MARKS TVENS - Žanna d'Arka

Здесь есть возможность читать онлайн «MARKS TVENS - Žanna d'Arka» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1999, Издательство: Apgāds DAUGAVA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Žanna d'Arka: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Žanna d'Arka»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.

Žanna d'Arka — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Žanna d'Arka», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Viņa nobeidza ar varenu sašutumu, kad iedomājās, ka laumiņām, ja tās ir rada nešķīstajam, cilvēki liedz beidzamo līdzjūtību un draudzību un līdz ar to arī glābiņa iespēju. Viņa teica, ka tieši tādēļ cilvēkiem vajadzētu tās mīlēt un pažēlot un atvieglot tām sūro likteni, kurš viņas jau pa dzimumam piemeklējis un kurā viņas nemaz nav vainojamas.

„Nabaga mazās radībiņas!" viņa teica. „Cik cilvēkam gan savāda sirds, ja tā spēj žēlot tikai kristīgos radījumus, bet nespēj žēlot tādus sātana bērnus, kam šī žēlastība simtreiz vairāk vajadzīga!"

Viņa šķīrās no pātera Frontē, rūgti raudādama, turklāt slaucīja ar savām sīkajām dūrītēm asaras un dusmās piesita kāju pie grīdas. Tad viņa aizskrēja, atpakaļ neskatīdamās, un bija jau pazudusi, iekām paguvām atģisties un saprast viņas kvēlos vārdus.

Baznīckungs, beigās kājās piecēlies, galīgi apstulbis pār­brauca ar plaukstu pierei, kā cilvēks, kas pašreiz nesaprot, kas ar viņu noticis. Kādu laiciņu tā stāvējis, viņš apgriezās un aizgāja savā mazajā darba istabiņā; pār slieksni kāpdams, viņš vēl murmināja:

„Ak, nabaga bērni, nabagaMaumiņas… Jā, arī viņām ir savas tiesības, to viņa pareizi teica. Ak Kungs! Piedod man grēkus — es tiešām esmu bijis netaisns."

Šos vecā baznīckunga vārdus padzirdējis, es tūliņ zināju, ka esmu pareizi paredzējis, un baznīckungs iekritis pats savā cilpā, ko izlicis Žannai. Un tā arī bija: kā paši redzat, viņš bija iekritis. Es izjutu zināmu lepnumu un pie sevis nodomāju, vai arī es viņu kādreiz tā varēšu pieveikt. Bet, kad mazliet apdo­māju, tad pašam bija jāatzīst, ka man nebūtu ne drosmes, ne arī mākas to izdarīt.

3. nodala

Mūsu sirdis kvēlo mīlā uz Franciju

Līdz ar to, ko jums pastāstīju, atceros vēl daudzus līdzīgus gadījumus, kurus arī varētu jums atstāstīt, bet šoreiz to nedarīšu. Man šķiet, ka būs vairāk piemēroti, ja ar jums dalīšos dažās atmiņās par vecajiem labajiem laikiem, kādi tolaik bija mūsu dzimtajā ciematā, it īpaši ziemas laikā. Vasarā mums, bērniem, no agra rīta līdz vēlai naktij bija jāpavada diena pakalnos, kur saulē un vējos ganījām savus daudzgalvainos ganāmpulkus; tur mēs jautri draiskojāmies un trokšņojām, un mūžīgi skraidelējām un bijām ar kaut ko nodarbināti; bet ziemā — tad bija laiks pārrunām, pasakām, omulīgai vakarēšanai garajos, tumšajos ziemas vakaros. Mēs bieži sapulcējāmies vecā Žaka d'Arka lielislabā, kur tad sēdējām uz klona, kurinājām krāsnī uguni un dažādi kavējām sev laiku: dziedājām, zīlējām, klausījāmies vecā zemnieka nostāstos un pasakās. Tā tas ilga līdz pusnaktij.

Reiz ziemā bijām pie viņa sanākuši; tas bija tieši tai ziemā, par ko vēl ilgus gadus teica, ka tā bijusi loti barga. Nakts bija gadījusies loti salta. Arā pūta skarbs ziemelis, un arī istabā dzirdēja vēju svilpojam un aurojam. Manuprāt, tas bija skaisti, jo vējam svilpojot, un aukas auros es izjūtu ko lielisku un varenu, it īpaši, ja pats sēdi siltā un omulīgā istabā. Un mēs toreiz tā sēdējām.

Krāsnī sprēgāja gaiša uguns, un sniegu mēs redzējām tikai tik daudz, cik vējš to dzina skurstenī, un arī tas tūliņ izkusa svelmē. Tā mēs, smiedamies, laiku kavēdami un dziedādami, nosēdējām līdz desmitiem vakarā, kad mums padeva vakari­ņas — karstu piena putru, pupas un gabalu maizes ar taukumu; tas viss loti garšoja, un mēs kārtīgi paēdām.

Mazā Žanna sēdēja savrup uz šķirsta savu mīluļu pulciņā, kurus devīgi pacienāja ar ēdamo, bieži pat atraudama kumosu sev, jo visi kaki, kam nebija sava saimnieka, kā arī citi nemī­lami un tādēļ mūžīgi izsalkuši kustoņi nāca pie viņas un sasēdās viņai apkārt, kad tā ieturēja azaidu. Ko viņa reiz bija pabarojusi, tas laikam prata arī citiem bēdubrāļiem pavēstīt, un tad arī tie saradās un pulcējās ap viņu līdz ar citiem nelūgtiem viesiem. Šādu ciemiņu starpā bija arī meža putni, kas nemaz nebaidījās, it kā nojauzdami viņā draugu un lab­vēli, un droši nāca mājās un barojās pie viņas. Viņa uzņēma visus vienlīdz laipni, nevienu nešķirodama; viņa vienādi mīlēja visu dzīvo radību; viņai bija vienalga, lai kāds ir dzīvnieks. Viņa necieta ne sprostu, ne saišu, ne važu un atstāja savus draugus brīvībā, ļaudama tiem nākt un iet, kad tie paši grib. Un dzīvniekiem tas patika, un tie vienmēr viņu labprāt uzmeklēja. Neviens negribēja doties projām, un ar to saim­niecībai iznāca liels zaudējums, un vecais Žaks d'Arks bieži sodījās un bārās par nekaunīgajiem liekēžiem. Bet tad viņa sieva teica, ka šo mīlu pret dzīvniekiem un visu dzīvo radību bērnam iedvesis sirdī pats Dievs; Viņš gan zina, ko dara, tālab nedrīkstētu pretoties tam, ko Viņš reiz nolicis: tā būtu liela apgrēcība, ja cilvēks iejauktos Dieva valstībā. Tādēļ Žannas mīluļus neviens neaiztika, un arī toreiz, kā jau teicu, Žannas tuvumā bija salasījušies truši, putni, vāveres, kaķi un visādi rāpuli; tie visi drūzmējās pie meitenes kājām, tīksmi vēroja viņas vakariņu tiesu un cītīgi piepalīdzēja ieturēt azaidu.

Pārējo dzīvnieku vidū sevišķi izcēlās neliela vāverīte, kas sēdēja viņai uz pleca, grozīdama savās sīkajās ķepiņās gabalu sakaltuša kastaņu cepuma, un ar zobiem mēģināja alrast mīkstāku vietiņu, kur iekosties. Gabaliņu nokodusi, viņa varonīgi saslēja gaisā savu kuplo asti un pagrozīja garas, smailās austiņas, izrādīdama savu tīksmi un brīnumu, un tad no jauna cītīgi iecirta cietajā rausī abus garos priekšzobus, kas nebūt nekalpoja tikai krāšņumam, bet varēja bul arī loti asi un bīstami.

Viss bija jauki; mēs jutāmies loti labi, un visiem bija tik jautri, bet tad negaidot kāds pieklauvēja pie durvīm. Tas atkal bija kāds noskrandis klaidonis, kādi mūsu zemē pastāvīgi uzklīda nebeidzamajos kara gados. Viņš ienāca istaba galīgi apsnidzis, nokratīja no zābakiem sniegu, nopurinājās ari pats un, pie durvīm apstājies, noņēma no galvas savu nodriskāto cepuri, padauzīja ar to pāris reižu pie zābaka, lai nodauzītu sniegu, un tad, aizvēris aiz sevis durvis, paskatījās uz mums ar vēlīgu smaidu, kas kā saules stars pēkšņi atplaiksnljās viņa novārgušajā sejā; turklāt viņa acīs pavīdēja milzīgs izsalkums un reizē lūgums, it īpaši, kad viņš paskatījās uz ēdienu. Viņš kautrīgi paklanījās mājiniekiem un aizrādīja, ka mēs esot loti laimīgi, jo tādā naktī mums netrūkstot ne uguns, pie kā sildīties, ne arī ēdamā, ar ko varot brālīgi dalīties ar labiem draugiem, kavējot laiku omulīgās pārrunās… Jā, tur viņam bija taisnība, un lai Dievs palīdz visiem nabadziņiem, kam tādā nelaikā jāklīst bez pajumtes un mājām!

Visi klusēja. Nabadziņš stāvēja apmulsis, kaunīgi skatī­damies apkārt, it kā cenzdamies saskatīt kādā sejā līdzjūtību; bet, kad nekur neredzēja ne mazāko vēlības pazīmi, viņa draudzīgais smaids pamazām izgaisa, viņš nodūra galvu, un viņa seja savādi noraustījās. Viņš pasteidzās aizsegt seju ar roku, kā to vājuma brīžos mēdz darīt sievietes.

„Sēdies!"

To pēkšņi uzkliedza pērkonam līdzīgā balsī Žaks d'Arks, vērsdamies pie Žannas, kas jau bija paspējusi pieiet pie sve­šinieka un tam piedāvāt savu plānputras tiesu. Svešinieks nodrebēja, nolaida roku, ko bija aizlicis priekšā sejai, un teica:

„Lai Dievs tev to atlīdzina, mīļo bērniņ!"

Tad viņš vairs nevarēja novaldīt asaras, kas ar straumi plūda pār viņa bālajiem vaigiem. Bet piedāvāto bļodiņu viņš tomēr neuzdrošinājās pieņemt.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Žanna d'Arka»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Žanna d'Arka» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Žanna d'Arka»

Обсуждение, отзывы о книге «Žanna d'Arka» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x