MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Mūs, protams, visos sīkumos iztaujāja, kas noticis. Man bija tāds kauns par mums visiem, ka slepus aizmanījos, lai nebūtu jāatbild, un devos atpakaļ pie laumu koka. Tur es atradu Žannu, kas arī, vairīdamās jūsmīgo cieminieku glaimu, bija atbēgusi šurp.

Cits pēc cita manam piemēram sekoja ari mūsu pārējie biedri, kas tāpat bija pamukuši, lai nebūtu viss jāizstāsta pieaugušajiem. Mēs atkal sapulcējāmies laumu koka pavēnī un, savukārt apstājuši Žannu, sākām viņu iztaujāt, kā viņai pieticis drosmes to izdarīt.

Viņa kautrīgi atteica:

„Velti jūs tik daudz runājat par to, ko esmu izdarījusi. Tur taču nav nekā sevišķa. Jūs maldāties. Es šim nabaga vīram neesmu nekāda svešā. Es viņu pazīstu, jau labi sen pazīstu; un ari viņš mani pazīst un mīl. Bieži esmu viņam iedevusi ēst viņa sprostā. Bet citu ziemu, kad viņam tīšām nocirta divus pirkstus, lai viņš nevarētu uzbrukt cilvēkiem un nodarīt Jaunu garāmgājējiem, es viņam ik dienas pārsēju roku, līdz tā bija pilnīgi sadzijusi."

„Ir jau labi," teica Menžeta. „Bet viņš taču ir ārprātīgs, mana mīlā, un tais brīžos, kad viņam uznāk trakuma lēkme, viņš aizmirst ir mīlestību, ir draudzību. Tev draudēja lielas briesmas."

„Zināms, briesmas bija lielas," meitenes vārdiem piebal­soja arī Saulene. „Viņš taču tev draudēja ar cirvi?"

„Jā."

„Un tev bija bail?"

„Nē… tas ir, ne visai, bet mazliet gan biju nobijusies."

„Ko tad tu bijies?"

Viņa brīdi padomāja, tad vientiesīgi atbildēja:

„Es nezinu."

Mēs visi negribot pasmējāmies. Tad Saulene aizrādīja, ka tas viņam atgādinot pasaku par aitu, kas visādi centusies atcerēties, kā viņai izdevies apēst vilku, bet tā arī neesot varējusi atminēties, kā tas noticis.

Sesila Leteljē jautāja:

„Kādēl tu neaizbēgi kopā ar mums, kad mēs visi metāmies bēgt prom no laumu koka, aiz kura parādījās ārprātīgais?"

„Tādēl, ka… Tādēļ, ka vienam taču vajadzēja viņu atkal dabūt iekšā sprostā, citādi viņš vēl varētu kādu nogalināt. Un tad arī viņam pašam gals būtu bijis klāt."

Savādi, ka šis Žannas paskaidrojums, kas pierādīja, ka viņa nebūt nav rūpējusies pati par sevi, ne arī par briesmām, kas viņai draudējušas, bet gan visu laiku domājusi vienīgi par citiem, — mūs nebūt nepārsteidza, un visiem tas likās pats par sevi saprotams; par to neviens pat dziļāk nepadomāja. Tas vēl lieku reizi pierāda, cik labi visi pazina piemīlīgās meitenes raksturu; nevienam pat prātā neienāca ieminēties par viņas pašaizliedzību un cēlsirdību.

Brīdi mēs visi klusējām; var būt, ka sirds dziļumos mums visiem pavīdēja viena un tā pati doma: cik bēdīga loma mums lemta šai notikumā; it sevišķi salīdzinājumā ar mazo Žannu, kas ar savu drošsirdību pat nedomāja palepoties. Es pats ilgi domāju par to, kādēļ biju aizbēdzis, pamezdams nevarīgu meiteni ārprātīgā varā, kurš turklāt vēl bija bruņojies ar cirvi;

bet viss, ar ko aizbildinājos, bija tik niecīgs un nenozīmīgs, ka beigās vairs necentos par to domāt un stāvēju klusēdams. Citi šai ziņā nebija tik gudri. Piemēram, Noēls Rengesons, kādu laiku pagrozījies, kaut kā mēģinādams attaisnot savu mazdū­šību, beigās teica:

„Lieta tāda, ka tas viss bija tik negaidīti, ka es pilnīgi zau­dēju galvu. Ar to arī viss izskaidrojams. Ja kaut mirkli būtu padomājis, tad, protams, nebūtu aizbēdzis un, ārprātīgo ieraugot, ne vairāk izbijies, kā pēkšņi ieraugot mazu bērnu. Galu galā, kas tad ir šis Teofils Benuā un patiesībā kādēļ būtu jābaidās? Phē! Kādēļ bīties šā nabadziņa? Man ļoti gribētos vēlreiz viņu satikt, — tad es jums parādītu!"

„Un es arī!" iesaucās Pjērs Morels. „Tad tikai jūs redzētu, kā viņš ar skubu uzrāptos kokā. Tas tikai būtu smalks joks! Katrā ziņā — es viņu piespiestu uzrāpties kokā. Bet, ja tevi negaidot pārsteidz — tā ir cita lieta! Nekad nebūtu domājis bēgt, tas ir, nopietni domājis bēgt, es gribēju teikt. Un, starp citu, man arī nebija ne prātā pa īstam bēgt; man tikai gribējās viņu izjokot. Bet, kad redzēju, ka viņš tur stāv un piedraud Žannai ar cirvi, man bija krietni jāsavaldās, citādi būtu meties viņam virsū un viņu nositis. Man ļoti gribējās to izdarīt, un, goda vārds, es to arī izdarīšu, ja viņš vēlreiz man pagadīsies pa rokai! Es viņu…"

„Klusu! Dieva dēļ, apklustiet!" teica Paladīns, augstprātīgi pamādams ar roku. „Kad jūsos te klausās, tad tā vien liekas, it kā tā būtu nezin kāda varonība — pašam apstāties un arī apstādināt Benuā, kas galu galā ir tikai tāds nožēlojams radī­jums. Nemaz nav vērts par to runāt! Liels gods viņu savaldīt ar skatienu! Es tādus kaut simtu savaldītu! Lai nāk kaut tagad priekšā, un es, ne mirkli nevilcinādamies, pieietu viņam tieši klāt, kaut arī viņam būtu tūkstoš cirvju rokā! Es viņam…"

Viņš vēl ilgi runāja tādā pašā garā, melsdams visādus niekus par savu varonību un par to, ko būtu darījis. No viņa neatpalika arī citi, kas savukārt bilda pa vārdam un prātoja, ko darītu, ja atkal iznāktu satikties ar ārprātīgo. Ikviens apgalvoja, ka tagad būtu gatavs ar viņu sastapties un šoreiz viņam parādītu, ka vienreiz tam gan izdevies viņus pārsteigt, bet otrreiz vairs tā neizdosies. Ja viņš tā domājot, tad būšot smagi vīlies.

Tā viņi nu ņēmās taisnodamies, un tie ne tikai taisnojās, bet pat sāka jūsmot par savu turpmāko varonību. Nebūt nebūšu maldījies, ja teikšu, ka pēc šās sapulces tās dalībnieki pat jutās daudz lepnāki savā garā.

5. nodala

Par Domremi izlaupīšanu un nodedzināšanu

Diendienā laiks ritēja diezgan mierīgi un jautri, jo mēs dzīvojām patālu no kara briesmām; tikai lāgiem laupītāju bandas siroja mums tik tuvu, ka skaidri redzējām ugunsgrēku blāzmu, kad viņi laupīja un dedzināja. Šie attālie ugunsgrēki atgādināja, ka arī mums draud līdzīgs liktenis. Ar laiku šīs bailes arvien smagāk iegūlās sirdī. Un dažus gadus vēlāk pēc zināmā līguma, ko noslēdza Truā, nākotne likās vēl baigāka.

Francijai pienāca patiešām briesmīgs gads. Reiz mēs, nogu­ruši un piekauti, atgriezāmies mājās no aizupes, kur tikko bijām izcīnījuši sīvu kauju ar ienīstajiem Maksejas ciema burgundiešu puikām, kad pēkšņi izdzirdējām trauksmes zvanus. Mēs metāmies uz baznīcu, kur tornī zvanīja, un, līdz baznīcas sētai tikuši, ieraudzījām pagalmā drūzmējamies satrauktus ciematniekus, kas turēja rokās aizdegtas lāpas.

Uz dievnama kāpnēm stāvēja kāds svešinieks burgundiešu baznīckunga tērpā un sapulcētajiem vēstīja kaut ko, ko tie uzklausīja ar izmisuma un skaudru dusmu asarām, ar nikniem lāstiem un vaimanām. Viņš teica, ka mūsu vecais, ārprātīgais karalis esot miris un ka mēs, Francija un karaltronis, jau šobrīd piederot angļu mazulim, kas guļot savā šūpuli Londonā. Viņš mūs skubināja nodot pavalstnieku uzticības zvērestu šim bērnelim un aicināja apliecināt viņam mūsu padevību un mīlestību; viņš teica, ka mums beidzot būšot kārtīga, stingra un taisnīga valdība, turklāt apsolīja, ka šis nu esot angļu armijai beidzamais karagājiens un drīz būšot iekaroti arī tie nedaudzie novadiņi, kur vēl plīvojot gandrīz visu aizmirstais Francijas karogs.

Tauta kurnēja un jau draudīgi pulcējās ap runātāju; laužu jūrā lāpu gaismā varēja redzēt cilājam dūres. Skats bija mežo­nīgs. Priekšā, gaišumā, stāvēja Dieva kalps un cēlā mierā noraudzījās dusmu sabangotajā laužu pūli. Un jāatzīst, ka viņa milzīgā aukstasinība pat pārsteidza tos, kas, liekas, bija tūliņ gatavi viņu saplosīt gabalos. Viņš teica, kā mūsu vecā karaļa bērēs franču virspavēlnieks salauzis virs miroņa šķirsta savu zizli, „nokratīdams Kārļa VI un viņa karalnama pīšļus", un tad skaļā balsī uzsaucis: „Lai dzīvo Indriķis — Francijas un Anglijas karalis, mūsu kungs un pavēlnieks!" Tad baznīc­kungs aicināja tautu viņam pievienoties sirsnīgā aizlūgumā par jauno karali.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x