MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Klausītāji sašutumā nobālēja un uz kādu brīdi zaudēja valodu. Bet tad Žanna, kas bija baznīckunga tuvumā, paska­tījās viņā ar savu gaišo skatienu un savā apvaldīti mierīgajā balsi teica:

„Es labprāt redzētu nocirstu tavu galvu." Tad, bridi klusē­jusi, viņa, krustu mezdama, vēl piebilda: „Ja tāda būtu Dieva griba!"

Šis gadījums pelna ievērību, un es jums tūliņ paskaidrošu: tie bija vienīgie skarbie vārdi, kādus Žanna jebkad savā mūžā teikusi. Kad būšu jums atstāstījis visu, kas viņai bija vēlāk jāizcieš, jūs brīnīsieties, ka viņa tikai reizi savā mūžā nav varējusi novaldīt dusmas.

Sākot ar to dienu, kad mūs pārsteidza šī bēdīgā vēsts, nelaimes strauji sekoja cita citai: arvien biežāk mūsu novadā ieklīda laupītāji. Mūs nezin kādēļ kādu laiku vēl saudzēja. Bet beigās pienāca arī mūsu kārta. Tas bija 1428. gada pavasari. Kādā tumšā nakti pie mums veselā barā iebruka burgundieši, un mums bija steidzīgi jāmeklē glābiņš. Mēs bēgām pa Jaunkasteles ceļu; ikviens centās aizsteigties citiem priekšā un tādējādi tikai aizkavēja pārējos. Bet ari šoreiz Žanna nezaudēja aukstasinību; šķiet, vienīgā saglabājusi skaidru prātu, viņa pārņēma vadību un drīz vien nodibināja kārtību. Viņa rīkojās kā īsta pavēlniece un ar savu noteikto rīcību drīz vien panāca to, ka mēs vairs nebēgām, bet mierīgi un kārtīgi atkāpāmies. Jūs paši atzīsiet, ka jaunai meitenei tas nebūt nebija vieglais darbs.

Tolaik viņai bija sešpadsmit gadu; viņa bija labi noaugusi, vingra, stalta un tik ārkārtīgi skaista, ka viņu varētu ar nezin kādiem vārdiem aprakstīt, bet apraksts tik un tā neatbilstu īstenībai. Viņas sejā kā spogulī varēja redzēt, cik viņai maiga, skaidra un sirdsšķīsta dvēsele. Viņa bija loti ticīga, un, kaut arī ticīgus cilvēkus palaikam māc neskaidras skumjas, viņā nemanīja nekādu skumju. Ticībā viņa guva iekšēju mierinā­jumu, tādēļ arvien bija nosvērta un priecīga attieksmē pret apkārtni. Viņas sejā gan reizēm varēja vērot skumju izteik­smi, bet tad viņa sēroja par dzimteni.

Lielākā daļa mūsu māju bija izpostītas, un, kad beidzot varējām bez briesmām atgriezties mājās, paši savām acīm redzējām, ko citos Francijas novados ļaudis bija pārdzīvojuši jau ilgus gadus un pat desmitiem gadu. Vispirms ieraudzījām savas nodedzinātās mājas, kas vēl kūpēja, un beigtos lopiņus, kuri juku jukām gulēja ielās un laukumos, kur tos bija noben­dējuši izlaidīgie laupītāji; to starpā bija arī daudz telīšu un aitiņu, kuras mūsu ciema bērneļi bija sevišķi iemīlējuši. Žēl bija noskatīties, kā bērni tās apraudāja.

Un tad vēl nodokļi un dažādās nodevas! Tikai par tiem vien bija jādomā, par tiem visi runāja un prātoja. Kā smags slogs nodevas gūlās uz mūsu draudzi, kurai jau tā nebija vieglas dienas. Tiklīdz iedomājās par nodokļiem, tūliņ visiem izstiepās garas sejas. Žanna teica:

„Maksāt nodokļus un būt tik nabadzīgiem, ka nevar tos samaksāt, tas jau ilgus gadus bijis gandrīz visas franču zemes sūrais liktenis. Mēs līdz šim vēl nebijām pilnīgi izbaudījuši šo rūgto un briesmīgo likteni. Bet nu pienākusi ari mūsu kārta, un tagad arī mēs to izbaudīsim."

Par to runājot un spriežot, viņa arvien biežāk sūrojās par mūsu grūto stāvokli; un beidzot visiem bija skaidrs, kavinato vien domā, kā mums varētu palīdzēt.

Savā ciemā pārnākot, uzdūrāmies vēl kādam citam bries­mīgam mironim: tas bija mūsu plānprātiņš, kas gulēja savā sprostā sakapāts un sadurstīts. Skats bija drausmīgs. Nezin vai līdz tam brīdim mums, kādam jaunietim, jau bija gadījies redzēt nogalinātu cilvēku, tādēļ tas mūs šausmīgi uztrauca un jo dziji un skaudri iespiedās atmiņā. Mēs nevarējām ne acu novērst no viņa. Tikai Žanna izjuta ko citu, viņu ieraugot. Viņa neaprakstāmās šausmās novērsās no sakropļotā miroņa un ne par ko nebija piedabūjama vēlreiz pieiet viņam klāt un viņā paskatīties. Turklāt vēl būtu jāatzīmē nežēlīgā likteņa rotaļa ar mūsu jūtām: liktenis šai gadījumā bija lēmis, ka sakropļotā miroņa izskats pievilka tieši tos, kas vēlāk dzīvoja mierīgos apstākļos, un visvairāk atbaidīja to, kurai bija lemts mūs atstāt un vēlāk, kaut arī viņai dziļi derdzās viss briesmīgais un nežēlī­gais, būt par aculiecinieci visbaigākiem skatiem karalaukā.

Jūs paši iedomāsieties, cik tagad bija vielas pārrunām mūsu ciemā pēc laupītāju iebrukuma, kas mums likās pats vislielā­kais notikums, kādu vien pasaule savā laikā piedzīvojusi. Mūsu neizglītotie zemnieki gan iedomājās ko sajēdzam liela­jos pasaules notikumos, bet īstenībā viņi nekā nesaprata. Mazāk nozīmīgs gadījums, kas viņus pašus skāra un ko viņi bija savām acīm redzējuši, viņiem šķita daudz svarīgāks, nekā liels, vēsturisks notikums, par ko viņi bija tikai pa ausu galam dzirdējuši. Tiešām kļūst jocīgi, kad atceros, kā tolaik sprieda ļaudis, kas bija daudz vecāki par mums. Savas plpītes kūpinā­dami, viņi apsprieda jaunākos notikumus gluži pēc sava ģīmja un līdzības.

„Nē," piemēram sacīja vecais Žaks d'Arks, „nu vairs nav labais gals! Katrā ziņā tas jāpavēstī karalim. Viņam pietiek slinkot un gulšņāt, laiks ķerties pie lietas!"

Tā sacīdams, viņš domāja mūsu jauno karali Kārli VII, kas bija padzīts no troņa un nīka trimdā.

Jums taisnība," piebalsoja ciema vecākais. „Viņam tas viss jāpavēstī, un jo labāk. Kauns, ka pieļauj kaut ko tādu darīt! Kas tad vēl nebūs!? Tā arī savās gultās vairs nevarēsim justies droši. Jā, kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Lai par to dzird visa Francija."

Viņos noklausoties, varēja domāt, ka laupītāji un dedzi­nātāji, kas beidzamajā laikā siroja visā Francijā, ir tikai tukša iedoma, un šis nu būtu vienīgais gadījums, kad laupītāji uzbru­kuši. Tā arvien ir pasaulē: kamēr nelaime skar kaimiņus, mēs tiem jūtam līdzi tikai vārdos, bet, kad paši esam piemeklēti, tad ir cita lieta, — tad arī karalim laiks ko darīt.

Protams, negaidīto notikumu, kas mūs bija piemeklējis, pārcilājām ari mūsu, jauniešu, sarunās. Mēs to stundām ilgi pārrunājām ganībās, ganīdami savas aitas. Tolaik jau jutāmies gandrīz pieauguši: man bija astoņpadsmit gadu, bet citi bija pat par diviem trim gadiem vecāki, tātad jau īstajos jaunekļa gados! Reiz Paladīns skarbos vārdos nopēla franču karava­doņu rīcību, teikdams:

„Ņemsim kaut Dinuā, Orleānas bastardu! Vai tiešām viņš ir ģenerāla vārda cienīgs? Laidiet tikai mani viņa vietā, un jūs redzēsiet, ko es izdarīšu! Runāt nav manā dabā, lai runā citi — es tūliņ rīkotos. Un Sentraī? Un šis tukšais lielībnieks Laglrs? N u sakiet — kas tie par ģenerāliem!

Mēs visi bijām sašutuši, dzirdot tik nievājošas atsauksmes par karavīriem, kuru vārdus mēdzām izrunāt ar cieņu. Tālumā būdami, viņi mūsu iztēlē mājoja it kā debesu augstu­mos, un mums likās neiespējami runāt par viņiem kā par vienkāršiem mirstīgajiem, vai arī spriest par viņu rīcību. Žannai sāka kaist vaigi, un viņa teica:

„Nesaprotu, kā var uzdrošināties teikt tik skarbus vārdus par lieliem vīriem, kas patiesībā ir īstie Francijas balsti, kas visiem spēkiem to uztur grūtajos brīžos un ik dienu kaujas laukā gatavi ziedot savu dzīvību tēvzemes labā. Kas uz mani attiecas, tad, manuprāt, tā būtu lielākā laime, ja man kaut reizi būtu lemts tos skatīt kaut iztālēm, jo es neesmu nemaz cienīga viņiem tuvoties."

Bridi Paladīns apjuka, redzēdams, ka Žanna pateikusi to, ko mēs visi sevi izjutām; bet tad atkal saņēmās un no jauna tiecās viņus nopelt.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x