MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

Uz kāpnēm iestājās klusums. Barons juta, ka šī cil­vēka vārdi viņam ārkārtīgi nepatīk. Viņš sarauca pieri, uzmeta žiglu skatienu Armandai un tad teica:

— Domāju, ka jums, skolotāj, šodien nevajadzētu spēlēt.

— Jā, — Armanda apstiprināja, — nespēlē gan šo­dien, tu nejūties labi.

Augšā atskanēja purpināšana.

— Nu, ko jūs tur runājat? Vai tad var atcelt izrādi? Es nepavisam nevēlos, ka strādnieki mani vēlāk lādētu par to, ka esmu tiem atņēmis šīvakara peļņu.

— Bet tu taču slikti jūties? — Armanda sacīja nepa­tīkamā balsī.

— Es jūtos lieliski, — cilvēks aiz spītības atteica, — taču mani interesē kas cits: kādēļ pa mūsu dzīvokli klaiņo sazin kādas mūķenes?

— Nepievērs tām uzmanību, viņas ir no svētās Klā­ras klostera, atnākušas uz Parīzi lūgt žēlastības dāvanas. Nu, lai paliek līdz rītam, viņas tevi nemaz nesatrauks, pasēdēs apakšā.

— No svētās Klāras? — cilvēks naktsmice nezin kā­dēļ brīnījās un atkārtoja vēlreiz: — No svētās Klāras? Un kas par to, ka no svētās Klāras? Ja no svētās Klāras, tad lai sēž virtuvē! Citādi šķiet, ka mājā būtu simts mūķeņu! … Un iedod viņām piecus livrus. — Tad cil­vēks pēkšņi iemuka savā istabā un aizvēra durvis.

— Es jums saku, ka vainīga piektdiena, — teica Ar­manda, — tur nu nekas nav līdzams.

— Uzkāpšu augšā pie viņa, — Barons šaubīdamies atsaucās.

— Neiesaku vis, — Armanda iebilda, — iesim labāk pusdienās.

Vakarā uz Palērojāla skatuves smieklīgi ārsti ar mel­nām micēm galvā un aptiekāri ar klistīra traukiem, ro­kās bakalauru Arganu iesvētīja par ārstu:

Slimnieks ja velk tikko dvašu Un vairs nespēj parunāt? …

Bakalaurs — Moljērs līksmi izkliedza atbildi: Gudrais ārsts ver rīku tašu — Asinis tam tecināt!

Bakalaurs divreiz apzvērēja uzticību medicīnas fa­kultātei, bet, kad prezidents pieprasīja trešo zvērestu, bakalaurs, neko neatbildējis, negaidot ievaidējās un at­krita krēslā. Aktieri uz skatuves nodrebēja, apjuka: šo triku viņi nebija gaidījuši, bez tam vaids šķita īsts. To­mēr bakalaurs piecēlās, iesmējās un latīņu valodā iz­saucās:

— Zvēru!

Skatītāji neko nebija manījuši, un tikai daži aktieri ievēroja, ka bakalaura sejā izmainās krāsa, bet uz pie­res izspiežas sviedri. Tad ķirurgi un aptiekāri nodejoja savas baleta partijas — un izrāde beidzās.

— Kas jums gadījās, skolotāj? — nemiera pilns Mol­jēram vaicāja Lagranžs, kurš bija spēlējis Kleantu.

— Nieki vien! — tas atbildēja. — Gluži vienkārši iedūra krūtīs un tūdaļ pārgāja.

Tad Lagranžs deVās saskaitīt ienākumus un kārtot kaut kādas teātra lietas, bet Barons, kurš nebija aiz­ņemts izrādē, ieradās pie Moljēra, kad tas pārģēr­bās.

— Jūs nejutāties labi? — Barons vaicāja.

— Kā publika uzņēma izrādi? — Moljērs atvaicāja.

— Lieliski. Bet jūs neizskatāties labi, skolotāj!

— Mans izskats ir teicams, — Moljērs atsaucās, — tikai nez kādēļ pēkšņi sametās auksti. — Un tad viņam sāka klabēt zobi.

Barons pētījoši noskatījās Moljērā, nobāla un saro­sījās. Viņš atvēra ģērbtuves durvis un uzkliedza:

— Ei, vai tur kāds ir? Pasakiet, lai ātrāk atnes manas nestuves!

Viņš noņēma savu uzroci un lika Moljēram sabāzt tajā rokas. Moljērs nezin kādēļ kļuva rāms, klusēdams paklausīja un atkal sāka klabināt zobus. Pēc mirkļa Moljēru ievīstīja, nesēji viņu pacēla, novietoja nestu­vēs un nesa mājās.

Tur vēl valdīja tumsa, jo Armanda bija tikko atgrie­zusies no izrādes: viņa tēloja Anželiku. Barons pačuk­stēja Armandai, ka Moljērs nejūtas labi. Mājas ļaudis sāka skraidīt ar svecēņi un Moljēru pa koka kāpnēm uzveda augšā. Armanda lejā izdalīja visādus rīkoju­mus un kādu no sulaiņiem aizsūtīja meklēt ārstu.

Tikmēr Barons ar kalponi izģērba un noguldīja gultā Moljēru. Barons kļuva ik mirkli nemierīgāks.

— Meistar, vai jūs kaut ko nevēlaties? Varbūt jums iedot buljonu?

Pie šiem vārdiem Moljērs atņirdza zobus un, nezin kādēļ ļauni smaidīdams, teica:

— Buljonu? Ak nē! Es zinu, no kā mana laulātā drau­dzene vāra buljonu, man tas ir stiprāks par indi.

— Vai ieliet jums zāles?

Moljērs atbildēja:

— Nē, nē. Man bail no zālēm, kas jālieto iekšķīgi. Palīdziet man aizmigt.

Barons pagriezās pret kalponi un čukstus pateica:

— Spilvenu ar apīņiem, ātri!

Kalpone pēc brīža atgriezās ar spilvenu, kas bija pie­bāzts ar apīņiem, un palika to Moljēram zem galvas. Tad viņš sāka klepot, un uz mutautiņa parādījās asinis. Barons ielūkojās ciešāk, pielikdams sveci pie pašas se­jas, un pamanīja, ka deguns Moljēram kļūst smailāks, zem acīm parādījušās ēnas, bet uz pieres izspiedušās sīkas sviedru lāsītes.

— Pagaidi te, — Barons pačukstēja kalponei, metās lejup un saskrējās ar Zanu Obrī, dēlu tam pašam Leo- nāram Obrī, kurš reiz bruģēja ielu lepnām karietēm, — Zans Obrī bija Zanevjevas Bežāras vīrs.

— Obrī kungs, — Barons čukstēja, — viņam ir ļoti slikti, steidzieties pēc garīdznieka!

Obrī iekunkstējās, parāva platmali uz acīm un izstei­dzās no mājas. Pie kāpnēm parādījās Armanda ar sveci rokās.

— Moljēra kundze, — Barons sacīja, — aizsūtiet vēl kādu pēc garīdznieka, tikai ātrāk!

Armanda nometa sveci un pazuda tumsā, bet Barons uz kāpnēm neziņā nočukstēja: «Kāpēc gan, velns lai parauj, nenāk neviens no ārstiem?» — uzsteidzās augšā.

— Ko jums iedot, meistar? — Barons vaicāja un ar lakatiņu noslaucīja Moljēram pieri.

— Gaismu! — atbildēja Moljērs. — Un Parmas sieru.

— Sieru! — Barons uzsauca kalponei, un tā, mirkli pamīdījusies uz vietas, nolika sveci uz krēsla un iz­skrēja laukā.

— Pasakiet sievai, lai uznāk pie manis, — Moljērs pavēlēja.

Barons nosteidzās lejup pa kāpnēm un uzsauca:

— Kurš tur ir? Dodiet vairāk gaismas! Moljēra kun­dze!

Lejā kāda drebošajās rokās cita pēc citas iedegās sve­ces. Tobrīd tur, augšā, Moljēra augums saspringa, no­drebēja — un viņam no mutes sāka plūst asinis, apšļāk- damas veļu. Pirmajā mirklī viņu sagrāba bailes, taču tū­liņ viņš sajuta lielu atvieglojumu un pat nodomāja: «Ak, cik labi…» Bet tad Moljēru pārņēma izbrīns: guļamistaba pārvērtās par mežmalu, un kāds kavalieris melnās drānās, slaucīdams no galvas asinis, raustīja pavadu, pūlēdamies atbrīvoties no pakrituša, kājā ie­vainota zirga. Zirgs raustījās un zvēlās kavalierim virsū. Atskanēja vārdi, kas guļamistabā izklausījās pavisam dīvaini:

— Kavalieri! Šurp! Suasons nogalināts! …

«Tā ir kauja pie Marfē…» Moljērs nosprieda, bet kavalieris, ko spiež zirgs, ir de Modēna kungs, Madlē­nas pirmais mīļākais… Man no kakla asinis plūst ar straumi, tātad man iekšā pārtrūkusi kāda dzīsla …» Asi­nis sāka viņu smacēt, viņš mēģināja pakustināt apakš­žokli. De Modēns izgaisa, un Moljērs tūliņ ieraudzīja Ronu, bija pastarā diena — saule kā asinssarkana bumba sāka grimt ūdenī, imperatora d'Asusī koklei skanot. «Cik muļķīgi,» Moljērs nodomāja, «Rona un kokle ir gluži nereizē… Es taču mirstu…» Viņš pa­guva ziņkārīgi nodomāt: «Kāda gan izskatās nāve?» — un tūliņ to ieraudzīja. Tā iesteidzās istabā mūķenes tērpā un steigšus plašā vēzienā pārkrustīja Moljēru. Viņš ar milzīgu ziņkāri tiecās to uzmanīgi aplūkot, taču nesaskatīja vairs nekā.