RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Kā tas mežsargs te meklēja?»

Ilze pamērcēja dzelteno salmu vīkšķi baltajās smiltīs, aplaida vīkšķi ap spaini un atbildēja:

«Saimnieka.»

«Ar tevi arī runāja?»

«Jā.»

«Ko t' šis... ē...?»

«Ko nu... tāpat vien. Niekus.»

«Ilgi te bij?»

«Tāds kā!... Ilgi! Tik ilgi jau te varbūt nebij, kā tu te tagad stāvi.»

Puisis noņēma salmenīcu no galvas, noslaucīja sviedrus rupjā krekla piedurknē un sacīja:

«Atnācu pēc ūdens. Mums tur pie šķūņa gribas dzert. Vai ir ķēķī?»

«Veseli nesieni. Bet saimniece varbūt dos panijas. Ej uz piena kambari.»

Ješka iegāja ķēķī, padzērās un soļoja tad pa to pašu celiņu, pa kuru mežsargs bij gājis.

Viņš gāja neveikli. Viņš stāvēja pašā vīra brangumā, bet viņš likās sava spēka neapzinoties. Galvu viņš turēja tā drusku uz priekšu noliektu un izskatījās caur to pagļēvs un pazemīgs. Tas bij viņa nelabojamais ieradums - šāda iznešanās, un, ja Ilze to jau agrāk bij ievērojuse, tad viņa to tagad redzēja ar divkārtēju skaidrību.

* * *

Kādas dienas vēlāk mežsargs atkal ieradās Rindniekos. Jaunais šķūnis bij gatavs, saime kopa pirmo āboliņu. Mežsargs sveicināja vispār ar savu skaļo, vīrišķo balsi un tad, tuvāk pienācis, it kā sevišķi vēl Ilzi.

«Ā!» viņš sacīja un likās esam pārsteigts. «Sveika!» Un viņš pacēla cepuri maķenīt, bet atkal ar tādu vingru veiklību.

Tad viņš pagriezās uz saimnieku un vaicāja: vai izgājušā naktī neesot pamanīti kādi braucēji? Tepat muižas mežā esot nozagti divi skaisti oši.

Neviens nekā nebij pamanījis. Laiciņu pakavējies un ar vienu otru šo to papļāpājis, mežsargs atkal atvadījās. Gadījās, ka viņam Ilzei bij jāiet garām. Viņš pasmaidīja droši, viņa saltās acis sastapās ar viņas mirkļiem, viņš pielika pa zaldātu ieradumam pirkstus pie zaļās cepures loka un aizgāja klusēdams garām. Pēc brīža viņš uzsāka svilpot, un tad iznesīgais stāvs nozuda krūmos.

«Ko tas te sāk vazāties?» Ješka lēnām noņurdēja uz otru puisi. «Ka vēl nedabū pa kaklu.»

«Pēdas tak jādzen,» otrais piemetināja. «Mežs tak jāsargā. Tas viņa amats.»

«Nu tad lai viņš kopj savu amatu, bet lai nebāž sava deguna citu... ē... m... lai viņš tikai piesargājas. Es gan redzēju.»

«Ko tad?»

«Nu, lai nu paliek.»

* * *

Nākamā svētdienā Rindniekos ienāca vēstule, ka no tās dienas par nedēļu Kūļos («jaukajā ezera birzē») būšot balle. Kūļu puiši ielūdzot kaimiņu jaunkundzes, kundzes un jaunkungus uz laipnu piedalīšanos. Visā padevībā Jānis un Antons.

«Kas to balli izrīko?» kāds vaicāja, kad vēstule bij izlasīta.

«Tu tak dzirdi, tie, kas parakstījušies: Kūļu puiši - Jānis un Antons,» Ilze izskaidroja.

«Ak, nieki! Jāņam ir sieva un bērni, tas vairs ar tādām lietām neielaidīsies, un Antonam atkal nav ne kapeikas makā. Kas tad mūzikantiem lai maksā?»

«To darīs pats Kūlis,» Ješka sacīja. «Viņš liels draugs ar mežsargu. Mežsargam Kūļos brūte. Mežsargs balli izrīko, Kūlis maksās.»

«Tiesa gan,» jaunā puiša sieva Made piebilda. «Pērn mežsargs pats savā vārdā ielūdza uz Kūļiem. Man pašai bij vēstule.»

«Ak tad viņam tur brūte,» Ilze vēl beigās ieminējās.

«Vai tā lieta tik ievērojama?» Ješka nevarēja nociesties neievaicājies.

Viņš nedabūja atbildes.

Bet nu nepagāja neviena diena, kad par Kūļiem nesanāca valodas. Ilze nekad neuzsāka, visiem viņi bij ļoti vienaldzīgi, bet runāts tomēr tika. Arī par mežsarga brūti viņa kaut ko dabūja dzirdēt. Vieni viņu lielīja par glītu, otri pēla. «Kāda viņa īsti bij? Laikam taču gan skaista. Vai tad nu tāds, kas visu pagastu tik bieži apstaigā, nevarēja izmeklēties!...» Viņa piegāja pie lādes un pārcilāja savu vasaras rotu. «Kuru kleitu gan svētdien vilkt mugurā? Vai gaišdzelteno ar dzeltāno blūzi vai rozā ar balto blūzi un rozā bantēm? Jāvelk būs rozā...» Un svētdienas rītā viņa pārmazgāja balto blūzi un uzpletēja viņu lik rūpīgi, ka tā izskatījās gluži kā jauna.

«Tā laikam būs ballē ko štātēties?» Ješka sacīja, noskatīdamies, kā skuķis rotu piekāra pie sienas.

«Jā.»

«Ak tad gribi gan iet?»

«Par ko ne? Juris arī ies un Made, sieva būdama. Tu neiesi?»

«Es?... Es... redzēs, kā vēl iznāks.»

Iznāca tā, ka Ješka noviksēja savas kamašas, nodzina rūsgano bārdu, uzgrieza rūpīgi kuplās ūsas, apvilkās jauno bukskiņa uzvalku un gāja citiem līdzi uz Kūļiem.

«Feins puika tas Ješka, kad viņš tā uztaisās,» Made ceļā iesacījās. «Nudie, kā gurķis. Ja es vēl nebūtu meitā, pie cita gan neietu kā pie viņa. Tikai turies jel taisnāk, lāci!» Un viņa ar delnu viņam jautri iesita pa muguru.

Sitiens Ješku likās padarot vēl pazemīgāku.

«Ko nu,» viņš stomījās. «tagad nu gan tu tā runā. Esi no manis droša. Bet, kad būtu vēl meita, tāpat bēgtu no manis un skatītos citos kā visas citas.»

«Kuras tad no tevis bēg?»

«Kuras? Vai nu es visas varu izsaukt pie vārda!»

«Nu tad dzenies pakaļ, ja bēg. Kad es būtu tāds puisis ka tu - septiņas uz viena cirtiena!» Māte smējās. «Skaties mūsu mežsargā! Tāds pleika! Bet tas prot! Kurai meitai viņš nepatīk? Paprasi! I es pate ar viņu labprāt dancoju. Mācies, brāl...»

«Ko nu par mežsargu,» Ješka rāmi atbildēja un skatījās projām. Viņa acu plakstiņi paraustījās.

Klusēdama Ilze soļoja citiem pakaļ.

Danču vietā jau labs pulks meitu un puišu bij saradies. Pa pāriem, pa trim, pa četriem viņi staigāja gar ezermali, pa birzi vai sēdēja uz dēļiem kuri gar līdzeno danču laukumu uz staklēm bij uznagloti.

Sasveicinājusēs ar Kūļu saimi, kura pienācējiem tūliņ ceļā gadījās, Ilze nosēdās Madei līdzās uz viena no garajiem soliem, kamēr puiši ar Jāni un Antonu palika sarunājoties. Uzmanīgi Ilze laida acis visapkārt.

«Mežsargs arī jau atnācis,» viņa pēc brīža klusām un vienaldzīgi piezīmēja.

«Kur tad viņš ir?»

«Tur pašā viņā galā, kur tie trīs bērzi.»

Made raudzījās turp.

Pret bērza balto stumburu atspiedies, nolaidīgi kājas izstiepis un kreiso roku viegli aplicis sarkanā blūzē ģērbtai meitai ap viduci, puisis tur sēdēja. Ar zobgalīgu pārākuma smaidu ģīmī viņš skatījās garāmgājējos, kuri devās uz ezermali un nāca no turienes atpakaļ, un likās savai biedrenei šad un tad kaut ko jautru pasakām, jo tā laiku pa laikam iesmējās, baltu mutautiņu it kā pretodamās lūpām aizlikdama priekšā.

Piepeši viņš pacēla drusku galvu, un Ilze manīja, ka viņš viņu bij ieraudzījis. Viņš atkal atlaidās agrākā stāvoklī atpakaļ, palika vēl tā brīdi, piecēlās un nāca tad taisni uz Madi un Ilzi.

«Sveikas!» viņš izsaucās, vēl soļu desmit lielā attālumā no viņām būdams. «Sveikas!» Un viņš pacēla cepuri un turēja to, roku taisni izstiepis, pāri sekundes gaisā. Gūžas mazliet gorīdams, viņš tad pienāca klāt un spieda Ilzei un Madei roku. Ļoti spēcīgo spiedienu sajuzdama, Ilze negribot apjuka un nolaida acis.

Mežsargs viņai nosēdās līdzās.

«Redziet, jaunkundze, cik jautri pa mūsu pagastu iet,» viņš sacīja, valodu uzņemdams. «Un jūs, kā dzird, šopavasar savu malieni nemaz neesot gribējusi atstāt! Nezin vai jel vēl pavisam kādā zaļumu ballē esiet bijuse?»

«Nē,» Ilze atbildēja saņemdamās. «Bet vēl te nekādas jautrības neredzu.»

«Pagaidiet, pagaidiet, tūliņ mūzikanti sāks spēlēt. Tad jūs redzēsiet.»