Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Tagad zaudēta viņa spēle. Griezās ne tikai «Tobago». Sagriezās visa dzīve, viņa dzīve. Sirds pārstāja strādāt. Vajadzēja pieķerties galdam. Kuģis maina kursu. San­taringu vairs nesasniegt. «Tobago» vairs neatgūt. Pa­mazām sirds sāka atkal pukstēt. Vāji, ar pārtraukumiem. Asinis atkal riņķoja. Līdz ar dzīvību atgriezās cerība. Vāja, tomēr cerība. Jāaprunājas ar Alīsi. Tūlīt pat. Arī viņas dzīslās plūst Kviešu asinis …

— Alīsiņ, mums jāaprunājas, — šo teikumu Kviesis atkārtoja kā lūgsnu. Atkārtoja tik ilgi, līdz Alīse pamo­dās. Ar roku viņa aizsargāja acis pret žilbo gaismu. Aiz plakstiem vēl glabājās sapnī redzētā Huānas sala.

Alīse cīnījās ar miegu. Ar sapņa baismīgajiem mur­giem.

— Es nevaru … negribu … pēc visa, kas noticis, — viņa elsoja. — Huānas sala! Līdz mūža beigām neaiz­mirsīšu šo drausmīgo vārdu! Kurš tēvs būtu to darī­jis? … Tu zināji, ka es viņu mīlu, un tomēr…

Alīses noskaņa pagāja Kviesim secen. Viņš svīda. Viņš' uztraucās. Viņš jutās kā grūtā veikalnieciskā ap­spriedē. Viens neuzmanīgs vārds, un bankrots durvju priekšā.

— Pārups… Tas ir viņa padoms. Viņš bija mani kā apbūris kopš tā brīža, kad lūdza tavu roku.

Tēva lietišķais tonis galīgi uzmodināja Alīsi.

— Nevis viņš bija tevi apbūris, bet viņa nami…

— Jā, jā, tā ir, atzīstos. Esmu bijis tev slikts tēvs, Alīsiņ. Bet, paldies dievam, no Pārupa esam tikuši vaļā. Tagad viss mainījies, tagad būšu cits cilvēks.

— Tu?

— Ja, es tagad saprotu, ka gandrīz butu tevi pada­rījis nelaimīgu. Pret savu gribu, Alīsiņ, tici man. Es to­reiz vēl nezināju, kas Drēziņš par cilvēku. Viņš ir tik laipns, tik izpalīdzīgs, un, pats galvenais, viņš tevi mīl…

Alīse uzrausās sēdus. Mēģināja kaut ko saskatīt tēva vaibstos.

— Kas ar tevi noticis?

— Vai tad nezini. Viņi pagriezuši «Tobago» uz Rīgu. Alīsiņ, mums kaut kas jādara …

Alīse paraustīja plecus.

— Nezinu. Viņš vairs nav tāds kā vakar.

— Alīsiņ, atjēdzies! Par ko tu runā … Ak tā, tu par Pāvilu … Nekas, meitin, to visu var vēl labot.

— Labot?

— Nu, pateikt viņam, ka esmu ar mieru. Lai paņem kuģi… kā tavu pūru … Santaringā nosvinēsim kāzas.

Alīse izbrīnā uzlūkoja Kviesi.

— Tu būtu ar mieru dot mani viņam?… Komunis­tam? … Cilvēkam, ko tu ienīsti un nevari neienīst?

— Bet ko tad lai dara, Alīsiņ? Jātiek uz Santaringu! Kuģim japaliek ģimenē! … Kuģis — tā ir mana dzīve … Vai maz dzirdēts, ka jāsamierinās ar nevēlamu znotu? Tu taču saproti mani?

— Jā, es saprotu. Man tevis žēl.

— Nu, kaut vai aiz žēlastības, vienalga … Vai tu daudz jautātu, kāpēc viņš tevi ņem? Ja mīl, tad lepnu­mam nav vietas. Tu runāsi ar viņu?

— Un tad? Tam nav nekādas jēgas. Viņš negribēs. Un, pat ja viņš būtu ar mieru, ko teiks komanda? .. .

— Viņš būs ar mieru, viņš nedrīkst nebūt ar mieru. Tā ir mūsu vienīgā cerība. Viņš tev parādā dzīvību, vi­ņam nav tiesības atteikt. Un ar komandu gan jau viņš tiks galā… Apģērbies, Alīsiņ! Tev tūlīt jāiet pie viņa! … Nē, labāk tāda pati, kāda esi .. .

— Prece caurspīdīgā celofānā apvalkā, — nomur­mināja Alīse.

— Ko tu teici?

Alīse neatbildēja. Viņa raudāja.

— Neraudi, ej taču! — skubināja Kviesis. — Nē, tā ir labi, raudi vien! Saraudātas acis iespēj vairāk par vārdiem.

— Nekur es neiešu, — teica Alīse. — Ja gribi, ej pats.

Svadrups nezināja, ka lēmums mainīt kursu pieņemts bez komandas piekrišanas — arī uz pirmo sapulci ne­viens nebija viņu aicinājis. Viņš tikai zināja, ka kuģis nedodas uz Santaringu. Tas dodas uz Latviju. Uz Lat­viju, kur vadoņa vietā tagad saimnieko visādi cepurīši. Tad jau labāk peldus prom uz Ameriku. Vai nolaist di­benā visu kuģi. Uz Kviesi vairs nav ko cerēt. Lai kaut ko izdomātu, vajadzīgs pavisam cits nags. Tāds nags bija Pārupam.

Ilgi bungot Svadrupam nenācās. Kopš vakardienas Pārups nebija aci aizvēris. Soļoja pa cietumu un kala atbrīvošanas plānus. Tad atkal stāvēja pie iluminatora un stingi raudzījās tālē. Tālē, kura slēpa necaur­redzama tumsa. Kura palika nesasniedzama. Kamēr viņš te bija ieslodzīts. Kamēr augšā pie varas Drēziņš.

— Pārupa kungs!

— Velns parāvis, kur jūs tik ilgi bijāt?! Kas notiek ar kuģi? Uz kurieni braucam?

— Viss pagalam. Kvieša kungs nosūtīja telegramu, un viņi nolēma neiegriezties Santaringā.

— Nolādēts muļķis! Viņš mums visiem kapu rok … Tad viņi kravu nemaz neaizvedīs?

— Nebūt ne! Viņi pilnīgi prātu zaudējuši! Tiešā ceļā skries pie boļševikiem.

— Sātans! To nedrīkst pieļaut! Tad mums beigas! Pārups mētājās pa šauro telpu. Domāja un nespēja

nekā izdomāt. Mirkli valdīja nospiedošs klusums. Tad viņš iekliedzās. Tik skaļi, it kā justos saimnieks uz kuģa.

— Degviela! Degviela!

' — Degvielas mums diezgan, — Svadrups pārprata, bet tūdaļ apjēdza: — Labi, Pārupa kungs! Tiks izdarīts, Pārupa kungs! Mēs vēl parādīsim šiem kangariem!

— Jānokļūst Santaringā. Katrā ziņā jānokļūst, sa­protiet!

Mašīntelpā negaidot ieradās Svadrups.

— Gurķojaties, ko? — viņš norūca. — Šurp žurnālu!

Augusts demonstratīvi iebāza rokas kabatā. Antons

pasteidzās izpildīt pavēli. Viņa acīs Svadrups joprojām bija priekšnieks. Tikko sējums nogūlās galvenā inženiera priekšā, tas ar vēzienu ielidoja kaktā — apjukumā An­tons mašīntelpas sardzes žurnāla vietā bija paķēris Au­gusta grāmatu.

— Izlaidušies bez manis kā pēdējie teļi! — lamājās inženieris. Viņš atšķīra sardzes žurnālu. — Vienpadsmit mezgli! Kauns un negods! Tā ir, kad nejūt stingru dūri. — Svadrups bija sev cieši nosolījies izturēties mier­mīlīgi, tomēr raksturs un profesionālais gods ņēma virs­roku.

Citā reizē Augusts būtu pratis aizstāvēt sevi un savu grāmatu. Citā reizē Antons būtu bikli paskaidrojis, ka kopš pagrieziena «Tobago» iet pret vēju. Citā reizē Svadrups būtu pats to sapratis. Citā reizē motoristi būtu pabrīnījušies par inženiera negaidīto ierašanos darbā. Tagad viņus nodarbināja pēkšņā kursa maiņa. Kuģis pagriezies vismaz par 180°. Bet kāpēc? Vai kāds ārkār­tējs atgadījums piespiedis kapteini stūrēt tieši uz mā­jām? Tad taču Drēziņš būtu nācis aprunāties, sasaucis sapulci. . .

Ilgi minēt nenācās. Mašīntelpā iebruka Galenieks.

Kontrrevolūcija! — viņš kliedza. — Drēziņš ne­ļauj braukt uz Santaringu. Grib mūs nomērdēt badā.

— Laikam aizmirsis, ka kuģis nav viņa, bet mūsu, teica Augusts. — Pat juras laupitaji notur kara apsprie­des.

Antons klusībā viņam piekrita, tomēr mēģināja aiz­stāvēt Drēziņu.

— Es gan nebūtu rīkojies pats ar savu prātu, — viņš teica. — Bet viņš taču komisārs. Mēs viņu ievēlējām un …

— Tu nepļurkšķi, antiņ. Ievēlējām un tūlīt izvēlē­sim ārā. Aiziet, zēni!

Augusts sekoja viņam. Antons brīdi svārstījās, tad arī kāpa uz augšu.

Svadrups viņus neaizturēja.

Jau divas stundas Kurta dungriņi skalojās aiz kuģa. Ilgāk atstāt tos iekšā nedrīkstēja, citādi okeāna sāls izmazgās ne tikai traipus. Viļņi sadriskās audeklu lupatu lēveros. Kurts nesekoja Galeniekam, bet devās uz kuģa pakaļgalu.

Bikšu izvilkšana sagādāja negaidītas grūtības. Tauva bija gluma kā zutis un izslīdēja no rokām. Kurts neatlaidās. Beidzot uzcēla dungriņus uz klāja. Izpla­tījās uzbāzīga smaka. Pretīga, tomēr labi pazīstama. Kurts saprata, ko ož pēc naftas.