Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Saprata un jau trauca pa klāju. Pie tuvākās lūkas apstājās. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Vienā paņēmienā nobrauca gar margām lejā. Pieliecās un pa vārpstas tu­neli skrēja uz mašīntelpu.

— Biedri! — Kurts centās pārkliegt dunoņu. — Biedri!

Viņu sadzirdēja. No ejas atzarojuma iznira bocma­nis. Aizsprostoja ceļu.

— Kas lēcies?

— Degviela izplūst!

— Nu un?

— Jāatrod defekts! Citādi lidz Rīgai netiksim.

— Tad brauksim uz Santaringu, vai tev nav vien­alga?

Kurtam uzausa gaisma.

— Jūs … jūs tīšu prātu sūknējat naftu ārā?!

— Netaisi muļķības, Kurt, — bocmanis saķēra mat­roža elkoņus. — Amerikā dzīvosi, cepuri kuldams.

Kvieša kungs neskoposies, dabūsi gratifikāciju, kļūsi par bocmani… Padomā! Kas tev Rīgā meklējams? Pats taču allaž saki, ka tev nav dzimtenes.

— Nav tiesa. Varbūt kādreiz… — Kurts lēnām teica. — Bet kopš vakardienas man ir dzimtene. Laid! — viņš izrāvās no bocmaņa tvēriena.

' — Ko tur tik daudz! Zvel! — sauca Svadrups.

Bocmaņa rokā pazibēja liels nazis. Tas ķēra tukšumu. Kurts jau atradās vārpstas viņā pusē. Cīnīties nozīmētu zaudēt laiku. Laiks bija degviela. Bez degvielas līdz Rīgai netikt. Viņam jātiek līdz mašīntelpai. Pie bied­riem! Kurts skrēja uz priekšu. Blakus griezās skrūves vārpsta. Trakā ātrumā. Kļūmīgs solis, un tā samals. Kurts neskatījās pa kreisi. Arī pa labi neskatījās. Bet tur no iedobuma iznira Svadrups. Ar triecienam paceltu stellatslēgu.

Kurts saļima. Pār pieri plūda kas silts un lipīgs. Asinis. Nē, tā ir nafta, kas izplūst un izplūst. Nafta ir kuģa asinis. Tā nedrīkst izplūst. Nedrīkst! Jāapstā­dina, vai arī kuģis apstāsies.

Kurts atvēra acis. Kā caur sārtu miglu ieraudzīja pār viņu noliekušos bocmaņa stāvu. Viņš sasprindzināja pēdējos spēkus. Kājas spēriens ķēra bocmani pakrūtē. Tas zaudēja līdzsvaru, atsitās pret sienu.

— Turi viņu! — kliedza Svadrups.

Par vēlu. Kurts jau bija garām.

«Tobago» devās uz mājām. Rīt pirmo reizi šajā brau­cienā saule izkāps no okeāna priekšvadņa pusē. Noguris Drēziņš pagriezās uz sāniem. Ar galvu ierakās spilvenā. Kaut kas traucēja. Bārdas rugāji. Jau atkal izauguši. Visu dienu nav bijis neviena brīva mirkļa. Daudz kas palicis novārtā, ne tikai skaistuma kopšana.

Alīse. Vai tomēr nebūtu bijis labāk aprunāties ar viņu? Tagad, kad Kviesis zaudējis, kad telegrama vairs neapdraudēja «Tobago» likteni, Drēziņš spēja domāt par Alīsi bez dusmām… Vai toreiz, nīkdams tunelī bez maizes, bez ūdens, viņš nebija iedomājies, ka Cepurītis nodevis viņu? Bet izrādījās, ka motorists smagi saslimis. Pats taču vēl nesen bija teicis, ka cilvēkam jātic. Vai

Alise nav cilvēks? Lai Kvieša meita, bet tomēr cilvēks. Drēziņš atcerējās visu, ko Alise darījusi viņa labā, un pēkšņi ļoti gribējās ticēt, ka viņa nav zinājusi, kādi ne­lietīgi nodomi slēpušies aiz nevainīgās telegramas.

Ja nebūtu Alīses, viņš tagad atrastos Huānas salā. Kuģis turpinātu ceļu uz Santaringu. Tagad «Tobago» brauc uz dzimteni. Bet Alīse? Vai arī viņai tā būs dzim­tene? Šorīt viņa bija teikusi, ka paliks Santaringā … Prāts atkal kļuva nemierīgs. Cīņa par kuģi tikpat kā galā. Jāuzsāk cīņa par cilvēku. Cīņa par Alīsi būs grūta. Grūta un gara. Vēl garāka par atstatumu, kas jāveic kuģim. Nepietiek ar to, ko Alīse darījusi. Tas darīts viņa dēļ. Ceļš uz jauno pasauli jānostaigā apzināti.. .

Durvis atsprāga. Vienā mirkli kajītes telpa bija stāv­grūdām pilna. Drēziņa priekšā stāvēja visi tie, kas savā laikā bija ielauzušies šajā kajītē, lai prasītu Pārupam norēķinus. Netrūka neviena. Karstgalvis Galenieks. Lab­sirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem. Sapņotājs Augusts. Vallija, kura nevienam nav paradusi griezt ceļu. Pat mazais Zigis. Pat uzticamais biedrs Cepurītis. Visi runāja cits caur citu.

— Pietiek! — Galenieks kliedza. — Pietiek komandēt vienam! Ja jau padomju vara, tad ievēlēsim kārtīgu pa­domi. Kā tā lems, tā būs. Tad manis pēc ne tikai uz Rīgu, tad dragājam kaut vai tiešā ceļā uz Kamčatku!

— Labi! — Drēziņš pēkšņi teica.

Viņš bija sapratis ko ļoti svarīgu — nevis dusmoties, bet priecāties vajag. Ja biedri atrodas šeit, tad tā ir uz­vara. Šodienas uzvara pār vakardienu. Viņus satraukusi nevis kursa maiņa, bet kaut kas cits. Kopš vakardienas uz kuģa radies jauns spēks. Spēks, kas saliedējis šos dažādos, atšķirīgos cilvēkus. Spēks, kas liek apdomīga­jam Cepurītim soļot vienotā frontē ar nesavaldīgo Ga- lenieku. Spēks, kuru parasti dēvē par kolektīva spēku. Un tas ir labi! Arī tad, ja pašu kāds vilnis pēkšņi noskalotu no klāja, arī tad viņi atradīs pareizo kursu.

— Labi, — viņš vēlreiz pateica.

Galenieks pārsteigti apklusa. Un Drēziņš jau pavisam mierīgi ņēmās skaidrot, kādas lamatas Kviesis bija viņiem sagatavojis.

— Vai nu gluži tā būtu bijis? — sacīja Vallija. — Viņš, protams, ir blēdis, bet kaut ko tādu . .. Uz mata kā romānā.

— Ko tu sajēdz no romāniem? — Augusts apvaino­jās. — Tur viss notiek kā īstenībā. Esmu visādus lasī­jis, bet tik traku kombināciju nespētu izgudrot pat Fan- tomass.

— Jūs man neticat?

— Kāpēc tā? … — Antons iesāka.

Durvis atsprāga. Kajītē iestreipuļoja Kurts. Linu gaišajos matos bija redzama tumša strēle.

Pirmais pieskrēja Antons.

— Kurt, tās taču asinis!

— Degviela! Viņi izlaiž degvielu!

— Uz mašīntelpu!

Drēziņš skrēja pa priekšu, pat neatskatīdamies, vai biedri seko. Viņš tūdaļ bija sapratis, ka tagad viss atka­rīgs no ātruma.

Lūk, viņš jau atrodas pie rnašīntelpas — piecus soļus pa priekšu citiem. Viņš atgrūž durvis. Vēl skaidri dzird biedru soļus. Pēkšņi viņš vairs nedzird nekā.

Durvis aizcirtās. Galenieks pieskrēja par vēlu. Dur­vis bija aizslēgtas. Masīvas tērauda durvis. Durvis, pret kurām Galenieka zābaks atsitās kā vilnītis pret kuģa bortu. Durvis bija ciet. Kā cietuma durvis — smagi un galīgi. Viņā pusē palika Drēziņš.

Viņi palika šai pusē. Vieni. Bez vadības. Bez laika apdomai. Un domāt arī nebija par ko. Drēziņam tais­nība — doties uz Santaringu nedrīkst. Tikai uz Rīgu! Vēl vakar bija licies, ka tādam ceļam trūkst produktu, trūkst dzeramā ūdens. Tagad viņi būtu ar mieru atdot pusi ūdens par naftu. Par naftu, kas izplūst okeānā. Ar katru mirkli līmenis tvertnēs krītas. Jāapstādina! Lai apstādinātu, jāiekļūst mašīntelpā. Nekavējoties! Lai tas maksātu ko maksādams. Kaut vai dzīvību!

Ausīs vēl skanēja Drēziņa apslāpētais vaids. Tad ieskanējās trauksmes sirēna. Tā nevaidēja. Tā griezīgi sauca uz cīņu. Pātagoja. Dzina uz priekšu.

— Uzlauzt durvis! — Antons pavēlēja. — Pēc rīkiem uz bocmaņa kambari!

— Atslēga! Kur atslēga?

— Tūlīt dabūšu, — Zigis atsaucās.

Atslēga nebija vajadzīga. Bulta bija atlauzta, dur­vis vaļā. Pārups izbēdzis. Bet kas viņiem pašlaik daļas gar Pārupu? Vai viņš peldus aizlaidies uz Santaringu vai aizbarikadējies mašīntelpā … Cirvji tagad svarīgāki par Pārupu. Viss, kas no tērauda. Tērauds pret tēraudu. Trieciens pēc trieciena. Durvis nepadodas.

— Uz vārpstas tuneli! — Cepurītis sauca.

Soļi dobji dunēja uz tērauda plātnēm. Kāja paslī­dēja. Atkal augšā. Lūk, aizvars! Ciet. Nolādēts! Ceļš uz mašīntelpu ir ceļš uz dzimteni.

… Uz klāja viņi bija palikuši divi vien. Galenieks un Augusts. Pārējie bija kaut kur nozuduši. Tikai sirēna joprojām kauca. Kuģis briesmās!