Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Drēziņš ar strauju rokas kustību atgaiņāja šīs ainas. Vēl kauja nav zaudēta. Vēl viņi atrodas atklātā jūrā. Vēl nekas nav noticis. Vēl var visu vērst par labu — pietiek pagriezt kuģi ar priekšgalu uz austru­miem. Uz Rīgas pusi. Tā ir vienīgā izeja. Un tas jādara nekavējoties! Naftas nav diez cik daudz, gaidīt līdz rī­tam nozīmē zaudēt dārgo degvielu. Katra minūte tagad jāskaita divkārt — viņi taču brauc pretējā virzienā .. . Ko darīt? Modināt komandu? Gaidīt, kamēr tie izberzēs

miegu no acīm, atkal skaidrot, runāt līdz aizsmakumam, lūkot viņus pārliecināt? Tas būtu pareizi un reizē — smieklīgi. Sapulce nakts laikā! Tad jau taisnība zobga­lim Kārkliņam, ka padomju vara ir īsta lejputrija — tikai runā un runā, jādara nekas vairs nav. Šoreiz iztiks bez runāšanas! Viņš, Drēziņš, iecelts par komisāru — viņam jārīkojas. Un viņš rīkosies! Kaut uz savu atbil­dību. Kaut viens otrs to uzskatīs par kundzisku patvaļu. Lai! Viņš zina, ko dara.

9*

131

Drēziņš devās pie kapteiņa. Viss viens, vai ar labu, vai ar ļaunu, — jāpanāk, lai Vilsons dotu rīkojumu mai­nīt kursu.

Stūres māja ielaužas gaismas šalts. No navigācijas telpas ienāca Nordeķis.

— Cik tad atlicis? — jautāja Galenieks.

Nordeķis grasījās atbildēt. Tad pamanīja, ka matro­zis smēķē. Brīdi svārstījās, tomēr neizturēja:

— Biedri Galeniek, vai jūs nebūtu tik laipns un ne­paskaidrotu, kāpēc pīpojat pie stūres?

— Vai tad nedrīkst, biedri stūrmani? — Galenieks izpūta kuplu dūmu. — Agrāk nedrīkstēja, tagad ne­drīkst, kādam velnam tad jaunā kārtība?

Nordeķis paraustīja plecus.

— Nezinu, var būt, ka tagad drīkst. Kaut gan es personīgi to neatļautu. Neņemiet ļaunā, biedri Galeniek, bet, manuprāt, jūs jauno kārtību izprotat ļoti vulgāri… Kurss?

Galenieks nolasīja kursu no kompasa.

— Tā turēt! — teica Nordeķis un ņēmās ar roku klie­dēt dūmus. — Es to saprotu pavisam citādi. Tagad cil­vēkiem paveras gluži jaunas iespējas. Tādas, par kurām agrāk pat sapņot nedrīkstējām. Vai jūs zināt, ka esmu beidzis augstskolu?

— Pirmā dzirdēšana, — Galenieks pacēla papirosu un atkal iebāza mutē. — Kāds velns jūs dīdīja stūrēt uz jūru?

— Velns laikam patiešām ir vispiemērotākais vārds. Toreiz savu diplomu varēju izlietot vienīgi… Labi, iz­

tiksim bez rupjiem izteicieniem. Bet tagad es dabūšu piemērotu darbu. Es palikšu krastā — kopā ar sievu un dēlu! Vai varat iedomāties, kas tā būs par dzīvi?

— Neticu.

— Ka dabūšu darbu? Vai jūs tiešām nesaprotat, ka tagad viss mainījies? Tagad …

— Jūs arī esat mainījies, biedri stūrmani, — teica Galenieks.

Vairāk viņš neteica nekā. Nordeķis palūkojās cirkulī, l«o turēja rokās, kompasa rozē, kas viegli šūpojās kat­liņā, stūres mājas logā, pa kuru iespīdēja pilnam mēne­sim līdzīgais topa lukturis.

— Iespējams, ka jums taisnība. Nebūs viegli bez jūras, — viņš nopūtās. — Un jūs, biedri Galeniek, vai atļauts taujāt, ko jūs domājat pasākt?

— O, man darīšanu atliku likām! Vispirms man tiešā ceļā jāaizskrien pie viena krodzinieka. Šis buržujs mani pagājušo reizi izmeta uz ielas. Ja vēl par nemak­sāšanu, tad es nekā neteiktu. Bet par to, ka dziedāju «Pumpiņ rasa». Pat Cepurītis saka — tā ir revolucionāra dziesma. Nu, tagad šis man dziedās pavisam citu dzies­miņu! … Tad aizkāpšu ciemos pie Kvieša. Nolikšu kā­jas uz galda un teikšu: «Nu, patriota kungs, vai saprati, kas ir darbaļaužu vara?»

— Vulgāri! — Nordeķis pašūpoja galvu. — Paies vēl labs laiks, iekams jūs pats to sapratīsiet.

— Un kur man jāsteidzas? — Galenieks pasmīnēja. — Kamēr no Santaringas aizkulsimies līdz Rīgai, pa- gūšu izgudrot kaut ko daudz smalkāku, — Galenieks pa­laida stūres ratu, lai aizdedzinātu nodzisušo papirosu, bet tūdaļ atkal satvēra.

Durvīs stāvēja kapteinis.

Ne vārda nebildis, Vilsons izrāva papirosu no Gale­nieka zobiem. Nikni samīdīja ar kāju.

— Biedri kapteini, kāpēc jūs neguļat? — Nordeķis nedroši vaicāja.

Vilsons neatbildēja.

— Kurss? — viņš noprasīja.

Nordeķis ziņoja.

— Pie velna šo kursu! Galeniek, uz labo, pie kantes! Līdz bortam, es teicu, — Vilsons pats ieķērās stūres ratā un ar tādu spēku pagrieza to, ka spieķi nozibēja vien. — Tas vairs nav kuģis, bet īsts karuselis! Te griež pa kreisi, te pa labi, te brauc turp, te atpakaļ…

— Kas noticis?

— Nekas nav noticis. Mēs ejam uz Rīgu.

— Uz Rīgu, biedri kapteini? — nesaprata Galenieks.

— Bet mēs taču nolēmām …

— Daudz ko jūs nolēmāt! Kaķim uz astes! Lieciet aiz auss!

Vilsons aprāvās. Kas ar viņu pēdējā laikā noticis? Prāta nemaz vairs nav, mēle kļuvusi vaļīga kā tādam zaļknābim, — kas uz sirds, to tūlīt izkliedz visai pa­saulei.

— Biedram Drēziņam varbūt pamats tā rīkoties, — viņš piebilda, gribēdams mīkstināt savu aso izlēcienu.

— Pamats?! Kas viņš tāds, ka viņam pamats?! Mēs lemjam, bet šis spļauj mums ģīmī! Numurs neies cauri! Vai tā ir mūsu vara vai viņa personīgā diktatūra?

— Stūres ratu! — Nordeķis sauca nopakaļ satraci­nātajam Galeniekam.

— Lai griež, kas grib! — Galenieks atcirta. — Es viņam neesmu nekāds vergs.

Nordeķis paraustīja plecus un, satvēris stūres ratu, izlīdzināja kursu. Viņš bija gaidījis, ka kapteinis nikni uzbrēks matrozim. Vilsona klusu ciešana nozīmēja, ka viņš vienis prātis ar Galenieku.

— Atvainojiet, biedri kapteini… — Nordeķis iesāka.

— Jūsu nolaizītās frāzes man šitik tālu, •— Vilsons norūca. — Te nav smalku dāmiņu salons, bet kārtīgs kuģis.

— Pilnīgi manas domas, — cieti pateica Nordeķis.

— Un tāpēc Drēziņš šoreiz pareizi darījis, ka nav ikvie­nam prasījis padomu. Esmu priecīgs, ka «Tobago» do­das tiešā ceļā uz Rīgu …

— Jums prātā tikai jūsu Alīse, jeb kā tur to brēkuli galu galā nokrustīja … Gan jau pagūsiet piespiest to pie savas mīlošās tēva krūts! Bet man kuģa krava sva­rīgāka par jūsu autiņiem, skaidrs?! Vienalga, kāda vara, bet par kravu atbild kapteinis, un tā man jānogādā San­taringā! Ja Drēziņš to nesaprot, tad jums, kā stūrma­nim, gan derētu to biežāk atcerēties …

— Kapteinis vispirms atbild par kuģi.

— Un tāpēc drīkst rīkoties aiz viņa muguras? Neap- spriesties, bet nakts laikā uzcelt no gultas un ta vien­kārši pavēlēt…

— Neņemiet ļaunā, biedri kapteini, es, tāpat kā jūs, domāju, ka Drēziņam bija svarīgs iemesls nerēķināties ar jūras etiķeti. Labāk, lai kravas saņēmēji paliek bez kravas nekā mēs bez kuģa.

— Jums tā liekas? — jau gluži normālā balsī vai­cāja kapteinis Vilsons.

Kviesim miegs nekad nenāca pirms vieniem diviem. Pat labos laikos. Kur nu vēl tagad? Mutē no daudza­jiem smēķiem jau bija sāja garša. Sis papiross būs pē­dējais, tad viņš liksies gulēt.

Kviesis noraudzījās pakaļ dūmu strūklai. Neapgais­motajā kajītē tā likās gluži balta. Balta un taisna kā ceļš, kas pamazām kļūst plašāks. Cik labi, ka Alīsiņa ir tepat uz kuģa! Nekas viņu vairs nesaista ar Latviju — ne ģimene, ne īpašums. Viņš sevī juta pietiekami daudz jaunības spēka, lai atrastu Santaringā otru dzimteni…

Kuģa korpuss nodrebēja. Kviesis piesteidzās pie loga. Viņam šķita, ka viļņi sagriežas un maina virzienu. Nē, jūra stāvēja uz vietas. Kviesis saprata. Sagriezās kuģis. Tā deguns virzījās projām no Santaringas. Pēk­šņi, bez brīdinājuma, pat bez sapulces. Tam varēja būt tikai viens iemesls — Drēziņš izpratis viņa telegramu. Sapratis, ka Santaringā spēlīte būs zaudēta.