Knuts Hamsuns - Pirmais sējums - Bads. Mistērijas

Viņiem piebiedrojās arī Stēnersena kundze. Viņa apgalvoja, ka nekādā ziņā neiešot projām, iekāms viss nebūšot beidzies. Programmā bija palicis vēl viens numurs — divu akrobātu uzstāšanās, kuru viņa noteikti gribot redzēt. Viņa vienmēr mēdzot palikt līdz beigām, naktis taču esot tik garas, un viņai allaž esot tik skumīgi, kad pārnākot mājās un paliekot viena. Vai viņi neiešot zālē paskatīties akrobātus?

Un visi iegāja zālē.

Viņiem pretī pa vidējo celiņu nāca garš, bārdains cilvēks. Rokā viņš nesa vijoles futrāli. Tas bija ērģelnieks, viņš savu programmas numuru bija beidzis un tagad devās mājās. Viņš apstājās, sasveicinājās un tūliņ sāka runāt ar Nāgelu par vijoli. Minūte tiešām bijis pie viņa un gribējis vijoli pirkt, bet tas neesot iespējams, vijole atstāta mantojumā, tā esot kā dzīvs cilvēks, viņam ļoti mīļa. Jā, uz vijoles pat uzrakstīts viņa vārds, viņš varot pierādīt, ka tā neesot parasta vijole…

Ērģelnieks uzmanīgi attaisīja futrāli.

Un visi ieraudzīja skaisto, tumši brūno instrumentu, kas bija rūpīgi ievīstīts gaiši sarkanā zīdā, bet stīgām uzlikta vate.

— Vai nav tiesa, skaista lietiņa? Un tie trīs sīkie burtiņi no mazītiņiem rubīniem, Jūk, tur augšā, pie vijoles dēlīša, tie nozīmē — Gustavs Ādolfs Kristensens. Nē, tādu instrumentu pārdot tīrais grēks! Ar ko lai izklaidējas, ja uznāk skumjas? — Pavisam cits jautājums, ja Nāgels gribētu paspēlēt uz tās, izmēģināt pāris akordu…

Nē, Nāgels nevēlējās spēlēt vijoli.

Taču ērģelnieks tomēr bija izņēmis instrumentu no futrāļa un, kamēr abi akrobāti taisīja pēdējos lēcienus un publika aplaudēja, viņš joprojām runāja par reto vijoli, kas jau bija trešās paaudzes mantojums.

— Viegla kā spalviņa, palūkojiet pats, paņemiet rokā!…

Nāgels piekrita. Vijole bija viegla kā spalviņa. Bet, paņēmis vijoli rokā, viņš sāka to grozīt un pataustīja stīgas. Pazinēja izskatā viņš sacīja:

— Redzu, tā ir Mitelvaldera. — To nemaz nebija grūti noteikt, jo uz ielīmes futrālī iespiests firmas nosaukums — «Mittelwalder», Kāpēc tad jāizrādās par pazinēju? Kad akrobāti bija aizgājuši, publika vairs neaplaudēja. Pēkšņi Nāgels piecēlās un, ne vārdu neteicis, pastiepa roku pēc lociņa. Nākamajā brīdī, kad visi dzīrās atstāt zāli, viņš, neievērodams nedz kņadu, nedz troksni, pēkšņi sāka spēlēt, un pamazām visi apklusa. Šis druknais, plecīgais cilvēks spilgti dzeltenajā uzvalkā, piepeši iznācis zāles vidū, visus pārsteidza. Un ko viņš spēlēja? Kādu romanci, barkarolu, kādu deju, Brāmsa ungāru deju, dīvainu popuriju. Skarbās, satraucošās skaņas piepildīja visu zāli. Viņš nolieca galvu uz sāniem, visā viņa būtnē jautās kaut kas mīklains, turklāt pēkšņā uzstāšanās, savādā āriene un fenomenālā pirkstu tehnika apmulsināja visus, viņš šķita kā mistisks burvis. Nāgels spēlēja labu laiku, un visi satraukti palika sēžam savās vietās. Tad spēlē ieskanējās patētiskas notis, ielauzās spalgas, mežonīgas, it kā fanfaru skaņām līdzīgas gaviles, turklāt viņš pats bija it kā sastindzis, tikai rokas kustējās un galva joprojām bija noliekta uz sāniem. Ar savu negaidīto uzstāšanos viņš bija pārsteidzis ne tikai bazāra rīkotājus, bet arī visus pilsētniekus un lauciniekus; viņi nespēja aptvert, kā tas vispār iespējams, viņiem Nāgela spēle likās pat labāka, nekā tā īstenībā bija, virtuozitātes kalngali, jo viņš spēlēja ar nevaldāmu straujumu. Bet pēc dažām minūtēm viņš pēkšņi novilka divus trīs griezīgus akordus, vijole ievaidējās tik izmisīgi, ka visi izbrīnā sastinga. Vēl pāris reižu atkārtojis akordus, viņš pēkšņi aprāva spēli un nolaida vijoli.

Aizritēja krietns brīdis, pirms visi atģidās; beidzot sākās nevaldāmi aplausi, skanēja bravo saucieni, cilvēki kāpa uz soliem un sajūsmā auroja. Ērģelnieks, dziji palocīdamies, paņēma savu vijoli, noglāstīja to un piesardzīgi ielika futrālī, pēc tam viņš satvēra Nāgela roku un vairāk reižu viņam pateicās. Publika vēl nerimās.

Aizelsies piesteidzās ārsts Stēnersens, saķēra Nāgela roku un sauca:

— Ka tevi jods, jūs taču spēlējat… jūs spēlējat un vēl kā!

Andresenas jaunkundze, kas sēdēja Nāgelam vistuvāk, pievērsās viņam ar lielu izbrīnu un teica:

— Bet jūs taču teicāt, ka neprotat spēlēt?

— Es arī neprotu, — viņš atbildēja, — par tādu spēli nav vērts pat runāt. Kaut jūs zinātu, cik tas bija diletantiski! Bet skanēja lieliski, vai ne? Ha-ha-hā! Cik patīkami ir izjokot pasauli, tikai nevajag kautrēties!… Vai neatgriezīsimies atkal pie mūsu galda? Palūdziet Gudes jaunkundzi, lai viņa arī nāk!

Un viņi iegāja blakus telpā. Visi vēl runāja par šo noslēpumaino cilvēku, kas viņus tik ļoti bija pārsteidzis. Pat pilnvarotais Reinerts, iedams garām, mirkli apstājās, paklanījās un sacīja:

— Atļaujiet man pateikties, jūs bijāt tik laipns un pirms dažām dienām uzaicinājāt mani uz vecpuišu dzīrēm. Es nevarēju ierasties, biju aizņemts. Bet es jums daudzkārt pateicos, tas no jūsu puses bija ļoti laipni.

— Bet kādēļ jūs nobeidzāt ar tik briesmīgu akordu? — Andresenas jaunkundze vaicāja.

— Es pats to nezinu, tā iznāca, — Nāgels atbildēja. — Gribēju uzmīt velnam uz astes.

Pienāca ārsts Stēnersens un atkal sāka cildināt Nāgela spēli, taču Nāgels atbildēja, ka tas viss bijis tikai izlikšanās, acu apmānīšana, lai panāktu lētu efektu, — ja viņi saprastu, cik slikti viņš patiesībā spēlējis! Gandrīz visas divkāršās notis skanējušas nepareizi. Viņš to dzirdējis, bet labāk nevarējis, ilgu laiku neesot vingrinājies.

Ap Nāgela galdiņu salasījās aizvien vairāk cilvēku, sēdēja līdz pašām beigām un piecēlās tikai tad, kad sāka izdzēst gaismu. Pulkstenis bija pustrīs.

Nāgels pieliecās pie Martas un čukstēja:

— Atļaujiet, es jūs pavadīšu uz mājām. Man jums kas sakāms.

Steigšus viņš samaksāja rēķinu, pateica arlabunakti Andresenas jaunkundzei un kopā ar Martu devās uz durvīm. Viņai nebija mēteļa, tikai lietussargs, kuru viņa centās nest neuzkrītoši, jo tas bija noskrandis. Kad viņi gāja ārā, Nāgels ievēroja, ka Minūte viņus pavada ar ilgu, sāpīgu skatienu. Viņa seja bija neparasti bāla un saviebta.

Viņi devās tieši uz Martas mājiņu. Nāgels visu laiku vērīgi lūkojās apkārt un, pārliecinājies, ka tuvumā nav neviena cilvēka, teica:

— Ja jūs man atļautu ieiet pie jums uz brītiņu, būtu jums ļoti pateicīgs. Viņa samulsa.

— Ir jau tik vēls, — viņa sacīja.

— Atcerieties, ka apsolījos jūs nekad neapbēdināt. Man ar jums jārunā.

Viņa atvēra durvis.

Istabā viņa aizdedzināja sveci, bet Nāgels atkal aizklāja logu un tad jautāja:

— Vai jūs šovakar patiešām jutāties līksma?

— Jā, pateicos jums! — viņa atbildēja.

— Priecājos, bet ne jau par to gribēju ar jums runāt. Apsēdieties man tuvāk! Nebaidieties no manis, lūdzu, nebaidieties! Norunāts? Sitiet saujā!

Marta pastiepa roku, un Nāgels to paspieda.

— Jūs tiešām nedomājat, ka es meloju, ka gribu jūs apmānīt? Vai ne? Gribu jums kaut ko teikt. Tātad jūs nedomāsiet, ka es meloju?

— Nē, tiešām ne.

— Tad es pamazām jums visu izskaidrošu… Bet cik daudz jūs man ticat? Es gribēju sacīt — vai ticat man pilnīgi? Blēņas! Kādus niekus es gvelžu! Bet tas viss ir diezgan sarežģīti. Vai jūs man ticētu, ja es, piemēram, teiktu… ka es… ka jūs man ļoti patīkat? Jā, jūs jau pati to droši vien esat manījusi. Bet ja nu es ietu tālāk un teiktu… Vārdu sakot, es gribu lūgt, lai jūs kļūstat mana sieva. Jā, mana sieva, tagad esmu to pateicis! Ne tikai mana mīļotā, bet mana sieva… Ak dievs, kā jūs izbijāties! Nē, nē, neatraujiet savu roku! Es paskaidrošu visu pēc kārtas, tad jūs to labāk sapratīsiet.