MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

Tikmēr Barons ar diviem svečturiem rokās, spilgti apgaismodams kāpnes, devās augšup, bet viņam nopa­kaļ, pieturēdama tērpa garo trenu, skrēja Armanda. Viņa vilka aiz rokas meitenīti ar tukliem vaidziņiem un čukstēja tai:

— Nekas, nekas, nebaidies, Espri, ejam pie tēva!

No augšas skanēja mūķenes sērīgā, dobjā dziedā­šana. Ieskrējuši istabā, Armanda un Barons ieraudzīja šo mūķeni ar lūgšanā saliktām rokām.

«Svētā Klāra…» Armanda nodomāja un ieraudzīja, ka visa gulta un pats Moljērs ir vienās asinīs. Meite­nīte nobijās un sāka raudāt.

— Moljēr? — Armanda iesaucās drebošā balsī, kā nekad nemēdza runāt, taču atbildes nesaņēma.

Bet Barons sparīgi nolika svečturus uz galda, lecot pa vairākiem pakāpieniem uzreiz, noskrēja l^jā pa kāp­nēm un, ieķēries kalpotājam krūtīs, ierēcās:

— Kur tu vazājies?! Kur ir ārsts, stulbenil

Un kalpotājs izmisis atbildēja:

— Barona kungs, ko tad es varu izdarīt! Neviens negrib nākt pie de Moljēra kunga! Neviens pats!

33. n o d a) a no zemes tu esi ņemts

Visu māju nomāca smaga neziņa. Tā pārņēma ari nabadzīgās mūķenes: nomazgātajam, apsegtajam un nā­ves miegā guļošajam Moljēram palasījušas kādu laiku lūgšanas, viņas nekādi nesaprata, ko tālāk darīt. Izrādī­jās, ka zeme nevēlējās ņemt pretī de Moljēra kunga miesas.

Zans Obrī iepriekšējā vakarā bija veltīgi lūdzies svētā Eistahija draudzes garīdzniekus Lanfanu un Lešu, lai atnāk pie mirēja. Abi kategoriski atteicās. Trešais, kura uzvārds bija Peizāns, iežēlodamies par izmisumā nonā­kušo Obrī, ieradās komedianta mājās, taču pārāk vēlu, kad Moljērs jau bija miris, un tūliņ pasteidzās aiziet. Bet par to, ka Moljēru varētu apglabāt ar baznīcas ce­remoniju, nevarēja būt ne runas. Grēcīgais komediants bija miris bez grēku nožēlošanas, neatteicies no baznī­cas nosodītās profesijas un neuzrakstījis solījumu, ka gadījumā, ja tas kungs savā bezgalīgajā žēlsirdībā at­dotu viņam veselību, viņš nekad vairs savā mūžā ne­spēlēs komēdijas.

Šāds nosacījums nebija parakstīts, un neviens Parī­zes garīdznieks nebūtu apņēmies pavadīt de Moljēra kungu uz kapiem, jā, neviena kapsēta gan ari nebūtu viņu ņēmusi pretī.

Armandu jau pārņēma izmisums, kad no Oteijas at­brauca turienes kirē Fransuā Luazo, kurš bija sadrau­dzējies ar Moljēru, kad nelaiķis dzīvoja Oteijā. Kirē ne vien pamācīja Armandu, kā rakstīt lūgumu Parīzes arhibīskapam, bet, bez šaubām, riskēdams ar ļoti lie­lām nepatikšanām sev pašam, kopā ar Armandu aiz­brauca pie Parīzes arhibīskapa.

Pēc neilgas gaidīšanas klusā priekštelpā atraitni un kirē ieveda kabinetā, un Armanda ieraudzīja savā priekšā Parīzes arhibīskapu Arlē de Šanvallonu.

, — Esmu ieradusies, jūsu eminence, — atraitne sāka runāt, — lūgt jūsu atļauju mana mirušā vīra apglabā­šanai ar reliģisku ceremoniju.

De Šanvallons izlasīja lūgumu un atbildēja atraitnei, taču ar drūmu un visai vērīgu skatienu raudzījās nevis uz viņu, bet uz Luazo:

— Jūsu vīrs, kundze, bija komediants?

— Jā, — uztraukdamās atbildēja Armanda, — taču viņš nomira kā krietns kristietis. To var apliecināt divas Anesī svētās Klāras klostera mūķenes, kas atradās mūsu mājās. Bez tam pagājušās lieldienās viņš izsūdzēja grē­kus un piedalījās komūnijā.

— Man ļoti žēl, — arhibīskaps atbildēja, — bet tur neko nevar līdzēt. Es nevaru izdot apglabāšanas at­ļauju.

— Kur tad lai es viņu lieku? — Armanda jautāja un sāka raudāt.

— Man viņa žēl, — arhibīskaps atkārtoja, — taču saprotiet, kundze, es nevaru pārkāpt likumu.

Un Luazo, ko no mugurpuses dzelstīja arhibīskapa skatiens, šņukstošo Armandu izveda laukā.

— Tātad, — atspiedusies pret kirē plecu, raudādama teica Armanda, — man vajadzēs izvest viņu no pilsētas un aprakt lielceļa malā …

Tomēr uzticīgais kirē atraitni nepameta, un abi no­kļuva Senžermēnā, karaļa pilī. Te Armandai laimējās. Karalis viņu pieņēma. Armandu ieveda zālē, kur viņš, pie galda stāvēdams, jau gaidīja. Armanda neko neru­nāja, bet tūliņ nometās ceļos un sāka raudāt. Karalis viņai palīdzēja piecelties un vaicāja:

— Es jūs lūdzu, nomierinieties, kundze. Ko varu da­rīt jūsu labā?

— Jūsu majestāte, — Armanda sacīja, — man ne­ļauj apglabāt manu vīru, de Moljēru! Palīdziet, jūsu majestāte!

Karalis atbildēja:

— Jūsu nelaiķa vīra labā viss tiks izdarīts. Es jūs lūdzu, brauciet mājās un parūpējieties par viņa mir­stīgajām atliekām.

Armanda šņukstēdama, pateicības vārdus murminā­dama, devās prom, bet karaļa ziņnesis pēc brīža aiz- auļoja pakaļ de Šanvallonam, un, arhibīskaps iera­dās pilī, karalis viņam jautāja:

— Kas tur īsti notiek sakarā ar Moljēra nāvi?

— Valdniek, likums aizliedz viņu apglabāt svētītā zemē, — Šanvallons atbildēja.

— Bet cik dziļi sniedzas svētītā zeme? — karalis ap­vaicājās.

— Četras pēdas, jūsu majestāte, — arhibīskaps at­bildēja.

— Esiet tik laipns, arhibīskap, un apglabājiet viņu piecu pēdu dziļumā, — Luijs sacīja, — bet katrā ziņā apglabājiet, izvairoties kā no svinībām, tā no skandāla.

Arhibīskapa kancelejā tika izrakstīts šāds dokuments:

«Ņemot vērā apstākļus, kādi atklājās izmeklēšanā, kas tika izdarīta pēc mūsu pavēles, mēs atļaujam svētā Eistahija baznīcas garīdzniekam ar reliģisku ceremo­niju apglabāt mirušo Moljēru, tomēr ar noteikumu, ka viņa apglabāšanai jānotiek bez jebkāda svinīguma, ne­piedaloties vairāk par diviem garīdzniekiem — arī ne dienā, un lai aizlūgumam par viņa dvēseles mieru ne­tiktu noturēts nekāds svinīgs dievkalpojums ne aug­stāk minētajā svētā Eistafija baznīcā, nedz ari kādā citā.»

Līdzko Parīzes tapsētāju cunftē izplatījās vēsts, ka miris godājamā nelaiķa Žana Batista Poklēna dēls ko­mediants de Moljērs, kas mantojis tapsētāja amatu, cunftes pārstāvji ieradās Rišeljē ielā un pārklāja mi­rušā augumu ar 'izšūtu cunftes karogu, tā atgriezdami Moljēru tajā kārtā, no kuras viņš bija patvarīgi izstā­jies: tapsētājs esi bijis un pie tapsētājiem atkal atgrie­zies.

Tai pašā laikā kāds apsviedīgs cilvēks, zinādams, ka lielais Kondē jūt simpātijas pret Moljēru, ieradās pie prinča un sacīja:

— Jūsu augstība, atļaujiet jums pasniegt epitāfiju, ko esmu uzrakstījis Moljēram.

Kondē paņēma epitāfiju un, uzmetis autoram ska- . tienu, atbildēja:

— Pateicos jums. Taču man patiktu labāk, ja viņš būtu uzrakstījis epitāfiju jums.

Divdesmit pirmajā februāri ap pulksten deviņiem va­karā, kad vajadzēja iznest Moljēra mirstīgās atliekas, pie mirušā komedianta mājas sapulcējās ap pusotra simta cilvēku liels pūlis, un nebija zināms, kas tie tādi. Taču pūlis nezin kādēļ likās uzbudināts, bija dzirdami skaļi izsaucieni un pat svilpieni. Ieraudzījusi nepazīs­tamos, de Moljēra kunga atraitne uztraucās. Paklausī­dama tuvinieku padomam, viņa atvēra logu un uzru­nāja sanākušos ļaudis:

— Kungi! Kādēļ gan jūs gribat traucēt mana mirušā vira mieru? Varu jums apliecināt, ka viņš bija labs cil­vēks un mira kā kristietis. Varbūt jūs gribat parādīt viņam godu un pavadīt viņu uz kapiem?

Te kāds ielika Armandai rokā ādas maku, un viņa sāka izdalīt naudu. Pēc nelielas kņadas, kas izcēlās nau­das dēļ, visi nomierinājās un mājas priekšā parādījās lāpas. Pulksten deviņos no mājas iznesa koka šķirstu. Pa priekšu klusēdami soļoja divi garīdznieki. Šķirstam blakus gāja stihārijos tērpti zēni, nesdami milzīgas vaska sveces. Bet zārkam nopakaļ plūda vesela uguņu jūra, un pavadītāju pulkā bija redzami šādi ievērojami cil­vēki: gleznotājs Pjērs Miņārs, fabulists Lafontēns un dzejnieki Bualo un Sapels. Visiem rokās bija lāpas, bet aiz viņiem ar lāpām rokās rindās soļoja Palērojāla tru­pas komedianti un, visbeidzot, aizvien pieaugošais pū­lis, cilvēku divsimt. Gājienam virzoties pa kādu ielu, kaut kur atvērās logs, un kāda sieviete, izliekusies pa to, skanīgā balsī noprasīja: