Jau no laika gala, — ciktāl sniedzas cilvēka atmiņa, — kad bērni, rokās saķērušies, rotaļā dejoja apkārt laumu kokam, tie dziedāja dziesmu — dziesmu par Burlemonas laumu koku. Šīs dziesmas maigo un bērnišķīgo melodiju arvien dzirdu skumju un rūpestu dienās, un tā mani mierina un remdina šaubu māktās dvēseles mokās. Neviens svešinieks nesapratīs, ko daudzajos gadsimtos šī dziesma nozīmēja trimdinieku „laumu koka bērniem", kas jutās tik vientuli, nožēlojami un visu atstāti svešajos ļaudīs, svešajos tikumos un svešajās paražās.
Jums šī dziesmiņa liksies mazsvarīga bez jebkādas īpašas nozīmes; bet, ja atceras, ko tā mums nozīmēja un kādas atminas un pagātnes ainas mums uzbūra, tad pret to būs lielāka cieņa, un jūs sapratīsiet, kādēļ tās skaņas lika līt mūsu asarām un kādēļ mums aizgrābtībā trīcēja balss, kad dziedājām tās beidzamo pantiņu:
Un, kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!
Atcerieties, ka Žanna d'Arka, kad vēl bija maza meitenīte, loti mīlēja šo dziesmu un arvien ar mums, bērniem, dziedāja, kad mēs draiskojāmies un dejojām apkārt savam laumu kokam.
Kas liek tā zaļot tev arvien, Arbre Fee de Bourlemont? Tik bērnu as'ras! Kad tie klāt Pie tevis nāca, mierināt Tos prati — un ik asara Kā lapa izplauka. Un kas tik stipram augt tev liek, Arbre Fee de Bourlemont? Tik bērnu mīla! Jo tiem prieks Bij tevi godā celt. Tu viņu dziesmas dzirdēji Un tūkstoš gadu iespēji, Tā iepriecināts, zelt.
Tad paliec zaļš un jauns arvien, Arbre Fee de Bourlemont! Un paliks jauns no mums ikviens, Kaut ātri steidzas laiks. Un, kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!
Kad mēs bijām bērni, laumas vēl mājoja skābarža koka apkaimē, bet neviens viņas neredzēja, jo priekš kādiem simts gadiem Domremī baznīckungs noturēja zem koka dievkalpojumu, pavēstīdams, ka viņas ir pekles radījumi, kas pakļauti mūžīgai apgrēcībai; tad viņš teica dažus burvestības vārdus, aizliegdams viņām kārt kokā immortelu vainadziņus un rādīties atklātībā, pretējā gadījumā piedraudēdams, ka viņas pavisam padzīs no mūsu novada.
Bērni no visas sirds aizstāvēja mīļās laumiņus un apgalvoja, ka tās ar viņiem sadzīvojot draudzība, esol labus un nekad nedarot viņiem ļaunu, bet baznīckungs nebija pierunājams, viņš tikai teica, ka esot grēcīgi un nešķisti ar tam draudzēties. Bērni loti noskuma, bet tad savā starpa nnlcma, ka arī turpmāk kārs kokā vainagus, lai ar to parādītu, ka pa vecam mīl, godā un atceras savas draudzenes laumiņas, kaut arī tās nu ir neredzamas.
Bet te kādā naktī atgadījās nelaime. Edmona Obrcja māte, iedama garām kokam, ievēroja, ka laumas slepus ap to iet rotaļās, domādamas, ka neviens viņas neredz; turklāt viņas bijušas tā iekaisušas dejas priekos un apreibušas no medus un rasas dzēriena, ko malkojušas pilniem kausiem, ka pat nemanījušas svešinieka klātbūtni. Obreja kundze samulsusi stāvējusi un jūsmīgi vērojusi sīkās laumiņas, kas bijušas kad i Iris simti un straujā dejā, rokās sadevušās, virpuļojušas apkārt kokam; tās priecīgi smējušās, savus baltos zobiņus atņirgdamas, un dziedājušas jautras dziesmiņas, kam vārdus gan viņa lāgā nevarējusi sadzirdēt; turklāt tās lidinājušās kādu Iris īkšķu platumā virs zemes, priekā lēkalēdamas un draisko- damās. Vārdu sakot, vēl nevienai sievietei nebija gadījies redzēt tik trakulīgu un neapvaldītu deju!
Bet nepagājis ne ilgāks brīdis, kad mazulītes viņu pamanījušas. Atskanējis izmisuma kliedziens, un viņas aizbēgušas kur nu kurā, ar dūrītēm acis berzēdamas un rūgtas asaras liedamas. Tā arī viņas bija uz visiem laikiem zudušas. To bija izdarījusi tā nežēlīgā sieviete! Vai drīzāk — neprātīgā sieviete! Jo viņa nebūt nebija nežēlīga un ne jau ļaunu gribēdama, bet vienīgi savā muļķībā, mājās pārnākdama, bija pastāstījusi visu redzēto savējiem un kaimiņiem, turklāt vēl tādā laikā, kad mēs, mazie, jau gulējām, nemaz nenojauzdami, kāda nelaime mūs piemeklējusi, un mēs nekā nevarējām izdarīt, lai apklusinātu savu pļāpīgo ciematnieku valodas. Otrajā rītā jau visi zināja šo kļūmīgo notikumu, un, ja jau visi zināja, tad, protams, dabūja zināt arī baznīckungs. Mēs visi devāmies barā pie pātera Frontē, raudājām un visādi viņu lūdzāmies, un ari viņš pats apraudājās, kad redzēja mūsu bēdas un izmisumu; savā būtībā viņš bija ļoti labs un līdzcietīgs cilvēks, un, kā viņš pats teica, viņam arī nebūtu nekāda vajadzība padzīt laumas no meža, bet viņš nekā nevarēja darīt, — tāds bija noteikums: ja laumas vēl kaut reizi būs redzējis kāds vienkāršs mirstīgais, tad tām uz visiem laikiem jāpazūd.
Tas viss gadījās mums ļoti nelabvēlīgā laikā: Žanna d'Arka tieši tolaik bija smagi sasirgusi ar drudzi un gulēja bez samaņas, bet ko gan bez viņas varējām iesākt? Mums nebija ne viņas prāta, ne viņas spēju citiem ko iestāstīt. Un, lūk, mēs pulkā devāmies pie viņas gultas un skaļi lūdzām:
„Žanna, atmosties! Atmosties drīzāk, jo nevaram vairs ne mirkli zaudēt! Celies un ej aizlūgt laumiņu labā! Ej un paglāb viņas! Tikai tu vari to izdarīt."
Bet viņa vēl gulēja nemaņā un nesaprata, ko mēs runājam, ko gribam. Un mēs aizgājām, nekā nepanākuši, un nu skaidri zinājām, ka esam visu zaudējuši.
Jā, viss nu bija zaudēts, turklāt uz visiem laikiem; vairāk kā piecsimt gadu mums uzticīgajām draudzenēm nu bija jāaiziet, un mēs zinājām, ka viņām nekad vairs nebūs lemts atgriezties.
Tā mums bija smaga diena, kad baznīckungs noturēja zem koka aizlūgumu un teica liktenīgos vārdus, ar kuriem uz mūžu padzina laumas no varenā skābarža koka apkaimes. Savas sēras atklāti nedrīkstējām izrādīt, lai citi mums nepievērstu uzmanību; mums to nekādā ziņā nepiedotu. Tādēļ mums bija jāsamierinās ar šauru, melnu lentīti, ko pacentā- mies kaut kur slepus piespraust pie apģērba. Bet sirds dziļumos bijām visai noskumuši; un to neviens mums nevarēja liegt, jo jūtas taču nevarēja mums ar varu uzspiest.
Kopš tās bēdu dienas Burlemonas koks mums bija zaudējis daļu savas pievilcības, kaut tas arī turpmāk mums bija dārgs un mīļš.
Dārgs man šis koks ir vēl šobrīd, lai gan esmu krietni gados, it bieži aizeju zem tā pasēdēt, lai tad klusībā atcerētos savus citkārtējos bērnības rotaļu biedrus. Tos atceroties — ak Kungs! — manās vecajās acīs arvien saskrien asaras. Tomēr, un atkārtoju to vēlreiz, kopš tās dienas zem koka vairs nejutāmies kā agrāk. Nemaz jau nerunājot par citu, bija vēl divas pārmaiņas: pirmkārt, avota ūdens, par ko nu vairs nerūpējās gādīgās laumiņas, tagad nebija tik svaigs un dzidrs, un arī pats avots bija par divām trešdaļām apsīcis; otrkārt, čūskas un mūdži, ko viņas bija aizdzinušas, tagad mudžēt mudžēja koka apkaimē, un tam vairs nevarēja bez bailēm tuvoties.
Kad mūsu gudriniece Žanna atveseļojās, mēs sapratām, cik dārgi viņas kaite mums maksājusi. Tikai tad sapratām, ka bijām pareizi nojautuši: tikai viņa vienīgā būtu varējusi laikā paglābt mūsu labās laumiņas. Dabūjusi zināt, kas noticis, viņa ļoti dusmojās un ar savam vecumam gluži neparastu drosmi devās tieši pie pātera Frontē, pasveicināja to un teica:
„Laumām bija uz visiem laikiem jāpazūd, ja tās vēl rādītos kādam vienkāršam mirstīgajam, vai nav tiesa?"
„Jā, meit, tāds bija lēmums."
„Ja ziņkārīgais pusnaktī neaicināts ieies pusplika cilvēka istabā, vai tiešām jūs būsiet tik netaisns un apgalvosiet, ka cilvēks, kuru viņš pārsteidzis, būtu par to sodāms, ka neapģērbts rādās citiem cilvēkiem?"
Читать дальше