīja. «Man tikai viena vienīga zālīte, kā dakteri teica, varot palīdzēt, un tās es nevaru atrast.»

«Vai tad nav zināms, kādā vietā viņa aug?» Ilze ievaicājās.