MIHAILS BULGAKOVS: De Moljera kunga dzīve

Šī gada pfiecīgo notikumu es tīšuprāt atstāju uz bei­gām: lieldienās pēc četru gadu klaiņošanas pa provinci pie Moljēra ieradās septiņpadsmit gadus vecais Barons, kļuvis vīrišķīgāks un izvērties par īstu skaistuli. Mol­jērs viņu nekavējoties pieņēma trupā, piešķīra pilnu aktiera paju un Domiciāna lomu Pjēra Korneija «Titā un Berenikē». Šī luga pēc izrāžu skaita un ienākumiem ieņēma otro vietu aiz «Pilsoņa».

Moljērs saņēma karaļa pavēli uzrakstīt krāšņu lugu ar baletu 1671. gada karnevālam, kam vajadzēja no­tikt Tilerijās. Moljērs nekavējās izpildīt pavēli un ķērās pie lugas «Psihe» rakstīšanas. Jo vairāk viņš strādāja, jo uzmācīgāk sevi atgādināja slimība, hipohondrijas lēkmes uznāca arvien biežāk, un Moljērs noprata, ka lugu laikā nepabeigs. Tad viņš nolēma griezties pēc pa­līdzības pie citiem. Viņa attiecības ar Pjēru Korneiju pēc ķildas «Sievu skolas» laikā jau sen bija izlīdzinā­jušās. Tagad Moljēru un Korneiju saistīja kopēja nepa­tika pret Rasinu. Vecā Korneija zvaigzne sāka bālēt, kamēr Rasins kāpa arvien augstāk un augstāk. Rasinu izrādīja Burgundas Viesnīcā, bet Moljērs savā Palēro­jālā sāka iestudēt Korneiju.

Moljērs uzaicināja Korneiju kopā strādāt pie «Psi­hes», un večuks, kam bija vajadzīga nauda,, uzaicinā­jumu labprāt pieņēma. Darbu abi sadalīja tā: Moljērs sastādīja plānu lugai ar baletu piecos cēlienos un uz­rakstīja prologu, pirmo cēlienu un otrā un trešā cē­liena pirmās ainas. Visu pārējo, patērēdams darbam kādas piecpadsmit dienas, sarakstīja Korneijs. Sešdes­mit piecus gadus vecais vīrs lieliski tika galā ar savu uzdevumu. Tomēr arī abi meistari kopā nespētu darbu nodot laikā. Tādēļ tika pieaicināts trešais — spējīgais dzejnieks un dramaturgs Filips Kino, kurš šai lugai sa­cerēja visus dziesmu tekstus.

Interesants ir priekšvārds, kas sarakstīts šai traģēdijai ar baletu. Tajā ļoti piesardzīgi pateikts, ka Moljēra kungs šajā sacerējumā mazāk tiecies pēc dramaturģis- kas pareizības, vairāk pēc izrādes greznuma un skais­tuma. Stāsta, ka priekšvārds esot paša Moljēra rakstīts.

«Psihi» Tileriju pili inscenēja lieliski. Moljēram tika dotas labākās teātra mašīnas un ierīces lidojumiem. Galvenās lomas — Psihi un Amoru — tēloja Armanda un Barons. Abi sniedza tik augstas klases spēli, ka ska­tītāji bija pārsteigti. Taču jau pirmais «Psihes» uzve­dums galmā septiņpadsmitajā janvārī iecirta Moljēram jaunu smagu brūci. Parīzē izcēlās un nerimās baumas par to, ka no Armandas agrākā naida pret kādreizējo nekauņas puišeli Baronu vairs neesot ne miņas un ka viņa, iemīlējusies šajā skaistulī un izcilajā aktierī, esot kļuvusi par tā mīļāko. Moljērs, vecuma un slimības mākts, klusēdams pārcieta arī to.

No piecpadsmitā marta viņš Palērojālā sāka plašu remontu. No jauna tika apdarinātas visas ložas un balkoni, griestus saremontēja un apgleznoja, skatuvi pārbūvēja tā, ka tagad tur varēja novietot jaunas sarež­ģītas teātra mašīnas.

Tad trupa sāka lūgt direktoru, lai pārceļ «Psihi» uz Pa­lērojāla skatuves. Pēc ilgas šaubīšanās nolēma to darīt, kaut arī jaunu mašīnu un greznu dekorāciju iegāde un uzstādīšana saistījās ar milzīgām grūtībām. Beidzot to­mēr tas tika paveikts, tāpat arī pārvarēts vēl viens šķēr­slis: līdz «Psihes» uzvedumam muzikanti un dziedātāji nekad nebija uzstājušies publikas priekšā. Tie spēlēja un dziedāja, slēpti ložās, aiz režģiem vai aizkariem. Par pa­augstinātu maksu izdevās dziedātājus un muzikantus pierunāt uzstāties atklāti uz skatuves publikas priekšā. «Psihi» mēģināja mēneša pusotra un pirmizrādi sniedza divdesmit ceturtajā jūlijā. Visas rūpes un izdevumi pil­nīgi attaisnojās. Šis uzvedums, pārsteigdams ar savu greznību, atvilināja uz Palērojālu īstus skatītāju plū­dus, luga tika uzvesta ap piecdesmit reižu sezonā un deva četrdesmit septiņus tūkstošus livru ienā­kumu.

Laika posmā starp «Psihes» izrādēm galmā un tās pirmizrādi Palērojālā Moljēra trupa ar viduvējiem pa­nākumiem spēlēja viņa farsu «Skapēna nedarbi». Šo farsu atzina par rupju un Moljēra spalvas necienīgu. Nav saprotams, kur sakņojas šāds spriedums. Tieši šajā lugā lieliski izpaužas komiskais Moljērs, un Bualo pavi­sam netaisnīgi pārmeta savam draugam, uzskatīdams, ka tas sāk nolaisties, pielāgodamies publikas gaumei, un no­pēla ainu, kurā cilvēku iebāž maisā un sit ar nūjām, ap­galvodams, ka tas esot bezgaumīgs šablons. Bualo mal­dās: šī luga ir komisks, lieliski kāpināts farss, ko nesa­bojā pat mazticamais atrisinājums. Palērojāla komiskie aktieri ar Moljēru — Skapēnu priekšgalā brīnišķīgi izrā­dīja šo farsu (mīlētājus — Oktāvu un Leandru — spēlēja Barons un Lagranžs).

Šajā gadā Moljēram atpūsties neiznāca. Sekoja atkal jauns karaļa pasūtījums. Gada beigās Senžermēnā va­jadzēja notikt svinībām sakarā ar karaļa Vienīgā brāļa laulībām. Moljērs sāka steigšus strādāt pie komēdijas, kuras nosaukums skanēja «Grāfiene d'Eskarbana» un kam materiālu deva provinciāļu dzīves vērojumi. Galmā šī komēdija patika, it sevišķi tādēļ, ka tajā bija iepītas intermēdijas un balets.

Oteijas parks. Rudens. Zem kājām čaukst lapas. Pa aleju soļo divi vīrieši. Gados vecākais atbalstās uz nū­jas, ir sakumpis, reizēm nervozi nodrebinās uz klepo. Otram, jaunākajam, ir sārta seja — kā cilvēkam, kurš labi pazīst vīnus. Viņš svilpo un dungo kaut ko nesa­protamu:

— Mirdondēn … mirdondēn …

Abi apsēžas uz sola un sākumā runā par sīkumiem: jaunākais, četrdesmit sešus gadus vecais, stāsta, ka viņš vakar uzklupis ar dūrēm savam sulainim, jo tas esot nelietis.

— Bet sulainis taču vakar bija skaidrā, — vecākais klepodams iebilst.

— Blēņasl — jaunākais izsaucās. — Viņš ir nelietis, es tev sakul

— Piekrītu, piekrītu, — vecākais dobjā balsī at­trauc, — es tikai gribu teikt, ka viņš ir — nelietis skaidrā.

Rudens debesis virs Oteijas parka ir dzidras.

Pēc brīža saruna kļūst dzīvāka, un pa mājas logu var redzēt, ka vecākais kaut ko neatlaidīgi stāsta jaunā­kajam, bet tas tikai šad tad izmet pa vārdam.

Vecākais runā par to, ka nespējot viņu aizmirst, ka nevarot bez viņas dzīvot. Pēc tam viņš sāk lādēt savu dzīvi un atzīstas, ka ir nelaimīgs.

Ak, tas ir šausmīgi — būt par svešu noslēpumu, it īpaši ģimenes dzīves noslēpumu līdzzinātāju! Jaunā­kais nemierīgi grozās … Jā, viņam žēl vecākā! Un … bez tam ļoti gribas vīna … Beidzot viņš sāk piesardzīgi nosodīt sievieti, bez kuras vecākais nespēj dzīvot. Viņš neko nepasaka tieši, viņš… viegli skar dažus sāpīgus jautājumus … tik tikko piemin notikumus, kas saistīti ar «Psihi» … dievs pasargi, viņš neuzdrošinās neko teikt par Armandu un … Baronu. Taču vispār …

— Atļauj man būt atklātam! — viņš beidzot izsau­cas. — Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu patiešām — nevar taču tavā vecumā atgriezties pie sievas, kura… bez tam, tu man piedod, bet viņa tevi nemīl.

— Nemīl, — vecākais neskanīgi atbild.

— Viņa ir jauna, koķeta un … neņem ļaunā … tukša.

— Runā vien, — vecākais sēcošā balsī atbild, — vari teikt visu, ko vēlies, es viņu ienīstu.

Jaunākais noplāta rokas un nodomā: «Ak, lai velns parauj šo jucekli! Te mīl, te ienīst! …»