MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

— Zini, es drīz miršu, — vecākais saka un noslēpu­maini piebilst: — Tu taču zini, cik nopietna ir mana slimība!

«Ak kungs, kādēļ man vajadzēja iznākt parkā?» jau­nākais prāto, bet skaļi saka:

— E, kas nu par niekiem! Arī es jūtos slikti…

— Man ir piecdesmit gadu, neaizmirsti! — vecākais draudīgi saka.

— Mans dievs, vakar tev bija četrdesmit astoņi, — jaunākais atdzīvojas, — tas, nudien, ir par traku, ja cilvēks tūliņ kļūst par diviem gadiem vecāks, tiklīdz viņam ir slikts garastāvoklis!

— Es gribu pie viņas, — vecākais vienmuļā balsī at­kārto, — es gribu atkal būt Tomā ielā!

— Pie visiem svētajiem, es tevi lūdzu, nepaliec ilgāk parkā! Te ir vēsi. Man galu galā vienalga. Nu, mēģini salabt ar viņu. Kaut arī es zinu, ka no tā nekas neiz­nāks.

Abi atgriežas mājās. Vecākais pazūd aiz durvīm.

— Liecies gultā, Moljēr! — jaunākais nokliedz vi­ņam pakaļ. Tad kādu brīdi pastāv pie durvīm un pār­domā. Atveras logs, tajā parādās vecākā vīrieša galva bez parūkas, naktsmicē.

— Sapel, kur tu esi? — vaicā cilvēks pie loga.

— Nu? — jaunākais atsaucas.

— Kā tad tu tomēr domā, — jautā cilvēks pie loga, — vai man atgriezties pie viņas?

— Ver logu ciet! — jaunākais uzkliedz, savilkdams dūres.

Logs aizveras, jaunākais nospļaujas un pazūd aiz mājas stūra. Pēc brītiņa var dzirdēt, kā viņš aicina su­laini:

— Ei, tu atturībnieki Panāc šurp!

Nākošajā dienā saule silda vēl stiprāk, nepavisam ne tā kā rudenī. Vecākais soļo pa aleju, taču nevelk kā­jas un ar spieķi nevanda trūdošās lapas. Blakus soļo cilvēks, daudz jaunāks par viņu. Tam ir garš, smails deguns, stūrains zods un izsmējīgs skatiens.

— Moljēr, — jaunākais saka, — jums jāatstāj ska­tuve. Ticiet, nav labi, ja «Mizantropa» autors… ir mizantrops! O, tas ir zīmīgi! Nudien, negribētos domāt, ka viņš ar nogrimētu seju parteram par uzjautrinājumu kādu iebāž maisā! Jums nepiederas būt aktierim. Nav labi, ka jūs spēlējat, ticiet man.

— Mīļais Bualo, — vecākais atbild, — skatuvi es ne­pametīšu.

— Jums jābūt apmierinātam ar to, ko dod jūsu darbi!

— Tie man nedod nekā, — vecākais atbild, — man nekad nav izdevies uzrakstīt neko tādu, kas man pašam sagādātu kaut niecīgāko apmierinājumu.

— Cik bērnišķīgi! — jaunākais vai kliedz. — At­ļaujiet darīt zināmu, mans kungs, ka tad, kad karalis man jautāja, kuru es uzskatot par labāko rakstnieku viņa valdīšanas laikā, es atbildēju, ka tas esat jūs, Mol­jēr.

Vecākais pasmejas, tad saka:

— Es jums no sirds pateicos, jūs esat īsts draugs, Depreo, apsolu jums, ja karalis man vaicās, kurš ir la­bākais dzejnieks, es teikšu, ka tas esat jūs.

— Es runāju nopietni! — jaunākais izsaucas, un viņa balss aizskan vientulīgajā un jaukajā Bofora kunga parkā. /

Tūkstoš seši simti septiņdesmit pirmā gada ziemai sākoties, Moljērs izlīga ar sievu un, pametis Oteiju, atgriezās Parīzē. Šai laikā viņš beidza rakstīt lugu «Mā­cītās sievas», kas netika sacerēta pēc pasūtījuma, bet pašam par prieku. Viņš pie lugas strādāja pa vaļas brī­žiem, te atgriežoties pie tās, te atkal-to pametot.

Kad Moljērs rakstīja «Mācītās sievas», tajā pašā mājā, kur viņš dzīvoja kopā ar Armandu, mazā augš­stāva istabiņā smagi slima gulēja Madlēna Bežāra.

Teātri viņa jau bija pametusi, nospēlējusi savu pēdējo lomu — Nerini «Pursonjaka kungā» un pateikusi savus pēdējos vārdus uz skatuves:

— Vai tu esi aizmirsis šo nabaga bērnu? Mūsu mazo Madlēnu, ko tu man atstāji par savas uzticības ķīlu? Nāc šurp, Madlēn, mans bērns! Nokaunini savu tēvu par viņa negodīgumu! Nē, tu no manis vaļā netiksi! Es visiem pierādīšu, ka esmu tava sieva, un panākšu to, ka tevi pakārs!

Madlēna pameta ne tikai teātri, bet arī atteicās no visa pasaulīgā, kļuva ārkārtīgi reliģioza, bez mitas skai­tīja lūgšanas, apraudāja savus grēkus un sarunājās vie­nīgi ar garīdznieku vai savu notāru. 1672. gada janvārī viņai kļuva pavisam slikti. Viņa gluži nekustīga gu­lēja gultā, kuras galvgalī karājās krucifikss.

Devītajā janvārī Madlēna nodiktēja testamentu, ar kuru visu savā mūžā sakrāto mantu novēlēja Arman­dai, bet 2enevjevai un Luī piešķīra nelielas pensijas. Viņa paredzēja arī visu pārējo, jau iepriekš pasūtīdama sev sēru mesas un likdama ik dienas pieciem nabagiem izsniegt pa pieciem sū par godu mūsu kunga piecām vātīm. Tā sagatavojusies nāvei, viņa ataicināja Ar­mandu un Moljēru un tā kunga vārdā karsti lūdza abus dzīvot saticīgi.

1672. gada devītajā februārī trupa saņēma karaļa pa­vēli steigšus braukt uz Senžermēnu. Februāra vidū vēst­nesis, kurš ieradās Senžermēnā, atveda Moljēram ziņu, ka ar Madlēnu ir visai ļauni. Viņš steigšus devās uz Parīzi un paguva savai pirmajai draudzenei aizspiest acis un viņu apglabāt. Parīzes arhibīskaps atļāva Mad­lēnu apglabāt, kā pieklājas pēc kristīgās ticības cere­monijām, jo viņa bija pametusi komediantes amatu un kļuvusi pazīstama kā dievbijīga sieviete. Un pēc mesas Okseruā Senžermēnas baznīcā Madlēnu svinīgi apgla­bāja svētā Pāvila baznīcas kapsētā, blakus brālim Žoze- fam un mātei Marijai Ervē.

Madlēna nomira 1672. gada septiņpadsmitajā febru­ārī, bet apmēram mēnesi vēlāk Palērojālā notika «Mā­cīto sievu» pirmizrāde. Visizsmalcinātākie parīzieši lugu vērtēja ļoti augstu, pieskaitīdami to pašiem spēcīgāka­jiem Moljēra darbiem. Citi Moljēru asi kritizēja, teik­dami, ka viņš savā lugā pazemojot sievieti, itin kā pie­

rādīdams, ka tās izglītībai neesot jasniedzas tālāk par virtuvi.

Lugā bija izsmieti divi dzīvi cilvēki: Bualo ienaid­nieks «Satīru satīras» autors teoloģijas doktors Fran- suā Kotēns un otrs — mūsu vecais paziņa Zils Menāžs. Pirmais bija notēlots Trisotenā, otrs — Vadiusā.

Kamēr komedianti Palērojālā spēlēja «Mācītas sie­vas», gūdami viduvējus panākumus, pār valsti pēkšņi savilkās negaiss, un septītajā aprīlī tas izvērtās karā ar Nīderlandi. Franču armija atkal, tāpat kā pirms pie­ciem gadiem, drāzās uz austrumiem, un, tās pārspēka uzveiktas, sāka krist pilsēta pēc pilsētas. Mūsu Zans Batists de Moljērs, tāls kara negaisam, bija aizņemts pats ar savām rūpēm. Nu viņš bija turīgs cilvēks, kas, darbodamies teātrī, iekrājis krietnu kapitālu. Bez tam viņu vēl bagātāku padarīja Madlēnas Bežāras atstātais mantojums. Viņš Rišeljē ielā noīrēja plašu dzīvokli un, naudu netaupīdams, to grezni iekārtoja. Divstāvu dzī­vokļa apakšējais stāvs bija paredzēts Armandai, bet viņš pats apmetās augšstāvā. Kad viss bija gatavs un mantas jaunajā mājvietā noliktas savās vietās, Moljērs pārliecinājās, ka Oteijas skumjas ir atsteigušās viņam līdzi uz Parīzi. Kopā ar viņu augšējās istabās apmetās nemiers un priekšnojautas.

Tūkstoš sešsimt septiņdesmit otrais gads izvērtās ne­veiksmīgs. Lullī ieguva ārkārtīgu spēku galmā un da­būja privilēģijas uz visiem dramatiskajiem darbiem, kam bija komponējis mūziku. Tas nozīmēja, ka Lullī iemanto autora tiesības uz ļoti daudzām Moljēra lu­gām, jo tieši tām viņš bija komponējis mūziku.

Tad Moljēram pārskrēja auksti drebuļi: lieki būtu sevi mānīt, karalis viņu bija pametis. Viduvējais kom­ponists Lullī, kuram trūka pašam savu dziļu ideju, bet kurš pilnīgi pakļāvās karaļa gribai, tagad bija iekarojis Luija labvēlību.