MARKS TVENS - Žanna d'Arka

„Tu dzirdi, ko es saku? Sēdies savā vietā!"

Žanna bija tāds bērns, ko arvien varēja piedabūt pie paklausības, bet tikai ne tādā veidā, kā tēvs to tagad darīja. Viņas tēvs vispār neprata ar viņu apieties un to arī nekad neiemācījās. Žanna mierīgi atbildēja uz tēva nikno saucienu ar šādiem vārdiem:

„Bet viņš taču izsalcis, tētiņ; es skaidri redzu, ka viņš ir izsalcis."

„Nu, tad lai iet un nopelna sev maizi! Tādi liekēži mums drīz visu apēstu, un mums pašiem būtu jāiet ubagot. Es to necietīšu, goda vārds, ka necietīšu, un arī pratīšu vārdu turēt!

„Nezinu, tētiņ, vai viņš liekēdis vai ne, es tikai redzu, ka viņš izsalcis, un tādēļ atstāšu viņam savu plānputras tiesu — jo man pašai vairs negribas."

„Ja tu man neklausīsi!… Blēži lai negaida godīga cilvēka palīdzību, un manās mājās viņš nekā nedabūs, Žanna!"

Viņa nolika bļodiņu ar plānputru uz šķirsta un, piegājusi klāt sadusmotajam tēvam, teica:

„Zināms, ja tu pavēli, tētiņ, tad man atliek tikai tev paklau­sīt; bet man gribētos, lai tu labi padomātu, tad tu saprastu, ka būtu netaisni uzkraut vienam otra vainu; vainīga taču sveši­nieka galva, ja kas nodarīts, nevis vēders, kas nevienam nav ļaunu darījis un tādēļ arī nepelna sodu, jo nav taču vainīgs un pat pie labākās gribas nevarētu nevienam ļaunu nodarīt. Atjauj, lūdzu…"

„Kādas muļķības! Tādas blēņas vēl nekad neesmu dzirdē­jis melšam!"

Bet te iejaucās ciema vecākais, kas, kā jau visi zināja, lab­prāt gribēja visur iebilst savu vārdu. Piecēlies savā vietā kājās un uz galda ar dūrēm atbalstījies, viņš cienīgi pārlaida ska­tienu klātesošajiem un ar rūdīta runātāja veiksmi lēnīgā, bet nepiekāpīgā balsī teica:

„Es gan atļaušos citādi domāt, mīļo kaimiņ, un arī mēģi­nāšu mūsu godātajai sabiedrībai pierādīt," te viņš laipni mūs uzlūkoja un mazliet palocīja galvu, „ka bērna vārdos ir sava dala taisnības, jo tiešām, redzat, nevarētu noliegt, ka galvai lemts pēc sava prāta pārvaldīt visu pārējo ķermeni. Visi taču būs ar mani šai ziņā vienisprātis? Neviens to nenoliegs?"

Viņš no jauna mūs uzlūkoja; visi bija ar viņu vienisprātis. „Nu, tad lieliski. Tādā gadījumā neviena ķermeņa dala nav atbildīga par nodarīto, ja tikai, tā teikt, izpilda galvas pavēles. Tikai tā vienīgā atbildīga par cilvēka roku, kāju vai vēdera nedarbiem. Jūs taču saprotat, ko es domāju? Līdz šim taču man taisnība?" Uz viņa jautājumu visi atbildēja piekrītoši, turklāt jūsmīgi aizrādīja cits citam, ka ciema vecākais šoreiz ir sava uzdevuma augstumos un lieliski prot bilst vārdu vietā. Šī piezīme viņam bija pa prātam, un, kad viņš to dzirdēja, viņam apmierinātībā pat uzzibsnīja acis. Mazliet elpu atvilcis, viņš tādēļ turpināja savu runu tikpat lieliskā garā, kā bija iesācis. „Tātad apskatīsim, ko īsti apzīmē jēdziens „atbildība" un kādā nozīmē tas būtu šim gadījumam piemērojams. Atbildība uzliek cilvēkam atbildību tikai par to, par ko viņam patiesībā būtu atbildība," — un viņš ar karoti, ko turēja rokā, apvilka gaisā lielu loku, it kā gribētu uzskatāmi parādīt atbildības robežu, ciktāl tā cilvēkiem vispār būtu uzliekama… Daudzi vairs nevarēja novaldīt sajūsmu un vēlīgi iesaucās:

„Jā, jā, viņam taisnība! Un kā viņš visu to prata paskaidrot, kā uz plaukstas mums parādīja, — par to tiešām liels brīnums!"

Brīdi apklusis, lai pamodinātu klausītājos vēl lielāku ziņ­kārību, ciema vecākais turpināja:

„Loti labi! Pieņemsim, lūk, ka šīs knaibles uzkritušas kādam uz kājas un to ievainojušas. Vai gan jūs tādā gadījumā apgalvosiet, ka knaibles vainīgas un par to pelnījušas sodu? Par atbildi te nevar būt divu domu: es jau pa gabalu redzu, ka jūs tādai nejēdzībai nepiekrītat. Bet kādēļ gan tā būtu nejē­dzība? Tā būtu nejēdzība tādēļ, ka knaibles taču nav spējīgas domāt vai, citiem vārdiem sakot, knaiblēm trūkst apzinīgas rīcības spējas, un tādēļ arī tām nevar uzkraut personīgu atbildību; bet, ja nav atbildības, tad par to nevar sodīt. Vai es to nebūšu pareizi izteicis?"

Atbildes vietā visi sāka jūsmīgi plaukšķināt.

„Tagad mēs esam tikuši līdz cilvēka vēderam. Iedomājie­ties paši, cik tas šai gadījumā ir līdzīgā stāvoklī ar knaiblēm. Uzklausiet, un loti lūdzu — pasekojiet līdzi manai domu gaitai. Vai cilvēka vēders maz spējīgs iedomāties slepkavību? Nē. Vai tas spējīgs iedomāties zādzību? Nē. Vai tas spējīgs iedo­māties citu ļaunu darbu? Nē. Un tagad arī sakiet man, vai to varētu iedomāties knaibles? (Apkārt dzirdēja jūsmīgus izsau­cienus: „Nu, vai viņš šodien nav lielisks!" un „Protams, nē!" un „Zināms, ka šai gadījumā var salīdzināt ar knaiblēm!") Tātad, mīļie draugi un kaimiņi, nespēdams iedomāties slepkavību, vēders arī nevar būt slepkavības līdzdalībnieks,—tā ir skaidra lieta, kā paši redzat. Tādā kārtā mēs jau esam tuvāk mana viedokļa pierādījumam; bet mēģināsim vēl tuvāk noskaidrot. Vai vēders var ar nodomu piedalīties slepkavīgā nodarījumā? Te mums jāatbild ar noraidījumu, jo vēderam nav ne patstāvī­gas domas, ne arī brīvas gribas, ne rīcības brīvības, — vārdu sakot, nav nekā, kā nav arī knaiblēm. Vai tagad jūs saprotat, ka vēders nevar būt atbildīgs ne pilnīgi, ne daļēji par nozie­dzīgiem nodarījumiem, ko tas būtu nodarījis?"

Atbildot uz viņa vārdiem, atkal atskanēja satraukti izsau­cieni.

„Tātad — kāds nu būtu gala slēdziens? Acīmredzot jāse­cina, ka pasaulē nemaz nav vainīgu vēderu; ka pat rūdīta neģēļa miesās ir gluži nevainīga un sirdsskaidra vēdera daļa; ka vēdera īpašnieks var darīt ko gribēdams, — mūsu acīs vēderam jābūt tiklam un svētam. Bet, tā kā Dievs mums devis prātu, lai mēs pareizi un taisnīgi domātu, tad mūsu pienā­kums būtu ne tikai pabarot zināma nelieša vēderu, ne tikai just līdzi viņa bēdām un stāvoklim, bet arī viņam visur palī­dzēt darbos, kur vien to iespējam, turklāt to darīt ar līksmu sirdi un ar lielāko patiku un prieku, labi apzinoties vēdera nevainību un neaizskaramību apkārtējos grēka kārdināju­mos. Ar to arī nobeidzu."

Jūs nevarat iedomāties, cik liela ietekme bija vina runai! Visi piecēlās kājās, viņam plaukšķinādami, skali sumināja un visādi uzlielīja vinu; cits pēc cita, visu laiku vēl plaukšķinā­dami un viņu slavēdami, klātesošie drūzmējās viņam visap­kārt, sirsnīgi spieda roku un tik ļoti viņam glaimoja, ka viņš lielā lepnībā un laimē vairs nevarēja ne vārda dabūt pār lūpām. Skats bija tiešām lielisks. Stāstīja, ka vēl nekad viņš neesot tik vareni runājis, un neticu, ka vēl kādreiz viņam izdotos tā norunāt.

Dailrunā slēpjas milzīgs spēks, to nevar noliegt. Pat vecais Žaks d'Arks jutās pirmoreiz savā mūžā pieveikts un iesaucās:

„Labi, tas ir pareizi, Žanna! Vari dot viņam putru, ja gribi."

Viņa bija apmulsusi un, likās, nezināja ko teikt, tādēļ nebilda ne vārda. Tas gan bija tādēļ, ka viņa jau agrāk bija paguvusi, citiem tā trokšņojot, iedot nabaga vīram savu putras tiesu, ko tas arī bija paspējis apēst. Kad viņai jautāja, kādēļ tā nav nogaidījusi visu kopīgo lēmumu, viņa atteica, ka svešinieka vēders bijis loti izsalcis, un nebūtu bijis visai prātīgi, ja gaidītu kopīgo lēmumu, nemaz nezinot, kāds būs gala iznākums. No bērna mutes šāda atbilde bija diezgan gudra.

Starp citu, svešinieks nemaz nebija liekēdis un blēdis. Tas bija lāga vīrs, kam kļūmējies dzīvē, un tas arī bija viss; tai laikā, ko tagad aprakstu, tādu Francijā nebija mazums. Kad beidzot bija pierādīta viņa vēdera nevainība, viņam lāva iekārtoties mājīgāk; un, tiklīdz viņš bija piepildījis savu vēderu, viņš tūliņ kļuva runīgāks un, jāsaka, diezgan labprāt ar mums pļāpāja un arī labi prata stāstīt. Izrādījās, ka nabaga vīrs bijis ilgus gadus karā; viss, ko viņš stāstīja un kā stāstīja, modināja klausītājos tēvijas mīlestību un lika straujāk pukstēt sirdīm. Mums gluži nemanot, viņš uzbūra mūsu acu priekšā citkār- tējo Francijas varenību un slavas laikus, un mēs garā redzē­jām divpadsmit bruņiniekus, Kārļa Lielā paladīnus, kas pagāt­nes slavas dūmakā soļoja pretim savam liktenim; dzirdējām nākam neskaitāmus karavīrus, kas viņiem ar joni uzbruka, lai noslaucītu viņus no zemes virsas; redzējām milzīgā cilvēku plūduma paisumu un bēgumu, — tos pieveica neliela saujiņa varoņu; redzējām visos sīkumos Francijas briesmīgās, liktenī­gās un tomēr slavenās teiksmainās vēstures dienas; skaidri skatījām plašos līdzenumus, ko juku jukām klāja miroņi un ievainotie, un to vidū gan vienu, gan otru cīņā iekaisušu paladīnu, kas cits pēc cita, paguruma mākti, pakrita kaujas laukā. Beidzot palika tikai viens, kam vairs nebija otra līdzīga, kura vārdu slavina visas dziesmas, cildina dziesmas, kas katra francūža sirdī neviļus modina nacionālo lepnumu. Un beigās mēs garā redzējām pašu lieliskāko un traģiskāko skatu: redzējām, kā viņš pats krita kaujas laukā. Dziļais klusums, kas iestājās, kad mēs, elpu aizturēdami, noklausījā­mies svešinieka stāstā, jau pats par sevi liecināja, cik draus­mīgam klusumam vajadzēja valdīt kaujas laukā, kad pēdējais dzīvais bija sabrucis bez dzīvības.